Kad iegāju tēva Danna istabā, viņš sēdēja pie vienkārša galda. Pa logu pavērās skats uz šauru ielu. Smēķēdams cigāru, viņš lūkojās uz lielu, vaskadrānā ietītu saini uz galda.
- Redzēju jus nākam, - viņš noteica, izpūzdams garu dūmu vērpeti. - Cerēju, ka iegriezīsieties.
- Esat saņēmis sūtījumu? - Es pamāju uz saiņa pusi.
- Ne gluži. - Viņš atlocīja vaskadrānu, un man uzvēdīja ieroču eļļas smārds.
Nelielajā istabā uz galda gulēja četrdesmit piektā kalibra automātiskā pistole, smags un draudīgs ierocis. Nekāda rotaļlieta.
- Kas gan jūs esat par garīdznieku? - es noburkšķēju. Man izkalta mute. Tēvs Danns paņēma ieroci labajā rokā un to pasvārstīja. Uz katra soļa man uzglūnēja kas negaidīts. Neviens cilvēks nebija tāds, kādu viņu iedomājos.
- Garīdznieks, kas grasās viņus apturēt, iekams viņi apturējuši mani. Es taču jums jau teicu. Viņi nogalina cilvēkus. Jūsu ierocis uz Horstmanu neatstāja nekādu iespaidu. Varbūt par manējo viņš domās tāpat.
Tēvs Danns klusi iesmējās, satina ieroci lupatā un vaskadrā- nā un tad iemeta atvērtā ceļasomā, ko pagaida zem gultas.
- Iziesim pastaigāties, - viņš teica. - Mums jāparunājas. Starp citu, man nepatīk cilvēkus sarūgtināt, bet jāteic, ka jūs izskatāties gluži kā pēc autoavārijas. Varbūt izstāstīsiet, kas noticis, manu zēn. Man patīk skaidrība visās lietās. Sagādājiet man to prieku.
Tēvs Danns pārzināja Trasteveres juceklīgo ģeogrāfiju kā savus piecus pirkstus. Man gandrīz izlauzās atvieglojuma nopūta, kad, pārgājuši pār tiltu, nonācām vietā, kur bija vairāk ļaužu. Pa ceļam tēvs Danns man pastāstīja par ievērojamām vietām, kas vairs neeksistēja.
- Šis ir Svētās Apolonijas laukums. Tur, laukuma otrā pusē, reiz slējās Svētās Apolonijas baznīca. Tagad tās vairs nav. Tur sev patvērumu rada grēku nožēlnieces. Tūkstoš piecsimt divdesmitā gada augustā pie viņām aizgāja maiznieka meita, vārdā Margeri- ta… Tagad viņa ir pazīstama visā pasaulē. Rafaēla mīļākā, viņa lielās gleznas "Fornarīna" meitene. Viņa bija modele arī darbam "Siksta madonna". Un "Sievietei ar plīvuru", kas atrodas Piti mākslas muzejā Florencē. Viņa gleznotajām sievietēm ir ņipras, mazas krūtis, krūšgali kā rožu pumpuri. Četrus mēnešus pēc Rafaēla nāves viņa kļuva par mūķeni… Margerita redzama ari pēdējā Rafaēla darbā "Pārtapšana", kas atrodas Vatikāna galerijā un gleznota šeit, šajā laukumā. - Danns gāja tālāk, rādīdams to vai citu ievērības cienīgu vietu, lidz nonācām uz Via della Lungaretta. Viņš bija labs psihologs, mierinādams mani ar nerimtīgu un saistošu tērgāšanu.
Svētās Marijas laukuma mēs iegriezāmies kafejnīcā, lai iedzertu pa glāzei vēsa Orvjeto baltvīna. Laukuma vidū čaloja strūklaka, tai apkārt klaigāja bērni, un, iedzēris malku vīna, es atžirgu.
- Cik dzirdu, jums patīk stāstīt, - es sacīju, - tāpēc izstāstiet par savu ieroci.
- Ak, tas man ir tāds ka talismans! Suvenīrs no armijas laika. Pēc kara studēju Romā un atstāju to šeit draugam. Vakar iegriezos pie viņa, lai patērzētu par vecajiem labajiem laikiem. Pēc tam ienāca prātā doma uzmest aci savai senajai musketei. Izrādījās, ka draugs manu suvenīru labi aprūpējis. - Viņš paraustīja plecus. - Neiztaisiet no tā neko lielu, Ben. - Viņš pamāja viesmīlim, lai atnes vēl vīnu. Pār laukumu pārskrēja viegla vēja pūsma. Atskanēja sudrabaini meiteņu smiekli, tūristi meta strūklakā monētas. - Tagad jūsu kārta. Izstāstiet, kāpēc, ierazdamies pie manis, jūs izskatījāties tā, it kā būtu pakļuvis zem kravas automašīnas. Kas noticis?
