- Un jūs ar Indelikato grasāties viņu apturēt, - Elizabete noteica.
- Ja tas vispār iespējams.
- Tad jau jūs ar Driskilu esat sabiedrotie. - Elizabete mēģināja apjēgt situāciju.
- Nē, ne! Vai tad jūs nesaprotat? Driskils neko nedara bez Danna ziņas, viņš ir pilnigā Danna varā! Jau no paša sākuma. Danns ir intrigants un manipulators…
- Kopš kura laika? Danns ir…
- lūr nav nekā neticama, Elizabete. Danns ir d'Ambrici cilvēks! Vai patiešām tas nav skaidrs? Tāpēc Danns bija uzreiz klāt Prinstonā, iesaistīdamies izmeklēšanā jau no pirmās dienas… Viņš atrada Driskilu ģimenes kapelā pie mirušās māsas līķa, viņš bija kopa ar Driskilu pirmajā nakti pēc māsas nāves. Viņš Driskilu mudināja, virzīja un mierināja. - Sandanato atkal ieklepojās un, pagājis Elizabetei garām, palūkojās ārā pa kabineta logu. - Danns zināja, ka māsai Veļai jāmirst, esmu par to pārliecināts. Viņa bija tikusi pārāk tuvu d'Ambrici noslēpumam… Māsa Valentīna noskaidroja, ka pagātnē šis cilvēks bijis saistīts ar nacistiem, un zināja, ka viņš pūlas izdzēst atmiņas par šo pagātni. D'Ambrici norīkoja Dannu, lai tas uzmana Driskilu…
-Taču viņi mēģināja Benu nogalināt, kad jūs abi slidojāt…
- Bens bija pārliecinājis Dannu, ka noskaidros Veļas slepkavības iemeslu…
Vārdi un frāzes bira kā pupas, eksplodēdamas Elizabetes apziņā kā bumbas. Baznīca juka. Danns, kā izrādījās, bija nelietis, tāpat kā d'Ambrici… Pāvests d'Ambrici gūstā… Un mērķis tam visam - d'Ambrici ievēlēšana par pāvestu. Ceļš četrdesmit gadu garumā. No algota slepkavas par pāvestu.
Sandanato uzstaja, lai māsa Elizabete dodas viņam līdzi. Viņš to nogādāšot ordenī, kur tai jāpaliek, līdz viss beigsies. Taču māsa Elizabete viņa piedāvājumu noraidīja. Sandanato neatlaidās, no jauna izraisīdams Elizabetes dusmas. Zaudējusi savaldību, viņā kliedza, ka tas viss ir neprāts, ka Sandanato nav pierādījumu… Tad viņš d'Ambrici pozīciju mēģināja izskaidrot mierīgi un racionāli. Pāvests ir nedziedināmi slims, bet Baznīcai arī turpmāk jāiet kopsolī ar laiku, prasmīgi jāiekļaujas pasaulīgajos notikumos, jākļūst modernai, un viņš, d'Ambrici, tajā ziņā esot neaizstājams lietpratējs. Viņa, nākamā pavesta, redzējumā Baznīca esot pasaulīgās varas sastāvdaļa. Taču joprojām dzīvi ir cilvēki, kuri pārāk daudz zina par viņa pagātni, par viņa sadarbību ar nacistiem un assassini… arī kada sieviete, galu galā divas sievietes… tāpēc viņš sāk šķēršļus no ceļa novākt. Ja paraugās uz visu no pareizā re- dzespunkta, saprast neesot grūti.
Beidzot māsa Elizabete monsinjoru aizraidīja. Sandanato paklausīja negribīgi, vēlreiz piekodinājis turēties tālāk no Driskila, Danna un d'Ambrici.
Driskils. Palikusi viena, Elizabete nez kāpēc domāja tikai par viņu. Driskila dēļ viņas dzīve bija gluži vai noskrējusi no sliedēm un viņa jutās tik slikti kā nekad. Nākotne tēlojās bezcerīga.
Pēc stundas viņa izgāja no redakcijas uz ielas. Sejā iesitās dzestrs novembra vējš. Visapkārt bija kluss, iestādes jau sen slēgtas. Raitā solī Elizabete aizgāja līdz ielas stūrim, kur viņai blakus apstājās spožs melns Mercedes.
Atvērās priekšējās pasažiera puses durvis, un ārā izkāpa garīdznieks melnā lietusmētelī, zem kura vīdēja balta stāvapkaklīte.
- Māsa Elizabete?
-Jā?
- Svētais Tēvs atsūtīja pec jums automašīnu. Lūdzu. - Viņš atvēra pakaļējās durvis.
- Svētais Tēvs ?
- Lūdzu, masa. Laika ir ļoti maz.
Garīdznieks satvēra Elizabeti aiz elkoņa, viņa paspēra soli uz mašīnas pusi un noslīga uz pakaļējā sēdekļa. Vīrietis apsēdās blakus šoferim. Automašīna uzņēma gaitu.
- Vatikāns ir uz otru pusi. Kas notiek, tēvs?
