Durvis atvēra Mārgarita Kordere, Hjū personiskā sekretāre un uzticamais sargs. Viņai aiz muguras kavējās liela auguma slimnieku kopēja, ģērbusies iecietinātā, žilbinoši baltā virstērpā. Viņa meta piesardzīgus skatienus te uz O'Nīlu, te Garās istabas durvīm.
- Ak, tēvs… - Margarita Kordere klusi nopūtās. - Baidos, ka viņa izturēšanos nevar dēvēt par priekšzīmigu. Manuprāt, viņam vajadzīga vīriešu sabiedrība, bet visi pastāvīgie apmeklētāji ir aizņemti darbos… Vārdu sakot, jūs nākat tieši laikā. Kāds, ar ko parunāties, nevis pasaules grozītājs, nu, jūs jau saprotat… Slimnieku kopēju viņš vispār savā istabā nelaiž! Lai gan vēl nav īsti atlabis, viņš spēj uzrīkot tādu traci… - Persiks palīdzēja sekretārei uzvilkt ūdeļādas kažoku, kādu viņa par savu algu varēja viegli atļauties. - Būšu viesnīcā Nassau. Nu jau esmu tur gandrīz pastā- vīgi.
-Jus esat neaizstajama. - Persiks pasmaidīja.
- Tas ir mans aicinājums, tēvs. Mūža darbs. Turklāt esmu radusi strādāt.
- Ak, mis Kordere, jūs droši vien zināt neskaitāmus noslēpumus! Brīnos, ka neviens vēl jūs nav nozadzis.
- Tēvs!
- 1ās ir joks, tikai joks. Vai ar viņu būs grūti?
- Nedomājiet viņam iebilst. - Sekretāre atkal nopūtās. - Viņš iedzer, uzsmēķē cigāru, un mēs nespējam to liegt. Kad to mēģinājām, viņš aiz dusmām tā piesarka… mēs izbijāmies - ja nu vēl viena sirdslēkme? Tas būtu ļaunāk par dažu glāzīti un cigāru. Ja rodas vajadzība, sauciet māsu Vordlu, viņa tepat būs - virtuvē vai kur citur. Jūs zināt arī, kā mani var sameklēt. Pasūtīšu vakariņas numurā, paņemšu labu grāmatu. Vai tēva Danna grāmatas esat lasījis?
- Protams. Viņš ir mans draugs.
- Es viņu dievinu! Kāds neparasts, radošs prāts! Bet kā gan garīdznieks tik daudz var zināt par seksu?
Persiks piesārta kā sešpadsmit gadus vecs pusaudzis.
- Iztēle reizēm dara brīnumus. Cita izskaidrojuma man nav.
- Nūjā. Ceru, ka jums šeit veiksies labi.
Seja Hjū Driskilam bija novājējusi, vaigi iekrituši, grumbiņas acu kaktiņos padziļinājušās. Kad Persiks tuvojās dīvānam, Driskils pacēla skatienu no tumšzaļā ādā iesieta albuma. Tajā bija uzšķirta krāsaina, tenisa kortā uzņemta fotogrāfija, kur stāvēja mazā Veļa - iesauļotām kājām, vēja pūsmas augšup uzrautiem svārci- ņiem, kas atsedza baltas biksītes. Ar vienu roku piesegusi acis pret sauli, viņa samiegtām acīm smaidīja. Pirms divdesmit… nē, pirms divdesmit pieciem gadiem. Persikam sažņaudzās sirds, iedomājoties, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem.
- Sēdieties, svētais tēvs. Vai gribat iedzert? Ielejiet sev glāzīti. - Uz neliela galdiņa bija gan Laphroaig pudele, gan karafe ar ūdeni, gan sudraba ledus spainītis. - Sajauciet pēc savas gaumes, nekautrējieties. Gribu jūs kādu brīdi aizkavēt. Pažēloties, cik skumjš liktenis mani piemeklējis mūža beigās. Man ari ielejiet, rīkle pavisam izkaltusi. - Driskils vēroja, kā Persiks pagatavo sev dzērienu, sajaukdams glāzē viskiju ar ledu, un piepilda arī viņa pasmago, zemo glāzi. - Gan ārsti, gan māsiņas, gan tā neciešamā būtne, kas patlaban uzturas šajā mājā, apietas ar mani tā, it kā es mirtu. Vai ir tik svarīgi, kad tas notiek? Mārgarita pēc savas dabas ir glābšanas riņķis. Ka jau būsiet ievērojis, mana dzīve pavērsusies ne tā, kā vajag… Nereti apsveru, vai ir vērts to turpināt, lāču, pirms aizeju, šis tas jānokārto. Ak Dievs, kur gan palicis laiks? Gluži vienkārši izkusis, pagaisis, un viss. Nūjā, mirstoša cilvēka žēlabas. Kam jānotiek, notiks. Mana meita ir mirusi, un mani cenšas pārliecināt, ka tajā iejaukta Baznīca. Dēls atrodas Dievs zina kur, atmaskodams Baznīcu un padarīdams sevi par apsmieklu… Vai zināt, man Romā ir draugi, un viņi laiku pa laikam mani informē. Jā… - Vārdi plūda mazliet neskaidri, galotnes aprāvās, taču Persiku izbrīnīja kas cits. Šis cilvēks pirmo reizi pateica tik daudz. Driskils allaž bija klusētājs un runāja strupi, bez emocijām. Vecajam vīram mugurā bija tumšsarkani ritasvārki ar tumšzilu apmalojumu un iniciāļiem uz krūškabatas. Viņš pamāja ar glāzi, kurā nodzinkstēja ledus, uz vestibila pusi, kur savā postenī atradās slimnieku kopēja Vordla. - Viņa baidās no manis, saprot, kas esmu. Nabaga sieviete. Es biju rupjš pret viņu. Pateicu, ka viņai vajag noskūties. Nesaprotu, kas man uznāca…
- Kas tur liels, - Persiks noteica, - viņa uz ātru roku to varētu izdarīt.
