Pēc brīža nosalis un izmircis atnāca Tērners. Paņēmis kūpošas melnas kafijas krūzi, viņš, skaļi strēbdams, sāka to dzert. Pa logu varēja redzēt, ka Veļas vaskadrānā ietīto ķermeni uzliek uz nestuvēm un ievieto neatliekamās palīdzības automašinā. Apgaismotajā pagalmā lēni krita mīkstas sniega pārslas.
- Ak Dievs, Ben, man trūkst vardu… Es aizzīmogošu kapelu un ataicināšu puišus no Trentonas, lai apskata nozieguma vietu. Vai tev ir kāda nojausma, kas šeit noticis?
- Zinu tikai to, kas redzams ar acīm, - es atbildēju. No prāta neizgāja Veļas noskaņojums zvanīšanas brīdī, taču es nespēju sakopot domas, lai sāktu par to sarunu ar Tērneru. - Viņa atbrauca šodien. Piezvanīja no Ņujorkas un lūdza mani vakarā šeit ierasties. - Es papurināju galvu. - Nospriedu, ka viņu aizkavējuši kādi neparedzēti darbi. Aizbraucu uz pilsētu, apēdu čīzburgeru, atgriezies vēlreiz visu apskatīju un… atradu viņu. Tas ir… viss.
Tērners nošņaucās sarkanā kabatlakatā un paberzēja degunu.
- Viņai kaut kas bija padoma, - Tērners sacīja. - Savādi. Šo- dien pēcpusdienā viņa piezvanīja arī man. Vai tev viņa to teica?
- Nē. Ko viņa gribēja?
- Tas ir kas pavisam savāds. Tu nekad to neuzminētu. Viņa jautaja, vai es ko zinu par priesteri, kurš pakārās jusu dārzā tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestajā vai septītajā gadā. Toreiz policijā strādāju pirmo gadu un biju pats jaunākais no padotajiem. Ap to laiku piedzimi tu. Tas bija dīvains notikums - Driskilu dārzā pakāries mācītājs. Valentīna neteica, kāpēc šī vecā lieta viņu interesē, tikai pajautāja, vai izmeklēšanas dokumenti ir pie mums. - Tērners nogrozīja galvu un pabraucīja sirmiem bārdas rugājiem klāto zodu.
- Un kā? Vai tie ir pie jums?
-Jods viņu zina, nevis es! Atbildēju viņai, ka man pierē nav tūkstoš acu, lai visu redzētu, bet apsolīju ieskatīties arhīva kastēs policijas pagrabstāvā. Manuprāt, lietai tur jābūt. Taču tie ir seni notikumi, tāpēc nebrīnītos arī, ja tā būtu izmesta. - Viņš vēlreiz nošņauca degunu. - Pēc sarunas ar Valentīnu man prātā ienāca vecais Rūperts Noričs. Toreiz viņš bija šefa vietnieks, ievadīja mani darbā, pēc tam divdesmit piecus gadus bija šefs. Tu taču atceries veco Rupertu, Ben, vai ne?
- Viņš izrakstīja man pirmo soda kvīti par ātruma pārsniegšanu, - es sacīju.
- Rūpertam jau ir pari septiņdesmit, un viņš dzīvo piekrastē uz Sibraitas pusi. Joprojām itin sprigans. Protams, es iedomājos, ka varētu viņam piezvanīt. Nav gan zināms, kāpēc lieta māsai Valentīnai bija vajadzīga. - Viņš nopūtās, atcerējies, ka iemesla zvanīšanai vairs nav.
- Vai tomēr tu nesameklētu šos dokumentus? - es sacīju. - Tu pazīsti Veļu un zini, ka bez iemesla viņa neinteresētos.
- Nez vai no tā kāds ļaunums celsies. - Viņš nolūkojās uz mani. - Vai tev nekas nekait, Ben? Tāds trieciens…
- Viss kārtibā. Saproti, Sem… Manuprāt, viņas dzive bija piesātināta un laimīga. Protams, to nevar teikt par to gadu Salvado- rā, kur viņas dzīve karājās mata galā. Šovakar veiksme viņu pameta.
- Jā, viņai patika staigāt gar bezdibeņa malu. - Tērners piegāja pie loga. - Man ir tik ļoti žēl, Ben. Tik ļoti žēl… - Viņš apklusa. - Šķiet, ka tavs tēvs ir mājās. Ak kungs, kā es ienīstu šādas reizes… - Viņa acis bija apsarkušas un salijušie mati pielipuši pie galvas. Tērners noņēma no acīm brilles un tās noslaucīja ne pārāk tīrajā kabatlakatā. - Vai vēlies, lai es viņam visu izstāstu, Ben?
- Ne, Sem, - es atbildēju. - Tas jādara tādam supermenim kā man.
