Diez vai tā bija nežēlība vien. Bens Driskils bija nejēga un nelietis.
Taču Elizabete zināja, ka tā nav.
Sāpes, kas mita kaut kur dziļi Benā, bija nesalīdzināmi lielākas par tām, ko tas nodarīja viņai. Elizabetei vajadzēja izlemt, vai viņai jāpalīdz tam ari turpmāk.
Nē, diez vai tas bija iespējams.
Taču Bens teica - vai viņa nepārklausījās? - Bens teica, ka mīl viņu…
Ko lai viņa tagad iesāk?
Lai arī ko viņa darīja, viss bija slikti. Viņa bija vaļsirdīga pret Benu Driskilu, uzticējās tam, pārliecināta, ka Driskils sapratis viņu pareizi. Taču viss beidzās pavisam citādi, sarežģījās vēl vairāk.
Muļķības! Ne jau viss. Kāpēc viņai vispār vajadzēja satikt šo Driskilu!
Tikšanās laikā ar Kesleru viņš izskatījās bāls un nomākts, viss trīcēja. Savukārt Danns bija tikpat neizdibināms ka vienmēr. Kā pusē šis tēvs Danns īsti ir?
Ambrozs Kalders bija ciets rieksts. Doktora Streindžlava līdzinieks. Interesanti - kam no visa, ko viņš gvelza, bens un tēvs Danns noticēja?
D'Ambrici un Simons Verginijs - viens un tas pats cilvēks? Absurds!
Un algotie slepkavas? D'Ambrici nevarēja būt saistits ar viņiem, jo assassini bija ļaunums. Viņa pārāk labi pazina kardinālu, lai noticētu, ka tas radītu ļaunumu… D'Ambrici nespētu…
Kas spētu?
Kūrija? Sazvērnieku grupa kūrijas iekšienē? Varbūt tas ir viens cilvēks, kam pieder milzu vara? Indelikato? Otaviāni vai Fandžio? Iespējams, viņa to nemaz nepazīst. Varbūt šis cilvēks nav garīdznieks, toties Baznīcai tuvs, ietekmīgs un bagāts, kāds bija Lokharts? Erchercogs? Vai Kolekcionārs? Kas viņi ir?
Ja nu tas ir, viņai ienāca prātā, - pāvests?
Vai arī tas ir kāds neizprotams un varens iekšējs spēks, gluži kā infekcija, kā mēris, kas iznīcina visu savā ceļā un, sasniedzis mērķi, ieraujas atpakaļ tumsā, kļūdams neredzams. Slepkavības mitēsies, ar laiku šausmas aizmirsīsies, noslēpums tā ari paliks noslēpums, un nevienu tas vairs neuztrauks. Nāks cita paaudze, lidz kādā brīdī Baznīcai atkal ievajadzēsies algoto slepkavu pakalpojumus, un, paklausīdami saimnieka pavēlei, assassini izda- rīs jaunu triecienu, lai apmierinātu šā varenā spēka slepenās prasības.
Elizabete sēdēja pie galda ar tukšu šķīvi un tukšu glāzi sev priekšā un raudzījas uz terasi, no kuras nokrita cilvēks, kas mēģināja viņu nogalināt. Iztēlē viņa atkal redzēja slepkavas ar pienai- no plēvi pārvilkto aci, atkal juta rokā svečtura smagumu un dzirdēja, kā nokrakšķ kauls, kad viņa trieca to uzbrucēja sejā… Kā lai tiek vaļā no atmiņām?
Cik briesmīgi bija visi šie notikumi!
Ļaudis nesaprata, cik svarīgas ticīgajiem ir attiecības ar cilvēkiem ārpus Baznīcas. Cik daudz viņiem tie nozīmē un kādas cerības reizēm modina.
Elizabete zināja, ka attiecības ar benu Driskilu Prinstonā sabojāja viņas nenoteiktība, egocentrisms un bailes. Bēgdama no pasaules, ko nesaprata, viņa slēpās Baznīcā, taču pasaule tik un tā viņu atrada, sagrāba un izrāva no drošās vietas. Elizabete apbrīnoja Bena drosmi, tiecās pie viņa, un viņš tai patika. Toreiz viņa sakliedza uz Benu ne jau tāpēc, ka tas butu izdarījis ko aplamu, - viņu uz šo soli mudināja šaubas un nedrošība par izvēlētā ceļa pareizību.
Ordenis prasīja no viņas maz, un viņa sniedza tam tikpat maz - atšķirībā no māsas Veļas, kas deva ordenim daudz vairāk, cenzdamās to padarīt labāku un pilnīgāku. Par to domādama, Elizabete jutās māsas Veļas necienīga.
Ka lai viņa to visu izskaidro Benam, kas Prinstonā redzēja tikai viņas vēsumu un nevēlēšanos saprast? Viņam bija taisnība. Pēc Veļas zaudēšanas viņa sniedza Benam palīdzīgu roku, bet, kad Bens grasījās to satvert, viņa roku atrāva. Varbūt pēc Aviņo- nas viņi bija līdzīgi.
