- Vai skaidri zināms, ka ārpus Baznīcas viņa labā strādā Samerheiss?
Antonelli sakrustoja kājas, nopētīja savas baltās teniskurpes un saviebās, ieraudzījis uz to virspuses zāles traipu.
- Manuprāt, pēc Lokharta nāves šis cilvēks ir kāds amerikānis. Samerheiss, Driskils…
- Driskils ir slims, - Poleti iebilda, - bet Samerheiss ir divsimt gadu vecs, varbūt pat vairāk. Jācer, ka šim "kādam" nav diez cik liela ietekme.
- Nauda, - Veca atgādināja, - vienmēr ir ietekmīga.
- Es taču jums teicu, ka Driskils ir ļoti slims, - Poleti uzstāja. - Viņam nogalināja meitu. Dēls diez vai ir pie pilna prata. Ticiet man, mums jāatbalsta Indelikato. Viņš jau nu zinās, kā jārīkojas krīzes situācijā.
- Driskils, iespējams, - Otaviāni sacīja, - nodevis pilnvaras Sa- merheisam un pats palicis mājās. Mums jāuzzina, kāda ir Samer- heisa pozīcija.
- Sis vīrs ir večuks, trausls kā rudens lapa! - Poleti bija neizpratnē. - Vai mums patiešām jāzina, ko viņš domā?
- Bet viņam taču tas nav uz pieres rakstīts! - Otaviāni īgni aizrādīja. - Viņš nesaka: "Visi, kas atbalsta d'Ambrici jauninājumus, stājieties pa labi, tic, kuri ne, - pa kreisi…" Viss ir daudz sarežģītāk. Starp citu, Samerheiss bija Parīzē.
- D'Ambrici nupat atgriezās no Parīzes.
- Jā gan. Varat man ticēt, ka viņi tur visu norunāja. - Poleti palūkojās mākoņos, kas biezēja virs Romas. - Kuru tad mēs atbalstām - d'Ambrici vai Indelikato? Katrs no mums pārstāv daudz balsu.
- Nu, atvainojiet… - Veca novilka, purinādams galvu. - Man ar Samerheisu nav pa ceļam.
- Vai mums vispār ir kāds kristāltīrs kandidāts?
- Kads naivums! Pietiek iesaistīties Šajās sacīkstēs, un tevi nomētā dubļiem. Tā ka neceriet!
- Varbūt viņi ir tik aptraipīti, ka tas varētu viņiem kaitēt, kad sāksies balsošana?
- Zini, tik aptraipīts nav neviens!
- Kā jūtas Kallists?
- Dziest, - Polete atbildēja, - taču vēl turas.
- Vai viņš nedomā iejaukties?
- Kas to lai zina?
- Indelikato izvēlējies viesībām piemērotu bridi.
- Varbūt tās kliedēs spriedzi.
- Muļķības! Viņš tikai iekvēlinās kaislības, jo viņam tas ir izdevīgi. Pats viņš izturēs visu.
-Ja viņš cer, ka salūzis d'Ambrici… uz to būs jāgaida sasodīti ilgi.
-Skaidrs ir viens - kādam no viņiem jāsāk meklet atbalsts.
- Skaidrs ir tas, ka vienam kandidatam no cīņas jāizstājas. Vai nu Indelikato, vai d'Ambrici. Vai arī mums jāatbalsta vēl kāds…
citādi pa vidu iesprauksies niecība un uzvarēs. Pavērosim, kas turpmāk notiks un ko varam darit.
- Jāsāk meklēt atbalsts? Ko tu runā? Indelikato paļaujas uz mums. Uz mani\ - Poleti piecēlās. - Gribu, lai jūs noklausāties vēl vienu ierakstu. Vēl vienu d'Ambrici sarurru ar Svēto Tēvu…
- Zini, kad klausos šis sarunas, jūtos mazliet neērti…
- Tu mums esi pārāk cēls, Garibaldi. Ja jūties neērti, neklausies. Vingrinies bumbu spēlē, izkop meistarību un neapgāni savu dzirdi.
- Ak, es tikai teicu, ka jutos neērti… Nevajag pārspīlēt! Nomierinies. - Viņš paraustīja šauros, sievišķīgos plecus. - Iesim! Noklausīties šos ierakstus ir mūsu pienākums, lai cik nepatīkams.
- Tu esi iemācījies labi pielāgoties, mans draugs.
Bibliotēkas puskrēslā kardināli ieņēma savas ierastās vietas pie
zemā galdiņa. Viņi malkoja atnesto kafiju, gaidīdami, kad Poleti ieliks lenti magnetofonā. Beidzot Poleti nospieda pogu, un telpā atskanēja kardināla d'Ambrici balss.
- Tu esi Kallists. Atceries pirmo Kallistu, un tu sapratīsi savu uzdevumu…
- Es nezinu…
- Klausies, ko teikšu, Kallist… Tev jābūt stipram!
- Bet kā, Džakomo… kā?