Ar Artiju Dannu sarunāties vienmēr bija patīkami. Iespējams, tā tas bija tāpēc, ka, šķiet, nekas viņu nespēja pārsteigt. Turklāt mēs bijām satikušies brīdī, kad jutu vajadzību ar kādu izrunāties. Tā nu es izstāstīju viņam par Elizabeti un sevi, sākot ar piesnigušo nakti Gremersipārkā, kad mana māsa vēl bija dzīva. Izstāstīju, kā Elizabete negaidot ieradās Prinstonā un bija man blakus uzreiz pec masas nāves, ka viņa sāka man palīdzēt izmeklēšana, kur tik labi noderēja viņas asais prāts, ka tieši viņa nonāca pie secinājuma par assassini, piešķirdama apzīmējumu mūsu ienaidniekam, kurš joprojām mūsu domās bija tikai virs ar sudrabainiem matiem un nazi. No šķietami nesaderīgiem notikumiem viņa izveidoja saskanīgu gobelēna rakstu. Viņa noskaidroja visu par Bei- delu-Fauleru, un viņai izdevās nostiept pavedienu starp sen pagājušam un mūsu dienām. Kad šķita, ka darbs nonācis strupceļā, viņa virzījās uz priekšu… un viņai bija taisnība. To visu es izstāstīju Dannam, neko neslēpdams. Ne to, ka esmu Elizabetē iemīlējies, ne arī to, kā beidzās mūsu pastaiga Borgēzes villas parkā.
Malkodams vīnu, viņš uzmanīgi klausījās. Vējš pastiprinājās, gaisā smaržoja pēc lietus. Bērni joprojām draiskojās zem strūklakas ūdens šaltim.
- Neskumstiet, - tēvs Danns sacīja. - Viņa ir sieviete. Lords Bairons par viņām pateicis lielu gudrību - ka attiecības ar sievieti atgādinot paisumu un bēgumu, bet, kad nākot lielais vilnis… tikai Dievs zina, kur tas var mūs aiznest. Tur nu vairs nav ko piebilst.
- Ja runājam par mums, - es teicu, - viņa ir mūķene, bet es - muļķis.
- Blēņas! Māsa Elizabete ir moderna sieviete. Gluži vienkārši viņa izvēlējusies ceļu, kas uzliek cilvēkam īpašas saistības. Visu pārējo izmet no prāta. Baznīca tagad ir citāda, nepavisam ne tāda, kada tā bija mūsu bērnībā. Pat ne tāda, kāda bija tava jezuitu laika Baznīca. Tā ir pārvērtusies gandrīz līdz nepazīšanai.
- Aicinājums ir aicinājums, - es stūrgalvīgi iebildu.
- Dārgais draugs, - Danns gluži vai svinīgi iesāka, - runa ir par intelektuāli sarežģītu, gudru sievieti, nevis neizglītotu zemnieci vai naivu jaunkundzi, kam parādījies kokā sēdošs Kristus un kas ieņēmusi galvā, ka viņai jākļūst par Viņa ligavu. Elizabete ir šaubu pilna, un runa nav par viņas reliģiozitāti, nē, viņa šaubās par sava dzīvesveida pareizību un spēju pieņemt īstos lēmumus. - Danns veltīja man iecietīgu, domīgu smaidu. - Viņa ir ļoti moderna sieviete, tāpēc patlaban jūtas satraukta un apjukusi. Turklāt viņai piemīt īpašs jūtīgums. Ja viņa būtu biznesmene, zinātniece vai mājsaimniece, viss būtu vienkāršāk. Taču Elizabete ir mūķene, un tas ir pavisam kas cits. Mūsdienās ordenis cenšas pievilināt tieši tādas sievietes - aktīvas, gudras un talantīgas. Kāpēc es jums to stāstu, Driskil? Jūs taču pats esat saprātīgs puisis.
Danns brīdi bija aizņemts ar cigāra aizdedzināšanu, un es domāju par viņa vārdiem un Elizabeti.
- Sievietes, kuras stājas ordeni… Ordenis nevar paturēt visas. Un arī negrib. Tāpēc spēlei ir jauni noteikumi. Un māsa Elizabete sastopas ar visiem sava laika pārbaudījumiem. Viņu nodarbina domas par mīlestību un vīriešiem, viņa sapņo par bērniem, prāto par savu uzdevumu šajā pasaulē, savām bailēm, savu vājumu un ievainojamibu. Viņu biedē doma, ka viņa varētu zaudēt cieņu ne vien Baznīcas acis, bet arī savās. Ak Dievs, ben, jūs taču pats to visu pieredzējāt! Atcerieties? Un atzīstiet, puis, būt sievietei mūsu dienās nav viegli. Neesat nekāds muļķis, jums tas jāsaprot. - Viņš kūpināja cigāru un vēroja mani kā profesors, kas gaida no studenta atbildi.
- Atļaujiet jautāt. No kurienes jums ir tāda pārliecība, ka esat liels sieviešu dvēseļu pazinējs? Tad jau varbūt mūķene ari varētu ļaudīm skaidrot, kas ir dzimstības kontrole, laulība un aborts. Varbūt jūs ne nieka nesaprotat no tā visa, ko sakāt.