- Tātad viņi nogalināja manu māsu, - es teicu.
Danns lēni palocīja galvu.
-Jā, iespējams, tieši viņi nogalināja jūsu māsu. Nogalināja, lai pasargātu sevi. Tagad viņiem ir iemesls saudzēt jūs… lai izpirktu vainu. Jūsu tevs pēc kara, kad valdīja vislielākā neiecietība, paglāba d'Ambrici, atvezdams viņu uz Ameriku, bet Samerheiss bija jūsu tēva aizbildnis ceļā uz varu. Tikai Dievs zina, kādus Samerheisa uzdevumus jūsu tēvs pildīja kara laikā, tāpēc Samerheiss, iespējams, ir viņa parādnieks… Tātad, ja patiešām viņi nogalināja jūsu māsu, Hjū Driskila meitu, - vai varat iedomāties, cik grūti viņiem bija pieņemt šādu lēmumu? Viņi negrib atņemt Hjū Driskilam ari dēlu.
Es nebiju lūdzis Dievu divdesmit piecus gadus. Šajā bridi lūgšana pati pārspruka pār lūpām.
- Dievs, dod man spēku, - es saciju, - un es nogalināšu viņus visus…
No rīta mēs Aviņonu pametām.
Iris pārbiedēti svētceļnieki devās uz Romu.
PIEKTĀ DALA
PIRMĀ NODALA
Poleti villas zālienā kardināli spēlēja bumbas. Otaviāni ar apskaužamu precizitāti aizripināja savu smago bumbu pa nevainojami kopto zālienu, tā izsita no vietas Vecas bumbu un apstājās blakus mazai mirdzoši baltai bumbiņai jeb "punktam". Veca šļūkādams piegāja pie pita krēsla un lēni uz tā noslīga. Noklepojies viņš noslaucīja no sausajām, saplaisājušajām lūpām siekalas.
- Vai tad nevajadzētu piekāpties vecākam vīram, ļaut viņam uzvarēt? Kur palikusi pieklājība? - Atspiedies pret krēsla atzveltni, Veca parakņājās pa flaneļa bikšu kabatu un izvilka cigarešu paciņu un lētas šķiltavas. - Man apnika šī spēle. Vai zināt, ārsti apgalvo, ka tās bumbas var nogalināt.
- Tās ir cigaretes, kas kaitē jūsu veselībai, nevis spēle, - Poleti, nobolijis acis, atbildēja.
- Cigaretes nekaitē, nejēga. To es zinu. Toties šīs draņķa šķiltavas gan. Tās mēdzot uzsprāgt un cilvēku tad vienā mirkli aprijot liesmas. - Viņš aizsmēķēja cigareti. - Nu, šoreiz Dievs saudzēja. - Veca pamāja uz Otaviāni pusi. -Guljelmo blēdās. Viņš vienmēr blēdās. Kad es beidzot to atcerēšos? - Zeķes Vecam bija noslīdējušas lejup, atsegdamas tievas kājas un potītes, kas izskatijās nepiemērotas tik liela auguma balstīšanai. - Ja ir slima mugura, viņš domā, tad var blēdīties. Ne kauna, ne goda.
Antonelli, kas bija spēlējis pārī ar Otaviāni, apsēdās zālē. Cauri piesārņojuma slānim lauzās karsti saules stari.
- Džanfranko, - viņš sacija Vecam, - šajā spēlē nav iespējams blēdīties. Tā ir abstrakta atšķirībā no dzīves.
- Džanfranko nemāk zaudēt, nekad nav mācējis, - Otaviāni pavēstīja. -Sajā ziņā gan viņam ir liela pieredze, tā ka nu jau vajadzētu prasties…
- Es zaudēju tikai spēlēs, mans draugs. Reālajā dzīvē vienmēr uzvaru. - Un Veca plati pasmaidīja, atsegdams prāvus, nevienādus iedzeltenus zobus, kas atgādināja kukurūzas graudus.
- Reālajā dzīvē! - Poleti iespurcās. - Jums nav ne jausmas, kāda tā reālā dzīve ir! Reālā dzīve jums ir tikpat sveša kā…
-Ja runājam par reālo dzīvi, - viņu pārtrauca kardināls Garibaldi. Viņa mazās acis apaļajā sejā satraukti mirdzēja. - Kas zināms par to nogalināto mūķeni?
- Neviens viņu nenogalināja, - Antonelli noburkšķēja. - bojā gāja mācītājs vai ari virs, kas ģērbies ka mācītājs.
- Ak, ne jau par to es jautāju! Es runāju par Amerikā nogalināto mūķeni. Nu labi, Dievs ar viņu! Kas noskaidrots par to mūķeni, kuru gandrīz vai nogalināja? Kādi jaunumi?
Kardināls Poleti, ar kaju sperdams bumbas, virzīja tās pie rupja auduma maisa, kurā tās bija atnestas.