- Pasaulē, kur ap Baznīcu gluži kā nezāles vairojās neskaitāmi draudi, sākot no Nīlas ar tās dievieti kaķeni līdz ķeltu jūras zirdziņu fejām, tikai Kallistam bija lemts izprast Baznīcas īsto nozīmi. Romas impērija juka un bruka, visur valdīja haoss… taču Kallists saprata, ka Baznīcas īslais uzdevums ir pestīšana… visu grēcinieku pestīšana, kā sludināja jēzus. Visu grēcinieku. Arī sevis pašu, ja esam grēkojuši. Pienācis laiks grēku nožēlošanai un pestīšanai, sacīja pirmais Kallists. Kad pāvests pasludināja piedošanu prostitūtām un laulības pārkāpējiem, kuri savus grēkus nožēloja, pret viņu uzstājās Hipolits, nosaukdams viņu par ielasmeitu aizstāvi, llipolits, pirmais pašpasludinātais antipāvests. Taču Kallistam bija taisnība. Pestīšana nozīmē visu… Kad Kallistu Romas ielās nogalināja, Pontiāns turpināja viņa darbu…
- Kāpēc tu man to visu stāsti?
- Padari pestīšanu par tagadējās Baznīcas uzdevumu! Atsvabini to no visa pasaulīgā, politikas, naudas un cīņas par laicīgo varu, no šīs varas ietekmes. Rīkojies ar morālo spēku! Soli mūžīgo pestīšanu! Kas gan salīdzinājumā ar to ir bagātība un vara šeit un tagad?Rūpējies par dvēselēm… un tad slepkavības mitēsies… un mūsu Baznīca būs glābta!
- Tad pasaki man, Džakomo, ka…
Sarunas beigās kardināla d'Ambrici balss pieklusa lidz čukstam, līdz izgaisa pavisam un bibliotēkā iestājās klusums. Smagos aizkarus kustināja viegls vējš.
- Kurš no viņiem ir vairāk jucis? - beidzot Veca noprasīja un, pārbaudīdams savu dzirdes aparātu, pabungoja pa to ar nagu.
- D'Ambrici nekad nav bijis viegli izprotams, - Antonelli klusi teica. - Ne mirkli neticu, ka šīs ir viņa patiesās domas… un jucis arī viņš nav. Vajadzētu noskaidrot, ko īsti viņš grib panākt no Svētā Tēva… Atcerieties, ka neviens tā neprot manipulēt ar prātiem un sirdīm kā Svētais Džeks… Kallists kļūst par rīku viņa rokās… Kādam mērķim viņš grib pāvestu izmantot? Tā ir mīkla.
- Šajās sienās mēs varam izteikties brīvi.
- Kur garantija, ka d'Ambrici vai Indelikato nav izvietojis pie tevis "vaboles"? - Garibaldi jautājums uz mirkli izsita Poleti no sliedēm. Garibaldi triumfējoši pasmaidīja un aplaizīja juteklīgās lūpas.
- Kapec tu viņu biedē? - Antonelli uzsauca. - Viss kārtībā, Poleti, turpini.
- Es gribēju teikt, ka dzirdētais atgādina murgus no Jāņa XXIII laika. Viņš ari grasījās visu reformēt, atbrīvot Baznīcu no pasaulīgās varas un bagātības. Diez vai man jāatgādina, ka toreiz bijām spiesti rīkoties. Nepateicīgs uzdevums. Paldies Dievam, ka toreiz vēl nebiju kardināls…
- Laimīgais, - nomurmināja Veca. - Tā slepkavība…
- Bet es šeit biju Jāņa Pāvila I laikā, - Poleti viņu pārtrauca. - Nabaga maldinatais nejēga…
- Tas nav nekas jauns, nekas jauns, - Veca ņurdēja. - Ko jūs iesakāt? Atkal slepkavību? Asinis, asinis, vienmēr alkstat asiņu… - Šķita, ka viņš sarunājas ar sevi. - Taču Kallists mirst… Kadeļ jāslepkavo? Jāpagaida vien pāris stundu vai dienu, un laiks to izdarīs pats…
Krietnu brīdi bibliotēkā valdīja klusums. Nokāruši galvas, kardināli sēdēja, vairīdamies paraudzīties cits citam acīs.
Beidzot Otaviāni čērkstošā balss - it kā ar dzelzi kāds vilktu pa stiklu - klusumu pārtrauca.
- Runa nav par Kallistu, lai Dievs atvieglo viņa ciešanas, - viņš teica, - bet gan par mūsu Svēto Džeku. Viņam veselība turas laba…
***
Tēvs O'Nils ieradās pie Driskila mājās vēki pēcpusdienā, kad jau krēsloja. Hjū Driskils bija piezvanījis viņam uz draudzes namu. Lielā vira balss skanēja diezgan vārgi, bet pēc intonācijas bija jaušams, ka viņš jūtas labāk, nekā Persiks domāja. Driskils pavēstīja, ka esot mājās jau divas diennaktis un pamazām jūkot prātā aiz vientulības. Viņam esot vajadzīgs kāds sarunbiedrs, tāpēc viņš vēloties pie sevis redzēt Persiku. Turklāt viņš gribot padalīties kaut kādos apsvērumos, par kuriem runāšot tikai tad, kad abi tiksies.