t Lūdzu, - viņš teica. - Esmu izdarījis visu, tikai ne aizsmēķējis. Tagad parunāsim par mūsu draugu Simonu Verginiju.
Telpā atskanēja pirmās romantiskās Kabaļevska Čella koncerta notis.
Vispirms Elizabete izstāstīja, kā atradusi Veļas mapi ar piecu slepkavības upuru vārdiem. Kalders, kūpinādams cigāru, uzmanīgi klausījās. No jauna ielējis glāzē sļivovicu, viņš apslapinaja lūpas.
- Klods Žilbērs, - Elizabete sauca vārdus, - Sebastjans Aroijo, Hanss Ludvigs Millers, Praiss Beidels-Faulers un Džefrijs Strei- čens. Visi nogalināti pēdējo divu gadu laikā. Visi pārliecināti katoļi, cienījami ļaudis. Visi kara laikā vai pēc kara uzturējušies Parīzē… Kas viņus saista? Kāpēc viņus nogalināja? Un kāpēc tieši tagad?
- Pirmām kārtām šajā sarakstā viens ar pārējiem nav saistīts - vismaz ne tā kā pārējie savā starpā. Beidelu-Fauleru nogalināja viņa darba dēļ, jo viņš pētīja, kā jau jūs atklājāt, algoto slepkavu vēsturi. Viņš par tiem zināja ļoti daudz, tāpēc tika nolemts nāvei. - Kaldera tonis bija kļuvis lietišķs, bez zobgalības. - Pārējie četri… baidos, ka par viņiem jums ir nepilnīgs priekšstats. Jā, viņi bija saistīti, taču pavisam citādi, nekā jūs iedomājaties. Jā, viņi bija katoļi, taču ļoti atšķirīgi katoļi. Magnāts un biznesmenis no Mad- rides, burātājs, bagātnieks, savs cilvēks baznicā - tas bija Aroijo. Vai jūs zināt, ka viņam bija ļoti tuvas attiecības ar ģenerālisimusu
Fransisko Franko? Aroijo bija ģenerālisimusa padomnieks daudzās jomas.
Millers bija vācietis. Zinātnieks. Kara laikā kalpoja reiham ab- vērā. Es pazinu šo cilvēku samērā labi. Viņš bija no bīstamajiem - partijas virs. Kādu laiku klīda runas, ka piedalījies sazvērestībā pret Hitleru. Tomēr viņš izvairījās no pakarināšanas uz gaļas aķa, jo aizbēga. Pārlaidis karu, atgriezās un turpināja zinātnieka karjeru. Ilerr Doktor Professor. ļā, protams, katolis. Interesantākais tajā sazvērestībā pret Hitleru bija tas, ka Millers bija "kurmis". Vai šis termins jums zināms? Nē? Iefiltrēts aģents! Gestapo viņu iefiltrēja starp īstajiem sazvērniekiem. Millers bija divu kungu kalps - stradāja abvērā un piedalījās gestapo operācijās. Viņš, protams, sazvērniekus nodeva, tāds bija viņa darbs, un saņēma par to medaļu. Kadu brīdi viņa dosjē bija pie manis. Es zināju par operāciju. Jā, viņš bija Parīzē okupācijas laikā.
Nākamais… tēvs Žilbērs, mācītājs bretaņa. Uzticamā draudze pēc sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijā viņu gandrīz nogalināja. Par nelaimi, viņš nebija cīnītājs. Mīlnieks, kurš deva priekšroku laika pavadīšanai ar glītiem zēniem un sadarbībai ar tiem, kam teikšana. Kad vācieši, savākuši savu mantību, aizbēga, viens no Žilbēra franču draudziņiem viņa kara laika darbības pakļāva šaubām, bretoņi, saukādami viņu par kolaboracionistu, draudēja atdot zivīm par barību. Vairāki fermeri viņu saķēra, 110- zieda ar darvu un izvārtīja vistu spalvās. Aizmucis uz Romu, viņš tur veselu gadu atguvās, bet pēc tam atrada daudz drošāku nodarbošanos - sēdās rakstīt memuārus. Izdeva košus sējumiņus, tādas kā pamācības, kā lauku mācītāja dienasgrāmatu… pilnīgus melus un izdomājumus, toties labi nopelnīja. Daļu naudas Žilbērs nosūtīja saviem aizstāvjiem, leģionam Condor, Die Spinne, vecajiem nacistiem.
Džefrijs Streičens, M/-5 cilvēks. Sers Džefrijs. Cienīgs, no turīgas ģimenes, samēra jauns sakravāja mantas un nozuda ģimenes pili Skotijā. Par pēdejiem trīsdesmit viņa dzīves gadiem zināms maz. Kāpēc tik pēkšņi atvaļinājies, esmu dzirdējis jautājam. Acīmredzot bija sarežģījumi, ko vajadzēja paslaucit zem nodeldētas grīdsegas. Streičens atradās Berlīnē jau pirms kara. Atgriezies Anglijā, viņš kļuva par premjerministra Čemberlena padomnieku, pavadīja viņu arī uz Minheni… Par nelaimi, Streičens bija trešā reiha aģents, ļoti tuvs gan Dēnicam, gan Kanārisam. Kopā ar Gēringu mēdza doties meža cūku medibās. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā angļi uzzināja patiesību, nedaudz izmantoja viņu savās intereses, bet pēc tam klusi, bez skandāla atvaļināja. Toreiz viņus daudz vairāk satrauca sarkanie spiegi, nevis veci nacistu dīvaiņi.
