Lāgā nezinu, kāpēc devos atpakaļ uz dārzu. Varbūt, lai pastaigātos, jo lietus bija pārvērties īstā sniegā, kas šajā gadā bija pirmais. Klusums pēc sarunām viesnīcas Nassau bārā šķita sirreālis- tisks. Es apstājos un izkliedzu Veļas vārdu - ja nu gadījumā viņu vadītu tāds pats impulss kā mani -, taču no melnās tumsas atskanēja tikai tālas suņu rejas.
Stāvēdams dārzā, es palūkojos apkārt un atskārtu, ka stāvu zem ābeles, kurā pirms ilga laika bija pakāries priesteris. Šķita, ka viss mans mūžs saistīts ar stāstiem par dārzu un māju, un priesteriem. Par to, kurš kopā ar tēvu pamāca no Otrā pasaules kara un mācēja mūrēt, par priesteriem, kas strādāja dārzā un noturēja mātei misi, un priesteriem, kuri kopā ar tēvu dzēra viskiju, un to vienu, kas pakāries. Visi šie stāsti bija mītiski, saistīti ar ģimeni, tās vēsturi un rūpēm, un tajos liela vieta bija reliģijai.
Visos šajos stāstos darbība notika dārza, taču man šī vieta nekad nebija patikusi, un es tur uzturējos tikai tāpēc, ka dārzs patika Veļai. Kad man bija četri gadi, vietā, ko no mājas nevar saskatīt, es mācīju viņai spēlēt pokeru. Kādu dienu, ēzdams ābolu, es tajā ieraudzīju pusi tārpa, un dārzs no tās reizes mani vairs nevilināja.
Mēs tik ilgi uzmācāmies dārzniekam Fricim, lai parāda ābeli, kurā pakāries priesteris, līdz viņš mums to parādīja. Izbāzis mēli un izbolījis acis, viņš mums parādīja arī īsto zaru. Mēs smējāmies un nospriedām, ka dārzā droši vien spokojas tāpat kā bēniņos. Es nebiju redzējis nevienu avīžu rakstu vai fotogrāfiju, kas vēstītu par šo nabaga priesteri un traģēdiju dārzā. Kad jautāju par šo notikumu mātei, viņa vienmēr no atbildes izvairījās, teikdama: "Tas notika pirms miljons gadiem, Bendžij," - bet tēvs sacīja, ka tas bijis tikai nelaimīgs gadījums. "Tas cilvēks varēja izvēlēties jebkuru citu dārzu un jebkuru citu koku. Par nelaimi, viņš izvēlējās mūsējo."
Vērodams kluso snigšanu un domādams par priestera pašnāvību šajā dārzā pirms piecdesmit gadiem, man ienāca prātā, kāds nemiera gars ir mana māsa, un piepeši es jutos savādi. Es nebiju viņu atradis nedz mājā, nedz kapelā.
No jauna devos atpakaļ, apstājos un lūkojos uz kapelu, kas, apsniguši ar sniegu, izskatījās gluži kā no pasakas. Man no mugurpuses cauri dārzam svilpodams skrēja vējš.
Es uzgāju pa slidenajiem pakāpieniem, vēlreiz atvēru durvis un ielūkojos drēgnajā klusumā. Mazā svecīte bija nodzisusi. Atstājis durvis vaļā, lai iespīdētu kaut mazliet gaismas, sataustīju pie sienas slēdžus un pirmo nospiedu. Blāvi pelēks mani ieskāva šaurs priekšnams. Es jutos kā nirējs pārplūdušu drupu dzīlēs. Kad nospiedu otru slēdzi, gaisma iedegās kapelā. Kaut kur virs galvas bija dzirdamas sikspārņu spārnu vēdas.
Kapelā bija tikai desmit soli un eja pa vidu. Saukdams Veļu, es paspēru dažus nedrošus soļus. Šī telpa man nekad nebija šķitusi tik tukša. īsais vārds "Veļa!" atbalsojās no sienām un logu krāsainajiem stikliem. Skaidri bija dzirdams, ka vairākās vietās pil - jumts un tornis kārtējo reizi prasījās pēc remonta.
Starp pirmo un otro solu rindu es pamanīju kaut ko krāsainu. Tā bija sarkana vilnas jaka ar zilām ādas piedurknēm. Es pazinu savu Svētā Augustīna skolas jaku ar monogrammu SA uz kreisās krūškabatas. Uz kapelas grīdas tā izskatījās dīvaini.
