Pirksti auksti un kaulaini, āda sausa kā pergaments, zilas vēnas - vecas mūķenes rokas…
Elizabete iešņukstējās.
Viņa atcerējās Veļas rokas. Tās gan bija citādas - stipras un iedegušas. Nu Veļa nekad nebūs veca, nekad nekļūs par sažuvušu vecu sievieti, kas apraud ģimeni un bērnus, kuru viņai nekad nav bijis…
Caur asarām viņa vēlreiz uzlūkoja savas rokas.
Iezvanījās telefons.
Nosusinājusi ar salveti acis, Elizabete norija asaru kamolu, kas spriedās kaklā, un pacēla klausuli.
Tajā atskanēja pazīstama balss, ko viņa uzreiz pazina. Mon- sinjors Sandanato.
- Klausieties, ko teikšu, māsa. Palieciet tur, kur esat, un ārā no biroja neejiet… ne viena, ne ar kādu kopā. Gaidiet mani. Vai sapratāt? Jums draud briesmas. Esmu ceļā pie jums.
Sandanato ieradās pēc nepilnām piecpadsmit minūtēm. Viņš bija aizelsies, balā seja nosvīdusi spīdēja. Uzmeties ar gurnu uz rakstāmgalda malas, viņš drudžaini mirdzošām acīm nopētīja Elizabeti.
- Kur jūs bijāt palikusi? Vispirms Parīzē, bet tad kaut kur nozudāt! Tas ir neprāts. Es tik ļoti uztraucos!
- Man ļoti žēl, - viņa atbildēja, - bet Parīzē es nejauši sastapu Benu Driskilu un tēvu Dannu…
- Ak Dievs! - Sandanato tikko dzirdami izdvesa. - Un tālāk?
- Kopā ar viņiem es aizbraucu uz Aviņonu.
- Kāpēc?
- Un kāpēc ne? - Elizabete piepeši noskaitās. - Un kāpēc jūs mani tā pratināt? Viņi abi ir krietni cilvēki! Kaut gan jūs ar savu kardinālu neklausījāties manī, kad jums uzmācos ar savu versiju par algotajiem slepkavām, viņi sameklēja cilvēku, kurš varēja pateikt ko jēdzīgu…
- Kādu vēl cilvēku? Par ko jūs runājat? - Sandanato pārliecās pār galdu un saņēma Elizabeti aiz rokas. - Piedodiet, māsa… es izturos kā jucis, bet jums jāizstāsta man patiesība. Esam jau pie mērķa. Drīz mēs attīrīsim Baznīcu no tiem nešķīsteņiem, pavisam drīz. Taču jums jāizstāsta man par to cilvēku Aviņonā. Ludzu! - Viņš stingri saspieda Elizabetes roku.
Elizabetei izlauzās nopūta, it kā viņai būtu radusies iespēja nomest no pleciem smagu nastu. Viņa izstāstija Sandanato par tikšanos ar Kesleru, tagadējo Kalderu. beigās piesardzīgi piebil- dusi, ka Simons Verginijs, pēc Kaldera domām, ir d'Ambrici, viņa palūkojās uz sarunas biedru, gaidīdama asus, sašutuma pilnus iebildumus.
Taču nekas tāds nesekoja. Sandanato pleci saguma. Tad viņš piecēlās un, sabāzis rokas kabatās, sāka soļot pa istabu, drūmi purinādams galvu.
- Māsa, jums un Driskilam tūlīt pat jāliekas mierā. Klausieties uzmanīgi. Šajā spēlē jus neesat spēlētāji, tikai skatītaji, un es negribu, lai jums pāri pārbrauc kravas automašīna bez numura. Vai saprotat?
- Nē. Neko nesaprotu. Nedz jūs, nedz Driskilu, vispār nevienu. Taču es nespēju noticēt, ka d'Ambrici ir vainīgs…
-Apsoliet, ka paiesiet malā. Lūdzu!
- Ne prātā nenāk! Ar kādām tiesībām jūs vispār mani komandējat? Un kāpēc jūs ar putām uz lūpām neapstrīdat Keslera versiju?
- Labi, - Sandanato noteica, paplezdams rokas un pūlēdamies savaldīties. - Es neapstrīdu Keslera versiju tāpēc, ka ta var būt taisnība. D'Ambrici, iespējams, patiešām ir Simons. jā.
- Vai jus apjēdzat, ko sakāt? Ka viņš joprojām ir Simons? Tas ir ļoti svarīgi, Pjetro… Jums taču ir dārgs šis cilvēks, un tuvāks par jums viņam neviens nav…
- Nav runa par personiskajām attiecībām, māsa. Mums jādomā par baznīcas nākotni… un to, kurš būs pāvests. Mēs esam tuvu atrisinājumam. Slepkavības, ko māsai Valentīnai izdevās sasaistīt, viņas nogalināšana, uzbrukums jums…
- Mēs? Kādi "mēs"?
