- Asinis vairs neriņķo tik labi kā agrāk, - Kalders noņurdēja un pavērsās pret kalpotāju. - Ej paskaties, ko suņi tik nemierīgi. Lai Kāris apstaigā teritoriju. Par ļaunu nenāks.
- Es gribētu jautāt jums vēl ko, - es ieminējos, - par Simonu Verginiju, Pija sazvērestību… un kas bija tas cilvēks, kuram vajadzēja braukt ar vilcienu…
- Un kāpēc nakti rēja suns, ko? Jūs man atgādināt Serloku Holmsu, mister Driskil.
- Un kas bija Erchercogs?
- Jūtos kā viesmīlis, kas pieņem pasūtījumu. Taču, - viņš pacēla kaulaino roku, noraidīdams manu atvainošanos, - kāda joda pēc mēs galu galā šeit esam? Protams, lai pakavētos vecajos labajos laikos… Kas gan man vēl cits atlicis? Tie patiešām nebija slikti laiki, varat man ticēt. Ar ko lai sāku? Izstāstīšu jums visu, ko zinu… Vai ne, tēvs? - Viņš jautājoši paskatījās uz Dannu, kas pamaja ar galvu.
- Viss sākās ar Simonu Verginiju, - es teicu.
- Ar viņu visticamāk arī beigsies, vai ne? Labi… Ambroza Kaldera pratināšana turpinās. - Piepeši viņš uzblieza ar dūri pa galdu. - Achtungl* - viņš uzkliedza, pirmo reizi izklausīdamies pēc vacieša. Iepriekš nekādu akcentu viņa valodā nebiju saklausījis, varbūt vienīgi ko eiropeisku, nenosakāmu. - Mums ir daudz, līdzekļu, kā piespiest jūs runāt… - Kalders sacīja lauzītā valodā ar stipru vācu akcentu un sāka smieties. - Tā vecās amerikāņu filmās runā vācieši. - Viņš nopūtās. - Es biju viens no šiem vāciešiem. Ak, cik sen tas bija… Tātad par Simonu Verginiju…
Nespēdams pretoties kārdinājumam, tēvs Danns paņēma vienu Davidoff cigāru. Elizabete, aptvērusi ceļgalus ar rokam, sēdēja pie uguns, ne mirkli nenovērsdama savu zaļo acu ciešo skatienu - gluži kā lāzeru, kas redz tev cauri, - no Kaldera sejas.
- Jūs, protams, zināt, ka Simons ieradās Parīzē ar pāvesta Pija uzdevumu… izveidot algotu slepkavu grupu. Toreiz tas bija daudz vieglāk izdarāms nekā miera laikā. Pija "sazvērestībai" bija viens mērķis - izmantot algotus slepkavas Baznīcas slepenās politikas īstenošanai. Simons Verginijs darbojās bīskapa Toričelli paspārnē, izmantodams viņa sakarus ar okupācijas varas iestādēm. Es to zināju, jo strādāju izlūkošanā, vācu pusē, protams. Mēs zinājām arī, ka viņš sadarbojas ar Pretošanās kustības dalībniekiem. Pijs gribēja, lai Baznica saņem savu daļu laupījuma, īpaši viņu interesēja mākslas darbi, kā arī zelts un dārglietas. Taču gleznas bija galvenais. Doma, ka Gērings un Pijs sakaujas, teiksim, Tjepo- lo dēļ, mani vienmēr uzjautrinājusi. Cilvēku alkatībai nav robežu. Viņi audeklu pārplēstu uz pusēm, bet otram neatdotu. Galu galā Simonām ar nacistiem radās domstarpības. Mēs to zinājām, es zināju. Ja runājam atklāti, man jau pašā sākumā šķita, ka viņam visa tā ņemšanās ar laupījumu bija pretīga. Nejau tādēļ viņš bija ieradies Parīzē, lai darītu vāciešiem viņu netīro darbu. Pijs bija pieļāvis kļūdu. Vecais maita bieži vis nekļūdījās, bet ši kļūda Baznīcai vēl ilgi atspēlējas. Viņš nebija izraudzījies īsto cilvēku.
- Nu, toreiz acīmredzot ne viss bija tik vienkārši, - Elizabete iestarpināja.
- Ja, vienkārši nebija. - Kalders pamāja ar galvu. - Laupīšanas, slepkavības, šis neskaidrās nacistu un baznīcas attiecības… ideāla savstarpējas šantāžas gaisotne. Tik ideāla, ka tas viss turpinājās ilgus gadus, jo daļa spēlētāju izdzīvoja un atradās savās
* Uzmanību! (Tulk. no vācu ml.)
vietās. Daži no viņiem joprojām ir amatos, un Simons viņus visus pazīst…
- Tātad Simons ir dzīvs? - Danns nokrekšķinājies sacīja.
Kalders pasmaidīja.
- Simons toreiz pazina visus, vai ne? Toričelli, Lebeku, Rihteru, brāli Leo, Augustu Horstmanu un daudzus citus. Simons pazina visus, taču tikai daži izredzētie zināja, ka viņš ir leģendārais Simons. Pat d'Ambrici skandināja, ka tas neesot viens cilvēks, bet vairāki.
Līs iebāzu roku žaketes iekškabatā, izvilku aploksni un noliku uz galda.
- jūs esat atnesis rekvizitu! - Kalders iesaucās. - Lieliski, mister Driskil. Kādreiz pats piedalījos amatierteātra izrādes. Sen tas bija, pirms dienesta armijā. Vienmēr esmu teicis, ka aktieris bez rekvizīta nav nekāds aktieris. Vai aploksnē kaut kas ir?
