Kā Drū Samerheiss… kā Keslers pats. Tā vismaz nuin par viņu sacīja tēvs Danns Parīzē.
Saruna turpinājās ilgi, taču galu galā viss sāka iegūt skaidrākas aprises.
- Un visbeidzot - pēdējais, - tēvs Danns sacīja. - Varbūt tam nav nozīmes, bet neziņa kaitina… Kas bija tas vīrs vilcienā, kuru Simons grasījās nogalināt? Es lasīju d'Ambrici memuāros par Simonu, bet tagad jūs sakāt, ka d'Ambrici un Simons ir viens un tas pats cilvēks. Varbūt tomēr nav…
- Viņi ir viens cilvēks, - Kalders klusi atbildēja.
- Un kas bija lielais vīrs, ko gaidīja braucam vilciena?
Kalders paraustīja kalsnos plecus.
- Varbūt kāds reiha dižvīrs. Gērings vai Himlers. Varu tikai minēt. Vai svarīgs kolaboracionists… nē, es tomēr sliecos domāt, ka viņi gaidīja kādu augsta ranga nacistu. Taču par to es neņemos spriest. Tā nebija mana joma. Kāda gan tam nozīme?
- Tēvs Lebeks uzskatīja viņu par pietiekami svarīgu, lai izšķirtos par nodevību, - es sacīju. - Vai jūs zināt, kur bija Erchercoga mītne?
- Londonā. Pēc tam Parīzē.
- Tas cilvēks, kuru Vatikāns atsūtīja uz Parīzi sameklēt Simonu… - Elizabete domīgi iesāka, - un kurš veica izmeklēšanu, lai pierādītu, ka Simons atteicies pildīt Vatikāna pavēles… Kolekcionārs. Vai zināt, kas viņš bija? Manuprāt, viņš ari bija nozīmīga persona, kas daudzos jautājumos varētu viest skaidrību. Turklāt Pijs viņam uzticējās.
- Jā, viņš droši vien daudz zina, - Kalders atbildēja. - Taču taja laika man pašam dzīve ārkārtīgi sarežģījās. Gēlena organizācija izšķīda, karš gāja uz beigām. Es centos palikt dzivs, un organizēt drošu informācijas nodošanu amerikāņiem nebija joka lieta. Es meklēju Erchercogu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo vēlējos pārmīt ar viņu vardu, vēlējos pāriet pie amerikāņiem, taču viņš aizklīda te uz Londonu, te Parīzi, te Šveici… man toreiz neklājās viegli. Un lielu uzmanību tam, ko Parīzē dara katoļu rene- gāti, es nepievērsu. Man nav ne jausmas, kas ir Kolekcionārs. Vatikānam bija ne mazums augstākās klases speciālistu… iespējams, viņš bija viens no lietpratīgākajiem… Visticamāk viņa vairs nav starp dzīvajiem. Tāpat arī Erchercogs… Droši zināms ir tikai tas, ka dzīvs ir Simons. - Kalders piepeši pacēla galvu, it kā butu ko atskārtis. - Ja Erchercogs ir dzīvs, varbūt tieši viņš ir Simona ieceres kļūt par pāvestu stiprais balsts! Vai arī no otras puses… Ja Erchercogs zina par Simonu visu patiesību, viņam jāmirst nākamajam. Varbūt kaut kur noslēpies gaida… - Ši doma nez kāpēc Kalderam izraisīja smaidu.
Visi trīs mēs atgriezāmies Aviņonā. Kamēr nokļuvām viesnīcā, bija četri no nta. Ielas bija tukšas, tikai sētnieki uzslaucīja nakts līksmotāju atstātās drazas. Māsa Elizabete bija neierasti klusa. Viņa izskatījās ļoti nomāktā, acīmredzot viņu ārkārtīgi satrieca negaidīti sliktie jaunumi par d'Ambrici. Iespējams, viņa ilgojās vientulība pārvērtēt savu attieksmi pret šo cilvēku un Baznīcu kopumā.
Tēvs Danns pajautāja, vai nevēlos viņam piebiedroties un mazliet iedzert mazliet pirms gulētiešanas. Viņš izvilka no žaketes kabatas plakanu sudraba pudeli un pamāja ar galvu uz viesnīcas vestibila stūri. Galda lampa meta vāju dzintarainu gaismu, bet pa logu bija redzams, ka ārā uz ielas stūra vējā šūpojās laterna. Danns, iedzēris malku, pasniedza blašķi man. Rīkli apsvilināja brendijs, un man uzreiz kļuva vieglāk.
Es izstāstīju Dannam, ka pūlī redzēju Samerheisu. Šī ziņa viņu pārsteidza.
