- Šis svētais tēvs reizi pa reizei aizņēmās no manis prāvas summas. Viņam patika iedzert. Turklāt viņš zināja, ka algu Ņupru- densā saņem no manis. Viņš bija īrs un nez kāpēc juta pret mani nevis pateicību, bet naidu. Vienmēr gribēja izrādīties par svarīgāku personu, nekā patiesībā bija, gribēja parādīt, ka neesmu viņam vajadzīgs… Nu, jūs droši vien tādus cilvēciņus, kas ienīst savu dzīvi un apvainojušies uz visu pasauli, esat redzējis, cik uziet… Viņš nodzērās līdz nāvei. Sakiet, svētais tēvs, vai jūs daudz dzerat?
- Nē, ser. Nekad neesmu bijis liels dzērājs.
- Reiz tēvs Traērns, jau krietnās burās, atnāca pie manis un sāka stāstīt, ka monsinjors d'Ambrici - toreiz viņš vēl nebija kardināls - kādu dienu Ņūprudensā viņu apciemojis. Jūs jau zināt, ka d'Ambrici pēc kara bija apmeties pie manis. Un tā šis nelga Traērns ar ļaunu prieku un lepnumu pavēstīja, ka viņam ar d'Ambrici esot liels noslēpums. Viņi to zinot, bet es ne. Nožēlojamais, sīkais gariņš! - Hjū Driskils tik cieši sažņaudza glāzi, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. Slimība viņu bija novārdzinājusi, padarīdama caurspīdīgu ne vien sejas ādu, bet ari pelnpelēko ādu uz rokām, kuru vēnas atgādināja mezglainas saknes. - Tā nu viņš man izpļāpājās, nespēdams pretoties kārdinājumam. Lis mutes- bajāram neko neiebildu, jūs zināt, kādi viņi ir. Varbūt alkohols atraisīja mēli, viskija aromāts bija jūtams pa gabalu… lielība un liš- ķība - viss kopā. Tātad viņš pavēstīja, kā esot ar d'Ambrici lielos draugos, ka tas pēc kara ieradies Ņūprudensā un atstājis viņam glabāšanā ļoti svarīgus papīrus, pieteikdams, lai glabā tos drošā vietā tik ilgi, iekams pēc tiem radīsies vajadzība… D'Ambrici piekodinājis, ka neviens, neviens tos nedrīkst redzēt. Pagāja daudzi gadi, d'Ambrici kļuva par kardinālu un tagad jau vada baznīcu. Un tas muļķa vecais Traērns pietempies ieradās pie manis un visu izkladzinaja! - Driskils iesmējās un nogrozīja galvu.
Slimnieku kopēja bija pametusi savu posteni vestibilā un aizgājusi uz virtuvi. Sniga arvien stiprāk. Persiks piepeši ilgojās būt kur citur. Vienalga kur. Viņš vēlējās piecelties un doties, kur acis rāda.
- Vai varat iedomāties? Vecais nelga bija glabājis noslēpumu daudzus gadus un piepeši sadzēries gribēja parādīt, cik svarigs vīrs viņš ir… Ķircināja mani, teikdams, ka manuskripts esot ļoti slepens, vai es nevēloties tajā ieskatīties, muļķa pļēgurs! Es atbildēju, ka d'Ambrici to rakstīja manā mājā un, ja gribētu, lai es izlasu, būtu man iedevis. Tā kā d'Ambrici man to izlasīt neiedeva, negrasījos to lasīt pēc tēva Traērna ierosinājuma, un tā viņam pateicu. - Driskils iedzēra malku viskiju un ciešāk ietinās ritasvār- kos, it kā viņam būtu piezadzies vēsums. Viņa seja kļuva vēl bālāka, šaudīgajās acīs vīdēja satraukums. - Taču… situācija mainās. Manu meitu nogalināja, vīrieti, ko viņa, iespējams, mīlēja, ari… Droši vien to pastrādāja viens un tas pats cilvēks, tas pats, kas uzbruka manam dēlam… ja nu tajā visā patiešām iejaukta baznīca? Pie joda, kā lai es to zinu? Pāvests mirst, d'Ambrici grasās ieņemt viņa vietu. Gulēdams tajā sasodītajā slimnīcas gultā, es tūkstošiem reižu to visu pārdomāju un nez kāpēc allaž atcerējos, kā d'Ambrici pie mums dzīvoja un nemitigi ieslēdzās kabinetā, kur rakstīja un rakstīja… pēc tam atdeva visus papirus Traērnam, bet tā arī pēc tiem neieradās… Vai jūs klausāties, tēvs?
- Protams, klausos, lāču…
- Panāciet šurp, es jus no šejienes neredzu. - Driskils nolūkojās, kā Persiks paiet nost no loga, kur bija nostājies, un pienāk viņam klāt. - Kā ir, manu zēn? Vai Traērns kādreiz jums stāstīja par tiem papīriem? Vai tēvs Kilgalens, jūsu tiešais priekšgājējs, kādreiz paveda jūs malā un teica: "Klau, dēls, man tev jāizstāsta viens mazs noslēpums."?
