Neviens nezināja, ko īsti Kalders noslēpis seifā Cīrihē, un neviens negribēja riskēt, viņu nogalinādams, lai to uzzinātu. Tāpēc šis cilvēks bija viens no tiem, kas uz mūsu planētas varēja justies īpaši droši. Viņam bija jānomirst dabiska nāvē sava gultā ar iemīļoto suni pie kājām, kamēr pārējie suņi aiz skumjām gaudo uz mēnesi. Lai šādu nāvi Kalderam nodrošinātu, vairāki lielākie pasaules izlūkdienesti bija gatavi līst vai no ādas ārā.
Nogalināt viņu varēja tikai kāds jukušais vai renegāts. Tātad kāpēc viņš bija Veļas sarakstā?
Piegājis pie automašīnas, es pabungoju pa vējstiklu.
- Iesim! Si ir ista vieta.
Ambrozs Kalders bija kalsns virs ar dzīslainām rokām un tikpat dzīslainu kaklu, smailu zodu, divas dienas veciem sirmiem bārdas rugājiem un biezām, spurainām uzacīm, kas zemu slīga pār acu dobumiem. Šim vīram bija tāda cilvēka seja, kurš gandrīz visu laiku pavada ārā, un to patiešām prasīja spēles un noņemšanās ar suņiem. Vēja aprauto ādu, kas cieši apņēma vaigu kaulus, izraibināja sīks pārplīsušu asinsvadiņu tīklojums. Suns, kas bija mājā iekšā, neizpratnē vērās uz saimnieku, it kā gaidīdams pavēli, vai uz iebrukušajiem svešiniekiem jārūc vai jārej. Ja suņi ārā nerietu un naktīs negaudotu, nevienam prātā neienāktu, ka šajā nomale ir māja, kur dzivo cilvēks. Kalders dzēra sļivovicu gluži ka ūdeni, it kā gribētu remdēt kādas sāpes.
- Tātad, - viņš sacīja, - jūs esat ieradušies pie manis, cerēdami noskaidrot, vai es zinu, kas nogalina jusu katoļus.
- Mes vēlamies uzzināt ko vairāk, - Elizabete piezīmēja.
- Jā, jā! - Viņš pavēcināja roku, it kā atgaiņātu odu. - Jūs gribat zināt, kāpēc to dara. Un gribat zināt, kas ir Simons. Tēvs Danns to jau izskaidroja. Esat gan jūs, man jāteic, ziņkārīgi ļaudis! Turklāt pašpaļāvīgi! Kāpēc man tas būtu jums jāstāsta? Kur jūsu elektrodi un skrūvspīles locītavu izlaušanai? Labi, es jokoju. Var gadīties, ka kaut ko jums arī izstāstīšu. Un iemesls tam būs pavisam vienkāršs - ne no viena cita visā pasaulē jūs to neuzzināsiet. Turklāt esmu jau vecs un kļuvis sentimentāls. Man žēl bērnu, kas lien pieaugušo spēlēs un gust zilumus. Vai saprotat? Es palīdzēšu jums tāpēc, ka dodu priekšroku atklātai, godīgai cīņai. Un īste- nībā mani interesē arī, cik lielu jezgu jūs sacelsiet, baznīca ar savu iedomību mani uzjautrina… Tāpēc iemetīšu jūs, mazos kaķēnus, sprostā pie lauvām. Vai kļūsiet nezvēriem par maltīti? Vai arī tā nobiedēsiet lauvas ar to līkajiem, asiņainajiem nagiem, ka tie atkāpsies… Piedodiet, es to saku tāpat vien, daiļrunībai. Un, iekams pateicaties, izvērtējiet, vai jums tas der. - Viņš pacēla roku un noklikšķināja pirkstus. Nez no kurienes uzradies sulainis acumirklī ielika tajos gandrīz vai beisbola nūjas lieluma cigāru. Kalders uz īkšķa naga uzrāva sērkociņu, noraudzījās, kā tas uzliesmo, aizsmēķēja un izpūta dūmus. - Atbildes uz jūsu jautājumiem nav vienkāršas, - viņš teica. - Tomēr vienkāršākas nekā tad, ja būtu darīšana ar veco labo Maskavas izlūkdienestu. Tie viri vienmēr visu sabojā, lai gan sak labi… toties beidz primitīvi, tā ka labāk vispār nebūtu ķērušies klāt. Jāuzmanās no angļiem - tie ir gudri un radoši, ļoti lietpratīgi. Otri labākie meļi pasaulē. Gulēt, Foster! - viņš nokomandēja suni. - Labs suns, labs. Nosaucu par godu Dalesam. Uzticīgs suns. Taču pat viltigie, gudrie briti ar savu savdabīgo, manuprāt, pretīgo, humora izjūtu nav salīdzināmi ar baznīcu, ar Vatikanu… Tur patiešām pulcējas meļi un intriganti, īsti profesionāļi. Un visa viņu pasaule ir kāršu namiņš, ko stiprāks vēja pūtiens var aiznest pa gaisu… taču ar savu gribu viņi pamanās saglabāt savu valstību, piešķirt tai nozimīgumu un svaru. Lielāka ilūzija pasaulē… Visvarenākās impērijas salīdzinājumā ar