- Nekā jauna nav. Pagaidām to cilvēku nav izdevies identificēt. Starp citu, viņam bijusi tikai viena acs…
- Kāds tur brīnums! - Veca iestarpināja. - Pēc tāda kritiena!
- Nē, nē, viena acs viņam bijusi jau pirms kritiena. - Poleti izdvesa gurdu nopūtu. - Taču pamatīgi sakropļots, nokritis no tāda augstuma.
- Nē, tu kļūdies, mans draugs! - Veca pacēla gaisā krunkainu pirkstu. - Nejau kritiens viņu sakropļoja. Viņam pāri pārbrauca vai nu kravas automašīna, vai autobuss.
- Mani interesē, - sakārtodams cepures nolaidenās malas, kas apēnoja acis, sacīja Antonelli, - kāpēc viņš gribēja nogalinat māsu Elizabeti. Mēs, protams, zinām, ka viņa bija māsas Valentīnas labākā draudzene… un tas savukart nozīmē, ka viņa, iespējams, saistīta ar Driskilu. bet kāpēc viņa jānogalina? Man gan nepatīk tas, ka amerikāņi tajā visā ir tik aktīvi. Tas nav uz labu.
- Ak, viņi nemaz nav tik slikti puiši! - diplomātiski iebilda Garibaldi. - Ja viņus iepazīst.
- Ak Dievs! - Otaviāni iesaucās. Lūpu kaktiņš mazliet sašķobījās, jo sāpes tikpat kā nepameta viņu. - Ak, svētā nevainība, ak, naivums! Kā tev izdevies kļūt par kardinālu? Nav nekā ļaunāka par amerikāņiem! Viņu policisti laupa ķīniešu veikalos, viņiem nav ne mazākās cieņas pret tradīcijām un spēles noteikumiem… Vārdu sakot, man viņi nepatīk'. Lai gan viņi krietni sapurina pasauli. Uzskata mūs par viltīgiem, nelietīgiem intrigantiem, kas perina sazvērestības… Viņi mums glaimo! Vismaz es pēdējos divdesmit gadus neesmu saticis nevienu kaut cik viltīgu kardinālu. Salīdzinājumā ar saviem priekšgājējiem tādā ziņā mēs esam bērni. Un amerikāņi pat sevi īsti nepazīst! Dzīvo laimīgā neziņā, neaizdomādamies, kādi nekrietneļi īstenībā ir. Jā, man viņi ļoti nepatīk!
- Tad, protams, nākamā ziņa tevi neiepriecinās, - Garibaldi saciļa. -Šeit, Koma, ir Dru Samerheiss.
- Ak Jēzu… - Poleti noburkšķēja. - Svētais Tēvs varbūt jau miris, un Samerheiss to uzzinās agrāk par mums!
- Ko viņš te okšķerē? - Veca ar aizdomām nošņāca.
- Profesionāls maitasputns, - Poleti novērtēja. Nometies zālē uz ceļgaliem, viņš lika maisā bumbas. Lai gan bija novembris, saule sildīja.
- L'n mēs tādi neesam? - Otaviāni ar smaidu vaicāja.
Poleti nenēma vinu verā. t /
- Pāvests mirst, un Samerheisam ari vairs daudz laika nav atvēlēts. Viņš te ir tādēļ, lai izblditu priekšpusē savu cilvēku… Starp citu, mums nenāktu par ļaunu, ja mēs zinātu, kas ir viņa cilvēks.
Otaviāni paraustīja plecus.
- Drīz uzzināsim.
- Indelikato mani lūdza izdarit aptauju, - Poleti sacīja. - Viņš grib zināt, uz cik balsīm var paļauties un cik cilvēku vēl jāpārliecina. - Poleti nopētīja apkārtējo sejas. Saule spīdēja acīs, un viņš tās piesedza ar delnu.
- Tātad tā, - Veca domīgi ņurdēja, - iekams pieņemam lēmumu, veselais saprāts liek uzklausīt, kas sakams Samerheisam…
Otaviāni atieza zobus ņirdzīgā smaidā.
- Alkatība patiešām mirst reizē ar cilvēku. Pat lielā vecumā tā nemazinās. Eksponāts numur viens, mūsu vecais, ļoti vecais draugs Veca.
- Cik saprotu, Fandžio sapinies ar svešzemniekiem, - bilda Garibaldi, kurš, gluži kā sūklis, uzsūca visādus dīvainus jaunumus un baumas. - Sola piekļuvi visiem, vai tie būtu marksisti, afrikāņi, japāņi, eskimosi, latīņamerikāņi, metodisti, Trobriānu salu iemītnieki vai slepkavas ar cirvi. D'Ambrici, protams, izliekas kurls un akls. Viņš, redziet, neesot par to vēl domājis… taču īstenībā zina ļoti daudz, turklāt viņam ir papilnam parādnieku. Prasmīgi izmantojot šantāžu un pateicību, pāvesta tronī var iesēsties viņš. Ja viņa sabiedrotais ir Samerheiss, tur piedalās arī liela nauda.