- Paklausies, - Elizabete mani atkal pārtrauca, - tu jau sāc atgūties. ja jau tu zini, ko turpmāk darīsi, tas nozīmē, ka tu saņemsies. - Viņa mēģināja pasmaidīt, taču smaids apdzisa, it kā viņa nojaustu, ka sekos kaut kas satraucošs, kam viņa nebūs sagatavojusies. It kā nojaustu, ka neesmu uzaicinājis viņu uz šo tikšanos tādēļ vien, lai atvainotos par skarbo izturēšanos Aviņonā un atjaunotu draudzību. Viņa saprata, ka mana iekšējā ciņa nav galā un es spētu viņu sarūgtināt ne reizi vien. Ar savu aso mūķenes uztveri Elizabete saskatīja neskaitāmas brīdinājuma zīmes, un viņā modās trauksmes izjūtas. - Tu taču lieliski saproti…
- Es patiešām saprotu. Pasaulē ir tikai viens cilvēks…
- Lūdzu, Ben, apklusti! - Viņa pat pagāja dažus soļus sānis, lai nedzirdētu manu balsi. - Lūdzu, nevajag!
- Un tā esi tu, - es turpināju. - Es gribu būt kopā ar tevi. Toreiz Īrijā es gribēju palikt dzīvs, lai būtu kopā ar tevi. Es to gribēju vairāk, nekā nogalināt Horstmanu. Starp mums viss ir tik ļoti sarežģījies… toreiz domāju, ka spēšu to vērst uz. labu, ja vien būsim kopā. Taču tavā klātbūtnē jūtos nedrošs, tāpēc visu sabojāju vēl vairāk, runādams aplamības, un man šķiet, ka vainīga ir pagātne, no kuras nespēju aizbēgt, katoļi…
Elizabete pagriezās un gāja projām.
- Sasodīts! - es iekliedzos, raudzīdamies viņas mugurā. Man šķita, ka runāju nepazīstamā valodā. - Es mīlu tevi, Elizabete!
Viņa pagriezās un brīdi manī lūkojās. Izskatījās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Bezgala skumjā seja bija bāla, taču asaras no acīm tā arī neizplūda.
Es viņu panācu un pieskāros viņai pie rokas. Uz mani nepa- lūkodamās, viņa to atrāva. Garām pagāja vientuļš priesteris, kas ieskatījās mums sejā un, labsirdīgi pamājis, aizsoļoja tālāk. Suta- nas mala ķērās aiz viņa smagajām melnajām kurpēm.
- Māsa… - es teicu, - man nez kāpēc šķita, ka tu nojaut manas jutas. - Es izgrūdu aizturēto elpu.
Uz celiņa mums priekšā ar melnu vadības pulti rokās stāvēja mazs zēns. Ezerā leni un glezni griezās paliels jahtas modelis, ar baltajām burām cenzdamies notvert vēju. Beidzot buras piepūtās un jahta traucās uz priekšu.
Es apsēdos nogāzē, saņēmu Elizabeti aiz rokas un novilku sev blakus. Kaut ko sacīt vairs nebija jēgas - jau tā biju pateicis pārak daudz. Es pacietīgi gaidīju. Elizabete nenovērsa skatienu no baltajām burām.
- Tu nevarēji to neievērot, - beidzot es turpināju. - Lai gan ar vārdiem tas nav izskaidrojams, esmu tevī iemīlējies… Esmu zaudējis drosmi un gribu, esmu ieraudzījis sevi tādu, kāds esmu - sava tēva dēls. Un esmu sev atzinis, ka mīlu tevi. Tas bija gluži kā atgūt cerību.
- Nerunā tā, - Elizabete neskanīgā balsī sacīja. - Lūdzu, Ben! Tas viss ir aplam, un tev neko tādu nevajadzēja teikt. Es neesmu tev… vai tad tas nav skaidrs? Kā es tāda spēju būt? Un tu neesi man. Man vīrietis vispār nevar būt. Es taču esmu mūķene… - Beidzot viņai izsprāga asaras. - Ak Dievs, cik tas ir sāpīgi…
- Paklausies…
- Nē, neklausīšos! - Elizabetes zaļajās acīs piepeši uzliesmoja dusmas. - Ja es tev kaut ko nozīmēju, kā tu saki, tu izbeigtu šīs runas! Un nekad, vai dzirdi, nekad vairs ar mani tā nerunā! Tu nedrīkstēji aizmirst, kas esmu…
Viņa izaicinoši ielūkojās man acīs, asaras no vaigiem nožuva. Nekad šo mirkli neaizmirsīšu. Manā priekšā beidzot bija īstā Elizabete. Tas vilkās sekundi, ne ilgāk. Viņa atkal kļuva citāda, attālinājās no manis, gluži ka rēgs. Es neveikli viņai pieskāros, atkal visu sabojādams un novezdams viņu līdz asarām. Elizabetes seja no sasprindzinājuma atkal nobālēja, lūpas trīcēja, acis jautās satraukums. Un tad neizturējis es pievilku viņu sev klāt un noklāju skūpstiem šo bālo seju, šīs valgās, no asarām sājās lūpas. Es jutu, ka apņēmība viņu pamet, jutu, ka viņa dreb manās rokās un šīs trīsas izraisa ne vien dusmas, nedrošība vai noliegums, bet vēl kas cits… Es skūpstiju viņas lūpas, vaigus, jutu viņas maigumu, ieelpoju matu smaržu. Elizabete…
Tad viņa mani atstūma - maigi, bet stingri. Es jutu viņas plaukstas turpat, kur pirms brīža jutu viņas krūtis. Cerību pilns, es uzsmaidīju viņai, bet viņa klusēdama papurināja galvu. Nē, nē, nē. Es ieraudzīju viņas sejā bailes. Viņa baidījās no manis. Vienā mirklī viņa atkal bija mūķene vientuļniece, bet uz mani raudzījās kā burve uz inkvizitoru, zinādama, ka drīz sārtā sadegs, ka uguns mēles laizis viņu un beigas ir tuvu.