Cigāra pelnu stabiņš jau sasniedza gandrīz divas collas, un Kalders uz to lūkojās ar tādu mīlestību, it kā viņam būtu žēl pelnus nokratīt, beidzot, pieskāries ar cigāru kristāla pelnutrauka malai, viņš vēroja, kā tie nobirst.
- Nu, - viņš sacīja, - vai jums rodas apjausma, kas un kā? Mēģiniet saprast, cik sarežģītā pasaulē mums jādzīvo. Jā, visi šie cilvēki bija katoļi, un četrdesmitajos viņi gan uzradās Parīzē, gan nozuda no pilsētas… viņi bija konfliktu plosītas pasaules daļa. Vai viņi zināja par assassini? Varbūt. Daži noteikti zināja. Taču ne jau tāpēc kāds viņus iekļāva to cilvēku sarakstā, kuri jāiznīcina. Kadam vajadzēja viņus apklusināt uz visiem laikiem.
šaja mikla, mani draugi, galvenais ir tas, ka viņi bija nacisti. Tāpēc viņiem bija jāmirst. Viņi bija katoļi, kas strādāja nacistiem. Es jau nu to skaidri zinu. Vai saprotat? Protams, saprotat. To, ka tajā laikā starp baznīcu un reihu bija cieša saikne, jūs uzzinājāt gan 110 Lebeka meitas, gan Toričelli dokumentiem. Jūsu informāciju varu tikai papildināt. Šie četri vīri zināja par šo saistību, zināja par savstarpējo šantāžu, ko minēja mis Lebeka… tāpēc viņiem bija jāmirst.
Es klausījos Kalderā un jutu, ka nespēju visu dzirdēto aptvert. Nogalinātie cilvēki, kuri bija minēti Veļas sarakstā, piepeši no cietējiem un nevainīgiem upuriem pārvērtās ciniskos neliešos, kas neko citu kā nāvi nebija pelnījuši. Viņi uznira no pagātnes, lai jaunu faktu gaismā atklātu mums savu īsto seju. Kāds sargā savu pagātni, man ienāca prātā. Izdzēš cilvēku dzīvības, lai saglabātu noslēpumā savu īsto pagātni. Pārraksta biogrāfiju.
- Jūs taču negribat sacīt, ka Kērtiss Lokharts arī bija nacists, - Elizabete ieminējās.
- Protams, ne, māsa. Lokharts bija sarežģīts cilvēks, pēc dabas spēlmanis. Vairāk par visu necieta, ja gadījās zaudēt, tāpēc reizēm lika uz aplamo zirdziņu. Manuprāt, Lokharta nāves iemesls ir skaidrāks par skaidru. - Kalders aizbāza pirkstu aiz baltās, cietinātās apkaklītes un pavilka to vaļīgāk. Pagales kamīnā sprakšķēdamas dega, izplatīdamas karstumu. - Viņam bija pārāk tuvas attiecības ar māsu Valentīnu. Viņai bija jāmirst, jo pārāk daudz zināja. Viņam bija jāmirst, jo māsa Valentīna varēja būt daudz ko izstāstījusi… tā paša iemesla pēc droši vien uzbruka ari Driskilam. Un jums, māsa Elizabete, lielais kritiens bija paredzēts tāpēc, ka ari esat uzzinājusi pārāk daudz un nekas neliecina par jūsu nākšanu pie prāta. - Kalders bija piesārtiš vai nu no sļivovicas, vai karstuma, un bija redzams, ka viņš izbauda šo sarunu. Ik pa bridim viņš zīmīgi piemiedza tēvam Dannam ar aci, un tas pacie- tigi smaidīja viņam pretim.
- Pievērsīsimies vēlreiz Veļas sarakstam, - es sacīju. - Kāpēc tajā sestais minēts jūsu vārds? Proti, agrākais vārds. Jūs vienīgo nav piemeklējis pārējo liktenis. Paldies Dievam, joprojām esat dzīvs.
Arā sāka riet suņi. Cēlās vējš.
Kalders piebrauca ar ratiņiem pie loga, pavilka aizkaru sānis un lūkojās tumsā.
- Dažreiz suņi kļūst nervozi, - viņš noteica.
Es nespēju izmest no prāta vienu domu.
Kāds sargā savu pagātni… Izdzēš cilvēku dzīvības, lai saglabātu noslēpumā sai'u īsto pagātni… Kads…
Kāds, kurš vēlas kļūt par pāvestu.
Ienāca Kaldera sulainis. Viņš sabikstīja kamīnā ogles, uzlika uz tām vēl šķilas un apmeta saimniekam ap pleciem šalli.