Hjū Driskils iesmējās čērkstošus smieklus.
- Neņemiet ļaunā, bet reizēm man šķiet, ka Dievs jūs nav paredzējis garīdznieka amatam.
- Citi ari dažreiz tā saka.
-Jūs esat nevainiga dvēsele. Diezgan slikts materiāls mācītājam. Taču jauks cilvēks. Jūs esat ļoti jauks, patikams cilvēks. Mana meita jūs mīlēja… jūs bijāt krietns zēns. Sakiet, Persik, vai jūs mīlējāt Veļu?
-Jā, mīlēju.
- Viss saskan. Viņa ari teica to pašu. Vēl viņa teica, ka jums varot uzticēties…
- Kad tas bija, ser?
- Ser? Kāds vēl "ser"? lzbeidziet, Persik. Viņa to teica pēdējā reizē, kad sarunājāmies. Tieši pirms nāves.
- Patiešām?
I Iju Driskils atkal pavērās fotogrāfijā uz meiteni ar saule sa- miegtajām acīm. Pēc tam viņš sāka lēni pāršķirt lapas, un Persiks raudzījās uz otrādi apvērstajiem attēliem, kas atainoja ģimenes vēsturi. - Lūk, ari jūs… kopā ar Veļu pie Ziemsvētku eglītes… ak, senās, laimīgās dienas! Mums nav lemts paredzēt nākotni, vai ne, tēvs?
- Ja mēs to varētu, - Persiks atbildēja, - mēs nekad nebūtu laimīgi.
- Un šeit ir mana sieva. Kopā ar kardinalu Spelmenu… neilgi pirms savas nāves. Mana Mērija bija nelaimīga, jūs, protams, viņu pazināt…
- īstenībā ne. Toreiz biju ļoti jauns. Ierados šeit… vēlāk.
- Tā patiešām bija. Par ko es runāju? Jāteic, ka neko lielu zaudējis neesat. Mērija bija savāda, mita kaut kur tālu. Nekad nemācēja apieties ar bērniem… Nezinu, kāpēc, bet es slikti atceros viņas seju - vai tas nav kauns? Pēdējā laikā atmiņa bieži mani viļ. Un patiesība ne vienmēr ir vēlams ciemiņš. Tā, piemēram, man stāsta, ka Svētais Tēvs vēl nav izdzisis…
-Jums tas būtu jāzina labāk nekā man. Jums ir kontakti. Kardināls d'Ambrici…
- Jā, tā ir gan. Vecais Džeks pāris reižu man zvanīja. Labi, mans ci raugs, pienācis laiks atklāt jums, kāpēc jūs ataicināju. Tādēļ, lai iztincinātu, manu zēn. Iedomājieties, ka esmu no inkvizīcijas… - Viņš greizi pasmaidīja. - Vai atceraties tēvu Džonu Tra- ērnu, vienu no saviem priekšgājējiem šeit, Ņūprudensā?
-Tēvu Traērnu? Protams, atceros.
- Es pazinu viņu itin labi. Mūža pēdējos gados viņš kļuva par stūrgalvīgu, ziņkārīgu ākstu. Atļaujiet man mazliet pastāstīt par viņu. Šovakar jūs man esat kā dēls… dēls, kura man nekad nav bijis, dēls, kuram vajadzēja kļūt par priesteri, nevis par futbolistu un advokatu. Labi, nenomelnošu viņu drauga acīs… - Driskils pastiepa glāzi, lai Persiks to piepildītu no jauna.
Persikam nepatika sarunas ievirze. No vietas, kur viņš sēdēja, bija redzams spoži apgaismotais pagalms. Uz viņa vecās, sagrabējušās automašīnas krita sniegpārslas, jo tieši viņa atbraukšanas brīdī bija sācis snigt. Radio laika ziņās viņš bija dzirdējis, ka no Ohaio un Vidējo Rietumu puses tuvojoties ciklons. Sniga stipri, taču vēja nebija, un ainava izskatījās rāma kā Ziemsvētku atklātnē. Persiks ielēja Driskila glāzē viskiju, pievienoja ūdeni un ielika ledu.