Palicis viens, pāvests iebāza roku rītasvārku kabatā, sataustīja florenciešu dunci un pārbaudīja ar pirkstu tā asmeni, kas bija ass kā žilete. Kad viņš izņēma dunci no kabatas, pirksta gala bija asinis. Viņš pielika pirkstu pie mēles, pagaršoja un tad pievērsās aploksnei. Izmantodams dunci, viņš to atvēra.
laja bija tikai viena vidū pārlocīta lapiņa. Atlocījis to vaļā, Kallists ieraudzīja ar roku rakstītu rindu. To neizlasījis, viņš jau pazina rokrakstu. Izmocītajā sejā lēni atplauka smaids.
"Tu joprojām esi viens no mums. Neaizmirsti…
Simuns V."
OTRĀ NODALA
DRISKILS
Miers šķita mānīgs. Pasaule bija gluži vai pamirusi gaidas, kaut gan īsti nezināja, kas jāgaida. Mani nepameta nojauta, ka tuvojas viesuļvētra. Kamēr kardināls d'Ambrici paliks pie pāvesta viņa kabinetā, miers saglabāsies, es domāju. Man gribējās zināt, vai vecais virs patiešām mirst, virs, kurš pārvaldīja Baznīcu, ko plosīja neskaitāmas pretrunas. Vai arī šis stāsts beigsies pavisam citādi - ar negaidīti laimīgu atrisinājumu? Kaut ko paredzēt nebija iespējams. Gadiem ilgi mana dzīve bija ritējusi ikdienišķi, pat garlaicīgi. Uz mana galda krājās mapes ar lietām, es diendienā uzklausīju savus raižpilnos klientus, un nemainīga manas dzīves sastāvdaļa bija dzēlību apmaiņa ar tēvu. Nakti, nosvīdis slapjš, es trūkos no miega, jo man rādījās murgi par jezuītiem un sāpēja kāja, kas reiz bija iekaisusi no smagās ķēdes. Reizēm sapņos redzēju to vai citu sievieti, ar kuru biju iepazinies kādā labdarības pasākumā un ar kuru izveidojās neilgas attiecības, kas nesaistīja ne ar kādiem pienākumiem. Nu vairs nekas nebija paredzams. Nekad iepriekš nebiju juties tik nevarīgs un apjucis. Man apkārt bija līķi, un es biju bruņojies ar rotaļpistoli. Un domāt man gribējās - pareizāk, ne par ko citu domāt es nespēju - tikai par mūķeni.
Galu galā apņemšanās turēties no viņas pa gabalu, nedomāt par viņu un neatcerēties izplēnēja. Droši vien tas nebija novēršams. Atstāt visu tā, kā bija, pēc Aviņonas gluži vienkārši nedrīkstēja. Es biju tai sievietei pateicis, ka nulu viņu. Ko gan es domāju, izgrūzdams šo atzīšanos? Nūjā, es domāju, ka esmu viņā iemīlējies. Tas taču skaidrs kā diena. Iemīlējies pirmo reizi mūžā. Mūķenē. Un piepeši es aizmirsu visas bailes, kas piespieda mani turēties no viņas pa gabalu. Piepeši es ieraudzīju gaismu un apjēdzu kādu patiesību. Tam nav nozīmes, ka viņa ir mūķene. Svarigs ir tikai tas, ka esmu šajā sievietē iemīlējies.
Es piezvanīju Elizabetei, gribēdams atvainoties, bet nevis atvainojos, bet uzaicināju pastaigā pa borgēzes villas parku.
- Mums jāaprunājas, - es sacīju. - Pastaigāsimies… man tev daudz kas jāsaka, un es gribu, lai tu uzmanigi tajā ieklausies. Zinu, ka man tev jāatvainojas, bet tas vēl nav viss.
- Labi, - viņa atbildēja, taču balsī bija saklausāmas šaubas.
Borgēzes villas dārzos, kur sievietes stūma ratiņus ar bērniem un, ceļvežus pētīdami, pastaigājās skaļi tūristi, kas neko nebija dzirdējuši par assassini, es jutos drošībā. Villa bija būvēta septiņpadsmitajā gadsimtā kardinālam Borgēzem. Plašais parks, kura centrā bija mākslīgi izveidots ezers, ar savām zaļajām nogāzēm, strūklakām, lapenēm, skulptūrām, puķu dārziem, zālieniem un kokiem pletās uz visām pusēm. Piazza di Siena lielā esplanāde saulē priecīgi mirdzēja. Visur auga priedes.
Mēs gājām pa zālienu, soļodami apkārt ezeram. Visur smējās un skraidīja bērni, kurus redzēdama Elizabete nespēja noturēties nesmaidījusi. Bērni… Lūkodamies uz itāliešiem, kas bija ģērbušies cieši pieguļošos uzvalkos, cits pārmetis žaketi pār plecu, ar saulesbrillēm uz acīm, es jutos neveikls un izmocīts - kā bokseris ar salauztu degunu, kas ilgi nav guvis uzvaru, biju redzējis sevi spoguli. Acis ieskāva tumši loki, seja nogurusi, it kā es būtu ilgi slimojis. Patiešām skaistulis…
- Labi, - Elizabete sacīja. - Kas ir tas svarīgais, ko tu grasies man teikt?