Garīdznieks pagriezās un drūmi palocīja galvu.
- Atvainojiet, māsa, bet pirms tam mums jāpiestāj vēl vienā vietā.
-Kur?
- Trasteverē, māsa, - viņš atbildēja. Viņi brauca pa tumšām, nomaļām ielām, virzīdamies uzTibras pusi.
Lukturu gaismā pagadījās klaiņojošu kaķu bars, šoferis uztau- rēja, un tie pajuka uz visām pusēm, glābdami savu dzīvību.
CETURTA NODAĻA
DRISKILS
Joprojām centos saprast, kāpēc šajā plašajā, skopi iekārtotajā istabā vajadzīga mana klātbūtne, kad durvis atvērās un tajā ieveda māsu Elizabeti. Lidz tam vēsajā un putekļainajā telpā bijām trīs: tēvs Danns, d'Ambrici un es. Garam, nobružātam galdam abās pusēs bija sagrūstīti krēsli, bet stūri stāvēja vēl viens mazāks galds. Neviens gandrīz neko neteica.
Māsu Elizabeti ieveda garīdznieks, kas tūlīt aizvēra durvis un nozuda. Viņai mugurā bija garš mētelis ar jostu un soma pār plecu. Uzmetusi mums jautājošu skatienu, viņa it kā gribēja ko teikt, bet, ieraudzījusi d'Ambrici, acīmredzot pārdomāja. D'Ambrici piecēlies pagājās viņai pretim un smaidīdams grasījās pavadīt lidz galdam. Elizabete parāvās atpakaļ, taču d'Ambrici bija nepielūdzams.
- Lūdzu, sēdieties, māsa, - viņš teica, šajā pelēkajā uzvalkā viņš Elizabetei izskatījās svešāds. Viņa ierastajā pozā - d'Ambrici parasti mēdza šūpoties uz papēžiem, sakrustojis rokas uz masī- vājām krūtīm, - jautās kaut kāda nepārliecinātība, it kā viņš nezinātu, ko iesākt ar savām rokām un kājām. Tēvs Danns, notvēris manu skatienu, tikko manāmi pasmaidīja. Vecais lapsa, es nodomāju. - Ļoti atvainojos, - d'Ambrici turpināja, - ka jūs atveda uz šejieni bez brīdinājuma un paskaidrojumiem. Taču laika ir maz, un drīz jūs sapratīsiet manas rīcibas motīvus. Šķiet, jums nav jāatgādina, ka šis brīdis ir īpašs. Un tas prasa īpašu rīcību. Vēlreiz no sirds jums atvainojos. - Viņš pienāca pie galda un, nepatīkami šņirkstinādams pa betona grīdu krēslu, pievilka to tuvāk. Šķita, ka viņš nav radis iztikt bez palīga. Sandanato nekur nebija redzams. - Esmu uzņēmies šeit saimnieka pienākumus, jo man jums ļoti daudz kas jāpasaka. Mēģināšu uzminēt visus jūsu iespējamos jautājumus… taču, kā jau teicu, laika ir maz. - Viņš uzmeta nedrošu skatienu pulkstenim gluži kā aktieris nepazīstamam rekvizītam. Nebija šaubu, ka viņa pastāvīgais laika uzskaitvedis ir Sandanato. Atspiedies pret krēsla atzveltni, d'Ambrici pārlaida skatienu tukšajam galdam. - Tātad sāksim. Tēvs Danns ir mans tuvs un uzticams draugs. Viņš informēja mani par jūsu aktivitātēm, Bendžamin. Ēģiptē, Parīzē, Īrijā, Aviņonā. Viņš pastāstīja arī par Ņūprudensā atrasto manuskriptu. Zinu, ka jūs par slepkavu uzskatat Augustu Horstmanu. Protams, viņš pastāstīja arī, kāpēc Ērihs Keslers uzskata mani par Simonu Verginiju, kam ir liela nozinu1 šajos notikumos. Jā, manuprāt, esmu par visu lietas kursā.
Uzskatu, ka esat pelnījuši saņemt no manis paskaidrojumus. Kāpēc es teicu "pelnījuši"? Jūs, Bendžamin, esat pelnījis uzzināt patiesību, jo mirusi jūsu māsa. Un jūs, Elizabete, gandrīz pati kļuvāt par upuri. Jūs abi ar savu apņēmību, man jāteic, muļķīgu apņēmību, kas robežojas ar neprātu, esat pelnījuši dzirdēt patiesību par notikumiem, ko laiks sen apglabājis zem putekļiem un pelniem. Vaļsirdīgi runājot, man grūti noticēt, ka šādos apstākļos iespējams paveikt tik lielisku detektīva darbu. Tomēr jūs bijāt spītīgi. - Viņš mazliet skumji nogrozīja galvu ar lielo degunu. - Un tādējādi apgrūtinājāt man miklas atminēšanu un sarežģījāt vēl vienu uzdevumu - slepkavību pārtraukšanu jeb, runājot mana uzticamā drauga Sandanato vārdiem, " Baznīcas glābšanu".