- Vai gribat dzirdēt kādu stāstu? Par garīdzniekiem un sievietēm. Man jāizslauka no jūsu nelaimīgā prāta zirnekļu tikli, mans draugs. - Viņš izpūta nevainojamu dūmu gredzenu un tam vidū ielika cigāru. - Iedzeriet vēl kādu malku vīna.
Tēvs Danns izstastlja skumju, aizkustinošu stāstu par savu romānu pēckara Parīzē ar precētu francūzieti. Viņš mīlēja to sievieti, un sieviete mīlēja viņu, turklāt francūzietei bija meita, kam viņš paguvis sirsnīgi pieķerties. Viss beidzies ļoti slikti. Abas sievietes traģiski gājušas bojā, un tēvs Danns to ārkārtīgi pārdzīvojis. Tas bija noticis sen, un viņš par to runāja klusi un mierīgi. Laukuma vidu čaloja strūklaka, mums atnesa vēl vīnu, cigārs nodzisa.
- Garīdznieki ne tuvu nav pilnības, - Danns teica. - Viņi ir tikai cilvēki, vīrieši. Mēs cīnāmies ar tiem pašiem kārdinājumiem kā citi. Ar vēlēšanos iegūt varu, ar pudeli, ar miesaskāri visos tās veidos, cīnāmies ar vientulību. Salvatore di Mona atrisināja ģimenes naudas grūtības, kļūdams par kardinālu. Par pāvestu Kallistu nemaz nerunāsim. Nav jābrīnās, ka tik daudzi cilvēki vēlas kļūt par kardināliem gan tiešā, gan pārnestā šā varda nozīmē. Starp garīdzniekiem ir alkoholiķi, laulības pārkāpēji, nodevēji, kas ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem, uz kuriem tiek izdarīts spiediens. Varam nosaukt lērumu vārdu… - Viņš paraustīja plecus. - D'Ambrici ir tikai viens no tiem.
- D'Ambrici?
- Tikai nesakiet, ka Keslera stāsts jus pārsteidza. D'Ambrici ir pasauligākais cilvēks garīdzniecībā. Īsts Baznīcas princis. Viņam ir neiedomājama vara. Taču, tāpat kā Lokharts, jūsu tēvs vai Samerheiss, viņš darbojas žoga otrā pusē. Cits cita cienigi. D'Ambrici visvairāk patīk intrigas un tādi gājieni kā šahā.
- D'Ambrici… - es tikko dzirdami nomurmināju. Vai patiešām viņš deva pavēli nogalināt manu māsu un sūtīja priesteri ar sudrabainajiem matiem? Vai viņš lika nogalināt Lokhartu un Hefer- nanu… brāli Padraku un nabaga Leo? Mans ierocis bija rotaļpis- tole…
Mēs izgājām no kafejnīcas. Gaisā kavējās caurspīdīga migla un augļu, ziedu un restorānu aromāti, gluži kā eksotiskā tirgū.
Tēvs Danns parādīja man Svētās Marijas baznīcu, paskaidrodams, ka Romā tā esot vecākā. Trešajā gadsimtā to dibinājis pāvests Kallists I. Kristietība tikko sākusi izplatīties, un šeit pulcējušies pirmie Kristus sekotāji. Mēs nogriezāmies ap stūri un nonācām niecīgā laukumā Piazza di San Callistus, kas atradās starp baznīcu un Vatikānam piederošo pili - Palazzo di San Callistus.
- Vai Svētais Tēvs pieņēmis tā Kallista vārdu?
- Ja patiešām tā bija, diez vai tāda izvēle nes laimi. - Tēvs Danns pārveda mani pāri laukumam un apstājās pils priekšā. -Šeit, kur tagad slejas šī pils, kādreiz bijusi māja, kurā nelaimīgais Kallists ar ģimeni ieslodzīts gluži kā cietumā un mocīts. Pēc tam pa logu izmests pagalmā. Sen tas noticis. Divsimt divdesmit otrajā gadā.
Mēs stāvējām uz tilta un raudzījāmies Tibrā. Migla bija pārvērtusies lietū, un sīkas lāses ņirbināja ūdens virsmu. Danns stas- tīja par d'Ambrici un Simonu.
- Kara laikā viņš jutās savā elementā, - Danns teica. - Tādi ļaudis ir kā radīti krīzes situācijām. Taču tagad viņš īsti neatbilst Simona tēlam. Vēl nekas nav skaidrs. Patiešām nezinu, Ben. - Viņš vērās lejup, Tibras tumšajos, straujajos ūdeņos.
Tālumā, Toskānas pusē, nodārdēja pērkons. Mēs devāmies tālāk. Neatlika nekas cits kā gaidīt apspriedes beigas. Apspriedes, kuras dalībnieki bija d'Ambrici un Kallists. Gaidīt un iztēloties, ar ko šī gaidīšana beigsies.
- Nāciet, - Danns aicināja. - Gribu jums parādīt vēl ko. - Pēc desmit minūtēm mēs stāvējām uz ielas pie noplukušas ēkas, kurā bija iekārtojusies noliktava, pārtikas preču veikals ar nelielu restorānu. Pamazām satumsa, no upes pūta auksts vējš. - Šī ēka pieder Baznīcai, - Danns pastāstīja. - īstenībā viss kvartāls. Risto- rante nebūt nav slikts. Tā īpašnieks Neapolē reiz bija mācītājs. Iesim!