Es atvēru aploksni, izvilku veco fotogrāfiju, ar kuru biju sācis savu izmeklēšanu, izgludināju un pastūmu par galdu Kalderam. Viņš ar skatienu ieurbās apbružātajā uzņēmumā.
- Mana māsa zināja, ka viņai draud briesmas, - es sacīju.
- Šis ir vienīgais pavediens, ko viņa man atstājusi.
- Un nekas vairāk?
- Tikai šis.
- Viņa paļāvās uz jums, mister Driskil.
- Gluži vienkārši māsa mani labi pazina. Viņa zināja, ka es ļoti mīlu viņu. Zināja, ka nepadošos, pat ja jutīšos sakauts. Un ka ši fotogrāfija uzvedis mani uz pēdām.
- Un pārējais bija atkarīgs no jums, - Kalders noburkšķēja un pacēla no galda uzņēmumu.
- Toričelli, Rihters, Lebeks un d'Ambrici, - es noskaitīju kā lūgšanu. - Visu laiku lauzu galvu, kas viņus fotografējis. Simons, vai ne?
Kaldera biezās, spurainās uzacis uzraucās augšup, un skatiens pievērsās man. Viņš piepeši sāka aizgūtnēm smieties, un sirsnīgajos smieklos beidzot varēja sakļausit jautrību. Es neizpratnē palūkojos uz tēvu Dannu. Tas paraustīja plecus.
- Ne, nē, - Kalders, atvilkdams elpu, sacīja. Viņam asaroja acis.
- Nē, mister Driskil, uzņemos atbildību jums paziņot, ka Simons Verginijs šo fotogrāfiju nevarēja uzņemt.
- Kas šeit tik smieklīgs?
Kalders papurināja galvu.
- D'Ambrici aprakstīja Simona gaitas savos memuāros, ko pēc tam atstāja Amerikā. Vai tā bija? Bija. Taču īsto Simona vārdu nenosauca. Horstmans nogalināja brāli Leo, pirms tas paguva jums pateikt, kas ir Simons… No tā var secināt, ka Simons vēlas saglabāt anonimitāti. - Kalders plati smaidīja. - Vai jūs patiešām nezināt, kas ir Simons?
- Kā gan es to varētu zināt? - es izgrūdu. - Kas viņš ir?
- D'Ambrici, protams! Simons ir mūsu dārgais Svētais Džeks! Vecais, viltīgais maitasgabals! Tas taču ir acīmredzams! D'Ambrici vēlas kļūt par pāvestu… viņš bija Simons… bija slepkava… sadarbojās ar nacistiem… un nekas no tā visa nedrīkst nākt atklātībā, tāpēc jākļūst par slepkavu atkal, citādi pāvesta troni viņam neredzēt kā savas ausis! Viņš ir slepkava! - Kalders nopūtās, un invalidu ratiņi zem viņa svara nokrakstēja. - Jūs teicāt, māsa, ka Vatikāna izmeklēšana nekust no vietas. Citādi nemaz nevar būt! D'Ambrici visiem skandina, ka assassini nav nekas vairāk par senu leģendu un Simons Verginijs ir mīts. Varbūt patiešam viņu vērts uzskatīt par mitu? Simons, tas pats d'Ambrici, izmeklē lietu, kur galvenais vainīgais ir viņš pats! Īstenībā viņa uzdevums ir pavisam cits - padarīt ainu neskaidru un nojaukt pēdas. Pāvests mirst. Vai viņš spēj parraudzīt izmeklēšanu? D'Ambrici ir brīvas rokas. Kad mērķis būs sasniegts, katoļus vairs neviens nenogalinās. Horstmanu no jauna aizsūtīs gulēt. Padomājiet - kad sākās māsas Valentīnas sarakstā minēto cilvēku slepkavošana? Kad d'Ambrici uzzināja par pāvesta slimību! Tad arī sāka darboties iznīcināšanas mašīna. Atļaujiet dot jums padomu - ja uzskatāt lūgšanas par efektīvām, lūdzieties, lai jums izdodas no šīs jezgas iziet sveikiem un veseliem! Cits nekas neatliek.
- Erchercogs, - es teicu. Manas domas juka, it kā es būtu piedzēries, taču vajadzēja noskaidrot visu līdz galam.
- Ak jā, Erchercogs. Te nu jūs mani notvērāt. Man bija svarīgi iemesli ar šo cilvēku iepazīties, bet zināju par viņu tikai pec nostāstiem. Nekad neesmu viņu redzējis, runājis ar viņu esmu vienu reizi sabombardētā baznīcā Berlīnes nomalē. Nezinu, kā viņš tur nokļuva un kā tika prom. Viņš gribēja satikt mani un iztaujāt. Šim cilvēkam patika dramatiskas situācijās. Viņš gaidīja mani vieta, kur mācītājs parasti uzklausīja grēksūdzes. Es iegāju baznīcā un nekur viņu neredzēju. Laiks bija pretīgs, lietains un auksts, jumts sabombardēts, un visapkārt deguma smaka… Erchercogs. Kas viņam bija kopigs ar Toričelli, kāpēc aiz viņa vārda ir izsaukuma zīme, kā viņš saistīts ar Lebeku un pārējiem, man nav ne jausmas. Kas zina? Cilvēks, kuru apvija visbiezākā slepenības migla… daudz biezāka par to, kas ietina mani. Cilvēks, kurš visu dzīvi vada slepenībā.