- Ko jūs zināt par šo cilvēku, Ben?
- Visai daudz. Zinu, teiksim, ka viņam ir caururbjošs skatiens. Kāpēc tā jautājat?
-Tāpat vien. . Manuprāt, viņš daudz neatšķiras no Lokharta, tikai vecāks. - Tad viņš tīši nevērīgi piebilda: - Interesanti, ko viņš darīja kara laikā?
- Kura kara? Pilsoņu? Vai spāņu amerikāņu?
- Jā, mans dēls, viņš ir vecs. - Danna sārtajā sejā bija lasāma iecietība. - Jūsu asprātības droši vien dara brīnumus ar kautrīgām mūķenēm, bet vecu, pieredzējušu garīdznieku tās atstāj vienaldzīgu.
- Kādēļ lai mēs, Ārtij, nesameklētu pieredzējušu vecu garīdznieku un viņam to nepajautātu? Pēdējā laikā, ziniet, prāts uz jokiem nenesas.
- Kauna lieta, mans draugs. Kādu dienu tas jālabo. Protams, es runāju par Hitlera karu.
-Ja atmiņa neviļ, Drū Samerheiss bija viens no Mežonīgā Bil- la Donovana tempļa bruņiniekiem. Katolis, mācījies Jeilas universitātē, ieguvis īsti piemērotu izglītību Stratēģiskās izlūkošanas biroja darbiniekam. Samerheisam vairāk padevās operāciju plānošana, nevis aģenta darbs. Ziniet, es īsti labi nepārzinu šo posmu viņa karjerā, un viņa dzīve allaž bijusi ļoti noslēpumaina, no tās redzama kāda simtā daļa. Kara laikā viņš bija Londonā. Tēvs vienu otru reizi par viņu ieminējās… viņš vadīja SIb viru pārsvie- šanu okupētajā Eiropā, visbiežāk Vācijā. Viņš bija mana tēva boss, to es zinu. Iespējams, tieši Samerheiss manu tēvu savervēja. - Es bridi klusēju un tad turpināju: - Viņš pazina Piju un droši vien pazina bīskapu Toričelli. Viņš bija šajā spēlē kopš Bordžu laika, Artij, un, Dievs mans liecinieks, joprojām tajā ir. Un jūs sasodīti labi zināt viņa segvārdu…
- Erchercogs, - tēvs Danns teica.
- Vienīgais kandidāts uz šo vārdu, - es sacīju. - Ja vien Keslers mums nemeloja… Ja vien Keslers pats nav Erchercogs, kurš sēž savā braucamkrēslā tikla vidū un auž…
- Tad ko Samerheisss vakar darīja Aviņonā?
- Grūts jautājums, vai ne? Samerheiss, protams, šķiet piemērotāks Erchercogs… Taču es neizstāstīju visu, kas pēc tam ar inani notika.
- Jūs mani pārsteidzat, - tēvs Danns novilka.
- Vakar vakarā mēs ar māsu Elizabeti sastrīdējāmies, mūsu domas dalījās…
- Es manīju, ka tajā frontē valda vēsums.
- Kad ieraudzīju burzmā Samerheisu kopā ar savu cilvēku, biju viens. Viņi mani pamanīja, un tajā pašā mirkli es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, ka man japazūd pēc iespējas ātrāk. Es metos prom, un Samerheisa pavadonis, neliela auguma vīrelis ar rētu uz kakla un spalvu pie cepures man sekoja, taču drīz pazaudēja. Toties mani atrada kāds cits! It kā būtu zinājis, kur esmu, it ka nekad nebūtu izlaidis mani no redzesloka, it kā būtu mani gaidi- jis!
- Kā viņu sauc, Ben?
- Horstmans! 1 lorstmans bija šeit, Aviņonā!
- Domājat, ka viņš bija kopā ar Samerheisu?
- Kas to lai zina? Neko nesaprotu!
- Ak, Svētā Marija! Un tālāk? Kā jūs tikāt prom?
- Horstmans lika man doties mājas. Kā redzat, viņš mani nenogalināja, bet gluži vai lūdzās, lai dodos mājās. Kā jums tas patīk?
- Pieņemsim, ka Erchercogs ir Samerheiss un Simons ir d'Ambrici, - Danns skaļi prātoja. - Abi šie cilvēki ciena jūsu tēvu, jusu ģimeni un jus. Ja viņi patiešām ir visu šo notikumu vaininieki, Horstmans darbojas viņu uzdevumā. Tāds varētu būt šā brīdinājumā izskaidrojums. Viņi vēlas, lai jūs nejauktos, kur nevajag…