Baznīcu ir nevarīgi bērni. Tāda nekaunība ir apbrīnas vērta. Visi, kas rada šo lielo ilūziju, galu gala pastrādā cūcibu. Man jāatvainojas jaukajam mājdzīvniekam… - Viņa sejā pavīdēja smaids, taču jautrības tajā nebija. - Jūs esat paveikuši pamatīgu mājasdarbu. Izlasīti Toričelli dokumenti, ko glabā viņa garā vājais brāļadēls - patiesībā es domāju, ka tads cilvēks apkauno labu gaumi un ir nošaujams… Iztaujāts vecais Paternosters, dižens cilvēks… brālis Leo… Un jūs, māsa, kas tik cītīgi un ilgi strādājāt slepenajos arhīvos… apbrīnojami! Ak Dievs, kā viņi ienist sievietes! Un vēl d'Ambrici memuāri, kas piepeši nonākuši tēva Danna rokās, - to patiešām var uzskatīt par pierādījumu tam, ka augstāka vara liek jums turpināt šo cildeno darbu. Jūs esat izdarījuši ļoti daudz un tieši tāpēc šonakt, pēc tēva Danna lūguma, esat šeit. lis iedzeru par jums! Par jums trim…
- Paklausieties, - es viņu pārtraucu. - Esmu šeit savas māsas dēļ. Baznīca man neko nenozīmē. Baznīca nogalināja manu māsu, lai gan viņa uzticīgi tai kalpoja. Es devos meklēt nelieti, kas nospieda mēlīti, bet nokļuvu tādā purvā, kur māsas nāve gluži vienkārši nogrima dubļu jūrā starp citām nāvēm… es apgriezu otrādi tikai vienu akmeni, uz kura Baznīca turas, un zem tā atklājās tāda draņķiba, ka pārņēma nelabums… Esmu līdz ausīm šajos mēslos, bet es nospļaujos uz d'Ambrici, Toričelli, nacistiem un pārējiem… Man vajadzīgs cilvēks, kas nogalināja manu masu! Viņu sauc Horstmans, un es… es… - Pametis augšup rokas, es piecēlos. Suns, acīmredzot nolēmis, ka man nav ne vainas, lai gan esmu satraucies, pienāca klāt 1111 iegrūda miklo, vēso purnu man plaukstā. - Kā labi iet, Foster? - es nomurmināju.
Ambrozs Kalders vēroja mani caur dūmu mutuļiem. Lai gan piesaistīts vecmodīgam braucamkrēslam ar pītu atzveltni un platiem paročiem, viņš bija ģērbies smokingā. Invalīdu ratiņus stūma jauns cilvēks, ari smokingā, pēc izskata speciālais aģents. Tiklīdz Kaldera cigārs sāka kūpēt, jaunais cilvēks aizgāja.
- Es jūs saprotu, mister Driskil, un tādā situācijā justos tāpat, lāču skatieties acis dzīves īstenībai. Sākdams meklēt māsas slepkavu, jūs pakļāvāt sevi pārbaudījumiem. Jūs teicat, ka apgriezāt otrādi akmeni. Ka esat lidz ausim mēslos. Tā ir. Jūs izlaidāt no pudeles džinu. Ja tas ticis ārā, atpakaļ to dabūt nav iespējams. Kad būsiet izrādes tai mēslu kaudzei cauri, varbūt sākotnējais mērķis būs sasniegts… kas zina? - Kalders iedzēra sļivovicu. - Atpakaļceļa vairs nav. Jūs balansējat uz virves virs bezdibeņa, mister Driskil. Domāju, ka jūs to saprotat. Galvenais ir taja bezdibeni neiegāzties.
- Tieši tāpēc esmu šeit.
Kalders iesmējās, pagriezās pret tevu Dannu un sāka runāt par Otro pasaules karu. Šķita, ka viņš manu un Elizabetes klātbūtni aizmirsis.
Māja bija ļoti liela un plaša, vairākiem stāviem, piekrauta senatnīgam lietām, un to ieskāva priedes. Es mēģināju iedomāties, kāda tā izskatas dienas gaisma. Centrālapkure nespēja piesildīt plašo telpu, tāpēc iespaidīgajā kamīnā rūca liesmas, un drīz vien drebuļi, kas mani kratīja, pārgāja. Uz galda stāvēja kārba ar Davi- doff cigāriem, putekļiem klāta konjaka pudele, kristāla glāzes ar masīvu kāju un lieli kristāla pelnutrauki. Kalders noknieba vienam cigāram galu un piebidīja man tuvāk pelnutrauku.