Mans tēvs…
Jūs zaudētu, ja slēgtu derības par to, kas spēj satriekt manu tēvu. Vai izbiedēt, satraukt, salauzt. Uz viņu gluži vienkārši rūpes un raizes, kas pastāvīgi drupināja mūs, pārējos, neatstāja nekādu iespaidu. Viņam, ārkārtīgi noslēgtam cilvēkam, dzīve bijusi neticami krāšņa. Septiņdesmit četru gadu vecumā viņš skaidri zināja, ka neviens viņam nedod vairāk par sešdesmit gadiem. "Ja nepienāk pārāk tuvu un cieši neieskatās," viņš mēdza teikt. "Mēģini pieiet tuvāk, un tu būsi pelnījis balvu," - tā reizi vai divas bija izteikusies mana pazemīgā māte.
Viņš savulaik bija gan jurists, gan baņķieris, gan diplomāts, gan ģimenes ieguldījumu pārraugs. Piecdesmitajos gados, kad sacēlās troksnis ap prezidenta vēlēšanu kampaņu, viņš negaidīti to pameta, aizbildinādamies, ka esot katolis. Averels Herimens piesardzīgi mēģināja viņu pārvilināt savā pusē, lai varētu pa visu valsti paziņot, ka Hjū Driskils vadīs viņa vēlēšanu kampaņu, ja demokrāti viņu izvirzīs, taču galu galā tēvs pateica "nē", jo darbošanās aizkulisēs tam patika labāk. Patiesībā tēvam nebija lielas ticības elektorātam. Viņš mēdza teikt, ka neļaus ar balsošanu noteikt, kāda kaklasaite viņam jāsien. Kāpēc tad viņam jākonsultē elektorāts par to, kam jāieņem amats Baltajā namā?
Hjū Driskils, jauns un daudzsološs jurists, pirms kara, trīsdesmito gadu beigās, strādāja Romā, kur galvenokārt nodarbojās ar Baznīcas ieguldījumiem amerikāņu kompānijās, bankās un nekustamajos īpašumos. Viens otrs ieguldījums neattaisnojās, tāpēc par šo Vatikāna darbības virzienu pareizāk bija klusēt. Aktīvi risinādams šīs problēmas, viņš Baznīcas iekšienē ieguva ne vien daudz draugu, bet arī vienu otru ienaidnieku. "Viss šis laiks," tēvs man sacīja, "bija pieredzes uzkrāšana. Biju pietiekami gudrs, lai saprastu, ka reliģija ir viens, bet tās laicīgās izpausmes - pavisam kas cits. Baznīcai jācīnās par izdzīvošanu. Mani interesēja, kā šis mehānisms darbojas. Toreiz pasaule bija daudz vienkāršāka. Musolīni izmantoja Vatikānu savu spiegošanas operāciju pie- segšanai. Kādu pieredzi es tur guvu! Varētu doktora disertāciju aizstāvēt. Tā ka savu ideālismu pietaupi reliģijai. Baznīca viscaur ir praktiska."
Visu mūžu tēvs bija neiedomājami bagāts, gudrs un diskrēts. Un ļoti, ļoti drosmigs. Zinādams, ka mēs iesaistīsimies karā, viņš daudz laika pavadīja Vašingtonā. Viņa zināšanas par to, kā itāliešu fašisti Vatikāna aizsegā iefiltrē savus spiegus, bija nenovērtējamas, un tēvs kļuva pazīstams visai noslēpumainās aprindās. Viņš iepazinās ar gados daudz vecāku vīru, Billu Donovanu, kam bija iesauka Mežonīgais. Kad Donovans gatavojās izveidot Stratēģiskās izlūkošanas biroju, S1B, viens no pirmajiem spējīgajiem puišiem, ko viņš iekļāva padomē, bija Hjū Driskils. Donovans bija katolis un izšķirīgajās dienās, kad pasaules liktenis bija apdraudēts, sapulcināja ap sevi grupu katoļu jaunekļu, uz kuriem viņš varēja paļauties un kurus saprata. Šo viņam tuvo personu loku s.ika dēvēt par Tempļa bruņiniekiem, jo visi bija katoļi. Mans tēvs bija viens no Mežonīgā Billa bruņiniekiem.
Kad Firopā karš tuvojās beigām, tēvs ieradās Prinstonā kopā ,ir monsinjoru d'Ambrici, Džeku Vorneru, Warner Brothers vaditā- ju, producentu Miltonu Spērlingu, režisoru Frici Langu, rakstnieku Ringu Lārdneru, junioru, un, apsēdinājis visus pie baseina, pie kura šūpojās palmas un gozējās jaunas kinoaktrises, sāka apspriest domu, vai nevajadzētu uzņemt filmu par SIB, lai iemūžinātu izlūkošanas dienesta neapdziedāto, slepeno darbu. Bija paredzēts vairāku reālu cilvēku dzīvesstāstus iemiesot vienā varonī, kurš darbotos riskantos apstākļos ienaidnieka aizmugurē, un celt šo darbu priekšā skatītājiem neatkārtojamā Warner Brothers stilā. To varētu dēvēt par mākslas filmu, taču tajā pašā laikā tajā būtu panākts zināms autentiskums. Lai apspriestos par filmu, pie tēva atbrauca ari Bills Donovans.