- Kardināls Indelikato un es! Jā, ticiet man. Es strādāju kopā ar Eminenci, lai atklātu patiesību…
-Jūs un Indelikato? Ak Dievs, viņi taču ir nesamierināmi ienaidnieki! Viņi ienīst viens otru. Kas notiek? Kopš kura laika jūs esat kopā ar Indelikato? - Elizabetei reiba galva. Kopš neatminamiem laikiem Sandanato bija uzticīgs d'Ambrici…
- Kopš… kopš sapratu, ka d'Ambrici virza Baznīcu nost no pareizā ceļa. Kopš sapratu, ka viņš nedara neko, lai izpildītu Svētā Tēva rikojumu atrast māsas Valentīnas un pārējo nogalināto slepkavu. D'Ambrici slēpj patiesību, samudžina izmeklēšanu… un dara to tāpēc, ka aiz visiem šiem briesmu darbiem ir pats. Gan es, gan Indelikato redzam, kā viņš izrīkojas ar Kallistu, ka viņš to izolē, ietekmē, vazā aiz deguna, bet Kallistam vairs nepietiek spēka darboties patstāvīgi. Mēs ieraudzījām īsto d'Ambrici seju… un tā iedveš mums šausmas. - Sandanato palūkojās uz Elizabeti ar mokpilnu skatienu.
- Kad? Cik sen jūs to atklājāt?
- Tas nav svarīgi, māsa. Galvenais, lai jūs saprastu, cik grūti man bija to atzīt. Jūs zināt, viņš man bija kā tēvs… taču Baznīca ir kas vairāk. Manuprāt, jus domājat tāpat. Vienmēr esmu zinājis, ka agri vai vēlu jums izstāstīšu patiesību. Tieši tāpēc jums teicu, ka mums jāattīra Baznīca no ļaunuma, lai tajā var ienākt labais. Taču patlaban nav laika garām runām, māsa. Mums jārīkojas. - Puskrēslā viņa seja atgādināja masku ar iekritušiem vaigiem un tumšiem acu dobumiem. Tā bija sāpju pārņemta mocekļa seja, mocekļa, kas gatavs mirt par saviem uzskatiem. Eanātiķis, kas spē- jigs uz visu.
Elizabete mēģināja aptvert sirdi stindzinošos jaunumus. D'Ambrici vienmēr bija viņas balsts un paraugs visādā ziņā, racionālas attieksmes, veselā saprāta un krietnuma paraugs, cilvēks, uz kuru var paļauties un kurš skaidri skatās nākotnē. Svētais Džeks, vīrs, kam jākļūst par pāvestu.
- Tad jau Kesleram bija taisnība, - Elizabete klusi sacīja. - Vai jūs to gribat sacīt? Ka taisnība bija Benam?
- Man nav ne jausmas, ko teica Driskils, taču es vēlos, lai jūs turētos no viņa un tēva Danna pa gabalu. Driskils pats spēj par sevi parūpēties…
- Man šķita, ka jūs teicāt, lai mēs abi paejam malā.
- Es nospļaujos par to, kas notiek ar Driskilu, māsa! Toties jūs man neesat vienaldzīga…
- Tātad jūs domājat, ka es nespēju par sevi parūpēties. Vai tā
ir?
Sandanato izlikās to nedzirdam.
- Patlaban nav jēgas strīdēties, jūs d'Ambrici plānam esat milzu drauds. Ja turpināsiet okšķerēt, viņš jūs novāks, aci nepamirk- šķinadams. Jo tas, ko jus pēdējas nedēļas esat noskaidrojusi, var
vinu iznīcināt!
- Nespēju tam visam noticēt, - Elizabete izgrūda.
- Padomājiet vien labi.
- Pieņemsim, ka jums ir taisnība. Kādi tad ir tie viņa plāni? Kas īsti notiek?
Sandanato, izvilcis no mēteļa kabatas cigareti, aizsmēķēja. Dūmi aizvilnīja uz rakstāmgalda pusi. Elizabetei acumirklī smēķēt vairs negribējās. Sandanato noklepojās un notrauca no mēles tabakas d risku.
- D'Ambrici, - Sandanato sacīja, piemiedzis acis, - apņēmies pārņemt visu Baznīcu… Viņš ir sagrābis varu, ieguvis daudzu kardinālu un plašsaziņas līdzekļu pārstāvju atbalstu, šķiež amerikāņu naudu. Ar vienu kāju viņš stingri stāv materiālajā un politiskajā pasaulē, ar otru - Vatikānā. Prese viņu gluži vai dievina, māsa… es viņu mīlēju tāpat kā jūs, kā mīlēja Vela… taču cilvēks, kuram mēs uzticējāmies, mūs izmantoja savu plānu īstenošanai. Viņš ir vienigais, kuru pāvests vēl uzklausa. D'Ambrici ieguvis pilnīgu varu pār Kallistu, viņa prātu un kontrolē piekļuvi viņam. D'Ambrici panācis, ka pāvests uzstāsies kardinālu un reportieru priekšā un nosauks viņu par savu pēcteci… tāpēc viņam jāsagla- ba noslēpumā sava kaunpilnā pagātne! Viņš jāaptur, māsa!