Es izlasīju to viņas sejā. Atteikumu. Un acumirklī domās sāku sevi šaustīt. Man vajadzēja to saprast jau pašā sākuma. Velti viņai uzticējos. Es to redzēju viņas acīs, cieši sakniebtajās lūpās. Tu esi viena no viņiem. Elizabete it kā vērās man cauri, ar savu stingo skatienu pasludinādama šo mīlestību par neiespejamu un bezjēdzīgu. Viņa mūžam paliks mūķene, jo nemaz nav sieviete!
- Mums vairs nav par ko runāt, - viņa nočukstēja. - Tu liec man justies kā muļķei.
Es patiešām nezināju, ko lai saka.
- Driskil… - Čuksts bija tikko dzirdams. - Ludzu… neskaties uz mani tādām acīm, ben.
- Vai iesim, māsa? - Es piecēlos un padevu viņai roku.
Elizabete papurināja galvu. Un tad es devos prom. Pretim nāca tūristi un garīdznieki. Visur garīdznieki. Kā gan citādi? Tuvojās vēsturisks bridis. Pāvests mira. Romā ik dienas ieradās aizvien jauni ļaužu pūļi.
jahtai burās joprojām bija vējš, un zēns aiz prieka lēkāja. Tēvs raudzījās uz viņu ar lepnumu.
- Tev izdevās, Tonij! Tu esi brašs zēns! - Tie bija angļi.
Kad atskatījos, Elizabete stāvēja pie pašas ezera malas, un viņas pleci raustījās. Pie viņas piegāja kāds priesteris, acīmredzot piedavādams palīdzību.
Atstājis Elizabeti, es gāju kā akls, un man bija vienalga, kurp eju un ko daru. Vajadzēja kaut kā saņemt sevi rokās un tikt skaidrībā ar to, kas bija noticis ar mums šajā idilliskajā vietā. Turklāt es nednksteju aizmirst, kāpēc esmu ieradies Romā…
Es sapratu, ka nedrīkstu pavērst savas dusmas pret Elizabeti, jo viņa bija tāda, kada bija. Citās sievietēs mājoja siltums un kaisle, taču Elizabete tajā ziņā bija noslēgta un vēsa. Biju rīkojies aplam, padarīdams sevi par muļķi. Tas jau kļuva par paradumu.
Elizabete bija izgaisinājusi manas smieklīgās cerības, un es piepeši jutu, ka manī, lai cik tas dīvaini, ieplūst jauns spars. Es atkal apzinājos savu mērķi, uz kuru biju tiecies pirms viņas ierašanās Parīzē. Man atkal nebija ko zaudēt. Atskārtis savas jūtas pret Elizabeti, es biju novirzījies no ceļa. Un bailes toreiz mani sagrāba tāpēc, ka piepeši bija radusies jēga dzīvot - es kādu mīlēju, biju negaidīti, absurdi iemīlējies. Taču, gandrīz ar tādu pašu cietsirdību ka Horstmans, kas Prinstonā uz ledus mēģināja mani nogalināt, Elizabete ievainoja manu dvēseli, parcirzdama pavedienu, kas mani saistīja gan ar viņu, gan dzīvi. Es jutu, ka esmu no viņas brīvs. Iespējams, viņa savā ziņā mani izglāba. Man atkal bija vajadzīgs vienīgi Horstmans, neviens cits.
Mazliet nomierinājies, es apjēdzu, ka esmu gluži vientuļš. Man vajadzēja ar kādu sarunāties, bet nekāda plašā izvēle nebija.
Es devos pie tēva Danna uz pansiju, kur viņš īrēja istabu. Atšķirībā no manis viņš bija izlēmis mitināties šeit, nevis lepnajā viesnīcā ilassler, kur biju apmeties es. Viesnīca, kā viņš paskaidroja, esot daļa no Vatikāna. "Tur caur katrām durvīm sūcas nodevības vēsma - vai tad jūs to nejūtat? Nē, Ben, ilassler nav domāta man, īpaši tagad."