Nogurusi no domām, Elizabete šajā bridi vēlējās tikai vienu - gulēt. Galu gala rīts gudrāks par vakaru.
Taču viņa maldījās.
- Vai tu nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, kas notika ar to
mūķeni?
/
- Viņš negrasījās to nogalināt, Eminence, es skaidroju, es mēģināju…
- Slikti skaidrojāt! Pretīgs notikums… Ar katru stundu viss kļūst aizvien nejēdzīgāks.
- Horstmans teica, ka uz to cilvēku var paļauties…
- Horstmans viņu nebija redzējis trīsdesmit gadu! Horstmans ir vecs vīrs un fanatiķis. Iespējams, viņš jau ir nojūdzies. Varbūt pie pilna prāta vispār nekad nav bijis. Ne jau mūķeni vajadzēja nogalināt… bet Driskilu!
- Bet, Eminence… Vai tas būtu gudri? Tagad, kad viņš ir Romā?
- Nesāc man stāstīt, kas ir gudri, kas nav! Un atļauj atgādināt, ka tieši tu ļāvi Driskilam izsprukt!
- Viņš mums tagad ir vajadzīgs, un mēs esam vajadzīgi viņam… viņš mums jāuzklausa. Piedodiet, bet tā ir…
- Horstmanam vajadzēja nogalināt Driskilu Parīzē… vai Īrijā. Laika vairs nav daudz. Svētais Tēvs var nomirt jebkuru bridi. Mums jābūt pārliecinātiem par iznākumu, iekams tas noticis…
- Vai ir iespējams, ka viņš izteiktu savu gribu?
- Nu, nezinu, vai tas būtu vēlams… Ja es saņemu viņa svētību, neko labāku nevaram iedomāties. Bet ja ne? Ja nu to saņem kāds cits? Nekas nevar būt ļaunāks. Tad labāk, lai viņš nomirst bez izteikšanās. Kāda ir situācija ar Horstmanu?
- Eminence?
- Mums var rasties vēl kāda vajadzība pēc viņa. - Kardināls paraustīja plecus.
- Tagad tas ir bīstami, daudz bīstamāk nekā jebkad agrāk, jo visi ieradušies Romā. Par kuru jūs domājat?
- Tev tas nepatiktu, toties viss būtu atrisināts…
Viņš atskārta, par kuru kardināls runā.
- Horstmans nekad tam nepiekritīs.
- Viņš darīs, ko liks. Tādiem darbiem ieprogrammēts jau sen, un to izdarīja lietpratējs. Viņš nav cilvēks. Viņš ir riks.
- Piedodiet, Eminence, viņš ir cilvēks.
- Nekļūsti nu gļēvs! Mērķis jau gandrīz ar roku sasniedzams. Neaizmirsti, ka Baznīca ir jāizglābj.
Pāvests Kallists vairs isti neatšķīra nakti no dienas un tumsu no gaismas. Ar katru elpas vilcienu, ar katru sirdspukstu no visam pusēm aizvien ciešāk viņu apņēma sava tumsa. Viņš juta, ka cita pēc citas pārstāj darboties dzīvībai svarīgas sistēmas. Dzīve, kā izrādījās, bija pārāk īsa, bet varbūt - pārāk gara. Interesanti, kas gaida viņu turpmāk. Viņš bija ļoti noguris. Un vīlies.
Pēdējās dienās viņš pārsvarā dzivoja pagātnē, no kurienes izpeldēja cilvēku ēnas, un viņš atcerējās šos ļaudis, ko reiz pazina, ar ko draudzējas… Atcerējās Horstmanu, brāli Leo, Lebeka navi kapsētā, sniegaino nakti kalnā, kur viņi gaidīja to vilcienu, Simonu… Šķita, ka viņi visi sapulcējušies ap gultu, māj ar galvu, pauz- dami cieņu. Viņi visi, gan dzīvie, gan mirušie, atnākuši pavadīt viņu pēdējā ceļa…
Nu bija par vēlu kļūt par citādu Kallistu. Par vēlu, lai īstenotu d'Ambrici plānu. Viņš to teica kardinālam, teica, ka laika vairs nav, bet tas tikai purināja savu lielo galvu.
- Noturies vēl mazliet, - d'Ambrici sacīja.
Kallists snauda, miegā murminādams, kad sekretārs saudzīgi pieskārās viņam pie pleca.
- Jā, jā, - pāvests noteica sausu muti, neveikli veldams vārdus. - Kas nu? Atkal zāles?
- Ne, Jūsu Svētība. Tā ir jums.
Kallists viņa rokās redzēja parastu aploksni.
-No kā?
- Nezinu, Jūsu Svētība. To piegādāja ziņnesis.
- Labi. Ieslēdz lampu. - Viņš pamāja uz naktsgaldiņa pusi. - Paldies. Ja būsi vajadzīgs, zvanīšu. Tagad ej.