Devītajā gadsimtā no Svētā Kallisto katakombām dziļi zem Apija ceļa pāvests Paskāls I izcēla svētās Cecīlijas mirstīgās atliekas un mūžīgai dusai tās guldīja balta marmora sarkofāgā, kurā to apbedīja zem Svētās Cecīlijas baznīcas altāra Romas Trasteve- res rajona. Pirms gadiem apmeklēdams Kallisto katakombas, es no tumsa grimstošas galerijas izgāju gaismas lokā, kur mierpilnā miegā dusēja meitenes augums. Mirkli man šķita, ka rupji pārkāpju viņas privātumu, lai gan, protams, zināju, ka tas ir skulptora Madernas darbs. Tāda Cecīlija bija parādījusies kardinālam Sfondrati sapnī. Skulptūra bija neparasti reālistiska, un, raudzīdamies uz sievieti mūsu kapelā, es, gluži kā kardināls pirms daudziem gadsimtiem, jutos tā, it kā sapņotu un savā sapni sievieti, kas manā priekšā gulēja uz grīdas, nespētu atšķirt no mocekles Cecīlijas.
Sieviete bija nokritusi uz sāna - acīmredzot turpat, kur, nometusies ceļos, bija skaitījusi lūgšanu. Tāpat kā Madernas skulptūrā atainotajai meitenei, viņas galva atdusējās uz grīdas un redzamā acs bija ciet. Es pieskaros viņai pie rokas, pie aukstajiem pirkstiem, kas joprojām turēja rožukroņi. Iedama uz kapelu, viņa bija uzvilkusi manu veco, silto jaku. Vilna bija mitra. Pirksti manā plaukstā bija stīvi.
Nezinu, cik ilgi es tur tupēju. Pastiepis roku, noglāstīju stingo seju, bet gara acīm redzēju savu māsu dzīvu - mazu meiteni, kas laimīgi smejas. Kad mana roka pieskārās matiem, es jutu sakaltušas asinis, apsvilušus matus un ieraudzīju lodes izplēstu brūci. Brīdī, kad mana māsa skaitīja lūgšanu, kāds pielika ieroci viņai pie galvas un izdzēsa viņu kā sveci. Biju pārliecināts, ka viņa neko nejuta. Varbūt kāda neizskaidrojama iemesla pēc viņa slepka- vam uzticējās.
Es pacēlu savu roku, uz kuras bija māsas asinis, un jutu, ka man trūkst elpas. Veļa bija mirusi. Es elsoju, gluži vai smakdams aiz bēdām un pūlēdamies saņemties. Pēc brīža noliecos un pagriezu viņas galvu taisni. Māsa, mans tuvākais draugs, cilvēks, kuru mīlēju vairāk par visu pasaulē, gulēja mirusi man pie kājām.
Juzdams sevī baisu tukšumu, es saņēmu viņas roku un mēģināju sasildīt. Nespēdams saņemties, biju kā sastindzis. Man nebija spēka celties kājās un kaut ko darīt.
Salts caurvējš sakustināja sola stūra spraugā ieķērušos skrandu. Es to izvilku. Trīsstūraina drānas driska, melna un cieta, acīmredzot ūdensnecaurlaidīga. No lietusmēteļa. īsti nemaz neaptvēru, ka roka to satvērusi.
Nočīkstēja kapelas durvis. Uz akmens grīdas atskanēja soļi, kas pa eju man tuvojās. Es centos apvaldīt drebuļus. Man ienāca prātā, ka atgriezies Veļas slepkava, lai nonāvētu mani arī. Nogalināšu viņu kailām rokām, es nodomāju. Nogalināšu un miršu. Es pacēlu skatienu.
Uz mani noraudzījās Persiks. Viņam bija pieticis ar vienu acu uzmetienu, lai visu saprastu. Nobālušajā sejā vairs nebija ne miņas no persika toņa. Viņš pavēra muti, bet vārdi pār lūpām nenāca.
Viņam blakus nostājās tēvs Danns.
- Ak kungs… - viņš bezgala skumji izdvesa.
Man šķita, ka viņš to saka par māsu, taču maldījos. Pasniedzies viņš izņēma man no rokas melnās drānas drisku.
Pēc neilga brīža bija klāt policijas šefs Sems Tērners ar diviem policistiem un neatliekamās palīdzības mediķi. Semu Tērneru es pazinu - viņš bija mūsu ģimenes draugs. Viņš acīmredzot bija pamodināts, lai dotos uz velnišķīgā nakts notikuma vietu. Tērnera sirmie mati bija izjukuši, bet dubultzoda kontūras iezīmēja pelē- cigi bārdas rugāji. Mugurā viņš bija uzrāvis rūtainu kreklu un vēj- jaku, kājās uzvilcis velveta bikses un apāvis zaļus gumijas zābakus. Izskatīdamies satriekts, viņš paspieda man roku. Tērners pazina Veļu no tiem laikiem, kad viņa bija maza meitene.
Persiks sakniebtām lūpām uzvarīja kafiju un kopā ar krūzēm uz paplātes ienesa to Garajā istabā. Viņš un Danns bija atbraukuši impulsīvi, gribēdami pārliecināties, ka Veļa patiešām ieradusies. Pamanījuši kapelā gaismu, viņi devas turp un ieraudzīja mani turam mirušas māsas roku. Es paliku istabā kopā ar Persiku dzeram kafiju, bet Danns un Tērners atgriezās kapelā. Danns droši vien pētija nozieguma vietu, lai to aprakstītu romānā.