- Klausies, māsa, un tu saklausīsi… - Es mēģināju pasmaidīt, bet viņa lūkojās pāri ūdens gludajai virsmai. - Īrijā es sapratu šo to svarīgu un vēlējos ar tevi tajā dalīties. Tas skar mūs abus. Man nebūs viegli par to runāt, tomēr…
- Varbūt labāk nevajag? - viņa pārtrauca mani. - Padomā labi, Ben.
- Esmu jau domājis tūkstošiem reižu. Taču vieglāk nekļūst. Tātad… pirmām kārtām es tur zaudēju drosmi. Savā acu priekšā redzēju tādas šausmas un nejēdzību… brīdi man šķita, ka tas notiek ar kadu citu, nicināmu un vāju cilvēku, nevis mani. Taču tas biju es. Vecais zēns Bens Driskils salūza. Šajā dzīve mani trāpījis ne viens vien trieciens, taču ko tādu, kas notika pie Svētā Siksta klostera, nebiju pieredzējis… - Es gribēju Elizabetei atzīties un uzticēties tapat, kā viņa bija atzinusies un uzticējusies man Aviņo- nā, kaut gan sapratu, ka tas padara mani ievainojamu. Tādējādi gribēju apliecināt, ka paļaujos uz viņu, un tā bija mana atvainošanās. - Es apmaldījos miglā, okeāns trieca bangas pret krastu ar tādu spēku, ka drebēja zeme, un tad alā atradu vecu vīru ar pārgrieztu rīkli. Es baidījos iet no alas ārā… baidījos, ka miglā mani kāds gaida un es nespēšu viņu ieraudzit… Horstmanu. Viņš mani redzēs, bet es viņu ne, turklāt es zināju, ka viņš grib mani nogalināt. Zināju, ka esmu sakauts. Saņēmies devos no alas ārā, kaut gan biju pārliecināts, ka eju nāvē. Taču sabrucis vēl nebiju un paļāvos, ka spēšu stāties pretī tam, kas mani gaida.
Pēc tam maldījos miglā, līdz ieraudzīju krustā sisto brāli Leo. Krusts bija apgriezts otrādi, mirušais nozilējis, viena viņa roka viļņos kuļājās, it kā mani aicinādama… Es redzēju, uz ko Horstmans spējīgs, un sapratu, cik nevarīgs esmu pret viņu, ka manos spēkos nav viņu apturēt, ka es būšu nākamais… Tās nebija tikai bailes, Elizabete, tas bija kas ļaunāks. Biju izpostīts un jutu, ka nespēju vairs cīnīties. - Es notvēru Elizabetes skatienu. Man tik ļoti gribējās, lai viņa mani saprastu! Lai tieši viņa atbrīvotu mani no briesmīga grēka - bailēm. - Un man uzmācās doma, ka esmu kļuvis ar šo slepkavu par vienu veselu… Slepkava un upuris - tie nereti ir vienoti, it ka abi būtu parakstījuši norunu - viens nogalina, otrs mirst.
Es metos bēgt. Kā pārbijies puišelis. Viņš bija mani iekšā, tas slepkava… Es skrēju un skrēju, nespēdams apstāties, līdz tiku sava automašīnā, bet sirds joprojām dauzījās kā neprātīgā, neaprimdama pat pēc daudzām jūdzēm. L.īdz tam es nezināju, ka cilvēks var just tādas šausmas.
Sabāzis rokas kabatās un nodūris skatienu, it kā gribētu būt viens ar savu gļēvumu, es gāju gar ezera malu.
- Tev nevajag sevi vainot, - Elizabete sacīja. - Tāda reakcija ir normāla. - Viņa pastiepa roku, it kā gribētu man pieskarties, taču atrāva to atpakaļ, pirms bija ļāvusies impulsam.
- Esmu ne tikai nobijies, - es turpināju, - esmu zaudējis cerību un dzīvotgribu. Nesaprotu, kā lai to atgūstu, kur lai meklēju… tāpēc neesmu pārliecināts, ka turpmāk no manis būs kāda jēga. Mani joprojām ir bailes, es netieku no tām vaļā…
- Tu atgūsies, - Elizabete mani pārtrauca. - Un viss ar tevi būs labi. Tu esi stiprs. Tikpat neuzvarams kā tavs tevs. - Vārdi izspruka viņai no mutes, iekams viņa apjēdza, ko saka. Elizabete zināja, ka ar tēvu mani salidzināt nevajadzētu.
- Es sapratu vēl kaut ko. Es sapratu, ka patiešām esmu līdzīgs tēvam. Par to nebūtu jābrīnās. Galu galā viņš radīja un veidoja mani. Ne jau ar mīlestību vai savu paraugu, nē… ar savu nicinājumu. Viņš nicināja manī to, ko uzskatīja par vājumu, tādējādi pārvērzdams mani cietā, ļaunā maitasgabalā, kas nevienam neko nepiedod. Tas vairs nav labojams. Esmu sava tēva dēls. Apjēdzu to tikai pēc Īrijas… biju sev noriebies lidz nelabumam, toties zināju, ko gribu. Es zinu, ko gribu. Man tas jādara, un es to izdarīšu… lai gan manī ir vienīgi tukšums. Ir tikai viens ceļš, kā šo tukšumu…