- Nē, ser, nekas tāds nav noticis, - Persiks atbildēja, juzdams, ka nosarkst.
- Tātad jūs pats tos atradāt, vai ne? Vai tā ir? Nejauši uzdūrā- ties, ieinteresējāties, kas tie par papīriem, un nolēmāt ieskatīties… Tas nav nekāds noziegums. Viņš tos rakstījis pirms četrdesmit gadiem.
- Mister Driskil, patiešām es nezinu, kas…
- Ak, svēto tēv, svēto tēv… - Driskils sāji pasmaidīja, it kā smaidīšana viņam sagādātu sāpes. - Jums trūkst galvenās īpašības, kas mācītājam nepieciešama. Jūs nemākat melot, nekad nemācēsiet. Jūs esat godigs cilvēks. Jūs zināt par šiem papīriem, vai ne?
- Tas iznāca nejauši, mister Driskil, zvēru pie Dieva…
- Es saprotu, dēls. Patiešām saprotu. Vēlos jums uzdot vēl dažus jautājumus, beidziet taču uztraukties! Vai ar jums viss ir kārtībā?
- Nezinu, ser. Patiešām. - Kādā bezdibeni iekritis tēvs Danns? Pat nebija, kam paprasīt padomu.
Pēc pusstundas Persiks atkal sēdēja savā vecajā automašīnā un, nožēlodams, ka nav uzlicis ziemas riepas, brauca uz Ņūpru- densu. Viņš bija saņēmis rīkojumu sadabūt d'Ambrici manuskriptu un atvest atpakaļ. Šajā pašā vakarā. Par spīti biezajam sniegam, kas nāca no gaisa. Ar Hjū Driskilu nebija īsti labi. Daudz netrūka, un viņi būtu sastrīdējušies.
Atgriezusies Romā, māsa Elizabete uzreiz devās uz savu dzīvokli Via Veneto, pirms tam piezvanījusi uz ordeņa mītni, kas atradās netālu no Spāņu kāpnēm. Driskils un Danns uzaicināja viņu uz kopīgam vakariņām restorānā Hassler, kur arī varēja nokļūt, uzejot augšā pa Spāņu kāpnēm, taču viņa aizbildinājās ar nogurumu un nepieciešamību iegriezties savā birojā. Abi vīrieši noraudzījās, kā Elizabete dodas prom, un viņa ar muguru šos skatienus juta. Elizabete noraidīja ari Driskila piedāvājumu kopā ar Dannu viņu pavadīt uz. dzīvokli un drošības dēļ to pārbaudīt. Nekas ar viņu nenotiks. Ar vienu uzbrucēju viņa bija tikusi gala, ja vajadzēs, tiks ar otru ari. Viņa to pateica rāmā, stingrā balsī, lieliski zinādama, ka tikai izliekas drosmīga un tas viss ir smieklīgi. Tomēr citādi viņa nespēja. Vairāk par visu Elizabete vēlējās kādu bridi būt viena.
Iegājusi priekšnamā, viņa juta, ka sirds dauzās kā negudra. Nākamajā mirklī viņa dzīvoklī ieslēdza pilnīgi visas lampas, turklāt izdarīja to ātri. Galvenais, lai visur ir gaišs, nekādu tumšu stūru un ēnu! Vēl neatvērusi vannasistabas durvis, Elizabete zināja, ka šajā vakarā ilgas mērcēšanās siltā ūdenī ar sājiem, putām un garaiņiem nebūs. Tāda atslābināšanās izraisīja miegainību, un to viņa nedrīkstēja atļauties. Atstājusi vannasistabas durvis vaļā, Elizabete pagāja zem dušas, turklāt nomazgājās ātri.
Uzvilkusi rītakleitu, viņa ielēja glāzē vīnu, izvārīja spageti, pagatavoja mērci un iekārtojās dzīvojamā istabā uz dīvāna. Uz grozāmā galdiņa stāvēja kasetes ar filmām, kurām muziķu sacerējis Enio Morikone. Viņa ieslēdza kaseti, taču tā nespēja novirzīt viņas domas no tā, kas notika Aviņonā. Ka akla aiz dusmām un apjukuma, Elizabete pietrūkās kājās, apgāzdama krēslu. Izsprāga pazemojuma asaras, niknums un vilšanās smacēja vai nost. Viņa ienīda Benu Driskilu, ienīda šo vīrieti, jo nespēja izprast viņa nicinājumu pret Baznīcu, tās kalpiem, acīmredzot pret viņu ari! Bena Driskila naids bija tik primitīvs, tik nesaprātīgs, tik… Elizabetei trūka vardu. Kā viņš uzdrīkstējās viņu tā apvainot, tā sāpināt! Bridi, kad viņa bija tik viegli ievainojama! Kad uzticēdamās bija izstāstījusi savu dzīvi! Kāpēc viņš tā uzbruka? Vai tā bija tikai vēlēšanās sāpināt?