Mēs apgajām ēkai apkart. Sētaspusē pie collas platumā pavērtām metāla durvīm stāvēja nobružāta automašīna.
- Nāciet! - Danns atkārtoja. - Nekautrējieties. - Viņš atgrūda durvis vaļā un iegāja šaurā, vāji apgaismotā gaitenī, kur oda pēc spageti mērces, ēdamiem gliemežiem, ķiplokiem un raudenes. No telpas gaiteņa galā līdz mums atplūda dīvaina skaņa. Tur korķa mērķi kāds meta šautriņas. Pie durvīm mēs apstājāmies. - Ejiet iekšā! - tēvs Danns mudināja.
Kads vīrs no mērķa vilka ārā šautriņas. Kad viņš pagriezās, viņam rokā bija daudzas mazas, asas smailes.
Es nebiju redzējis viņu ļoti sen. Kopš tām dienām, kad abi ar māsu nepacietīgi gaidījām pie durvīm, ilgodamies, lai viņš iznāk ārā un parotaļājas ar mums. Mugurā viņam bija sīksvītrains tumšpelēks uzvalks, balts krekls ar iecietinātu apkaklīti, kas spiedās pazodē, un tumšu kaklasaiti.
Pazinis mani, viņš plati pasmaidīja.
Tad pienāca klāt, ieskatījās man sejā un cieši apskāva.
- Kur tas laiks, Bendžamin… Toreiz jūs bijāt mazs ķipars. - Viņš sapurināja mani gluži kā milzu lelli. Joprojām bija ļoti stiprs. - Bendžamin…
Viņš atliecās atpakaļ un nopētīja mani vēlreiz. Es lūkojos kardināla Džakomo d'Ambrici acis.
Kāpēc Artijs Danns bija iegrūdis mani tieši pretinieka rokās?
TREŠA NODALA
Māsa Elizabete, atstūmusi salikuma maketa loksnes, aizvēra acis. Viņa sēdēja savā tukšaja kabinetā pie galda. No borgēzes villas parka viņa bija devusies uz redakciju, kur māsa bernadīna viņu ātri un lietišķi iepazīstināja ar nākamā avīzes numura tekstiem. beigusi māsa Bernadīna atspiedās pret dokumentu skapi, ar gurnu aizgruzdama ciet atvilktni.
- Varbūt es jaucos, kur nevajag, - viņa teica, - bet tu pilnīgi neizskaties pēc sevis. Vai tu esi raudājusi? Kas noticis?
Māsa Elizabete iesmējās.
- Ak, nekas īpašs! - viņa domigi novilka. Redzēdama uzticamās palīdzes sejā raizes, viņa piebilda: - Nē, nē, ar mani viss ir labi. Esmu tikai nogurusi.
- Iespējams, tās ir šoka sekas pēc tās briesmīgās ielaušanās tavā dzīvokli.
- Iespējams.
- Tev patiešām derētu kādu laiku atpūsties, Liza.
- Neraizējies, ar mani viss būs kārtībā.
Palikusi viena, Elizabete ilgi sēdēja aptumšotajā kabinetā pie galda. No pārnēsājamā Somj radioaparāta skanēja klusināta mūzika. Viņa atvēra acis un palūkojās zaļgani mirdzošajā datora ekrānā. Tajā bija redzams fails ar d'Ambrici un Indelikato salīdzinājumu, ko viņa bija izveidojusi pirms dažām nedēļām. Viņa vēlreiz izlasīja abu lakoniskās biogrāfijas. Joprojām nebija īsti skaidrs, ar ko šie divi nodarbojušies kara laikā. Nebija šaubu, ka d'Ambrici Parīzē pildījis kādu uzdevumu. Cik labprāt viņa iemestu skatienu Ņūprudensā atstātajos papīros! Taču vēl lielāku Elizabetes interesi šajā bridī izraisīja Indelikato. Viņš strādāja Romā, bija tuvu pāvestam…
Viņa iedomājās abus šos vīrus. Gluži kā divi pulkveži, kuri katrs ar savu atbalstītāju armiju neatlaidīgi virzās uz vienu mērķi, viņi sacentās par pāvesta troni mūža garumā. D'Ambrici un Indelikato, zemnieka dēls un aristokrātu ģimenes pēctecis, visus šos gadus bija saistīti - vienlaikus brāļi un ienaidnieki sutanās.
Neieslēgdama gaismu, viņa taustījās pa atvilktni, gribēdama atrast pustukšu cigarešu paciņu, ko bija nopirkusi pirms pusgada. Neizdibināma iemesla pēc Elizabete izsmēķēja tieši divas cigaretes mēnesī, un viena šī reize bija pienākusi. Rokas trīcēja, taču atrastā paciņa bija tukša. Tā mētājās starp saspraudēm, limlentes gredzeniem, pildspalvu serdeņiem un tabakas plēksnēm. Acīmredzot māsa Bernadīna bija izlietojusi viņas krājumus. Ak, Dievs, lūdzu, vai patiešām es prasu tik daudz? Vai man iuiv uz to tiesību - pēc visa pārdzīvotā? Es vēlos izsmēķēt tikai vienu cigareti! Vai zini, ko par Tevi saka? Tā varētu būt taisnība… Viņa aizcirta atvilktni ciet un tad, pamanījusi savas rokas, nespēja atraut no tām skatienu…