Viņš apklusa, it kā meklētu atbildi, kas mūs visus apmierinātu, bet tad padevās. Sēcoši ievilcis elpu, viņš noslīga uz krēsla.
- Jā, - d'Ambrici dobji sacīja, - es biju Simons Verginijs. Pāvests Pijs mani nosūtīja uz Parīzi pie Toričelli, lai organizēju partizānu grupu, cīnītājus, kas aizstāvētu Baznīcas intereses. Mums vajadzēja iegūt nacistu uzticību un atbalstu, lai baznīca saņemtu savu daļu salaupīto dārgumu. Tas nebija viegls uzdevums, ja ņem vērā, ka Gērings un Gebelss visu gribēja pievākt sev. Turklāt tas nebija Dievam tīkams uzdevums. Taču jums jāsaprot, ka tā bija pāvesta Pija personiska, slepena pavēle, kas šim uzdevumam piešķīra īpašu nozīmi. Viņš teica man… viņš teica, ka uztic man darbu, no kā atkarīga Baznīcas izdzīvošana. Jūs nespējat iedomāties, kāds toreiz bija pāvesta nozīmīgums, kādu iespaidu viņš atstāja uz mani, parastu Baznīcas kalpu… Tā nu iznāca, ka viņš izvēlējās tieši mani, uzskatīdams, ka esmu cienīgs pildīt tik svarīgu pavēli. Cik sāpigi man tagad ir to sacīt! Iaču pēc dabas esmu prag- matiķis, turklāt studēju vēsturi. Vēsture, ziniet, nav pati jaukakā vieta. Vēsture ir patvērums pragmatiķiem. Toreiz es vairāk biju laicīgs cilvēks. No garīdznieka manī bija maz. Varbūt tā bija, varbūt ne. Taču es biju īstais cilvēks šim darbam, biju apņēmības pilns darīt visu, ja vien tas vairotu baznīcas labklājību. - Viņš noklepojās. - Piedodiet, ja novirzos, taču es cenšos pateikt galveno…
Jā, kapsētā es nogalināju tēvu Lebeku. Tas bija tik sen… es vairs neatceros viņa seju. Lebeks bija neģēlis. Plosījās karš… Es sodīju nodevēju, kurš uzsūtīja mums virsū nacistus. - D'Ambrici strauji pacēla galvu un pētīgi raudzījās uz mums no smago krokodila plakstiņu apakšas. - Vai gaidāt nožēlu? Velti, jūs to nesagaidīsiet… Kā jau secinājāt no dažādiem avotiem, man derdzās būt nacistiem par izpalīgu… Tomēr es darīju savu darbu, lidz man radās iespēja nodibināt sakarus ar Pretošanās kustības cīnītājiem. Attiecības ar nacistiem uzturēju acu apmānīšanai, lai tie ar saviem smagajiem zābakiem nelīstu baznīcas lietās. Es biju gatavās galvassāpes nabaga Toričelli. Viņš gribēja izdzīvot par katru cenu, nelikdamies zinis par realitāti. Viss, ko es teicu un darīju, viņu biedēja. Viņš jutās kā slazdā. Iztapa nacistiem, izdabāja Baznīcai, kārtoja lietas ar visādiem amerikāņu blēžiem, kas Parīzē uzradās un pagaisa gluži ka bīstami vīrusi.
D'Ambrici atkal ieskatījās pulksteni un salika rokas ar tuklajiem pirkstiem sev priekšā uz galda.
- Jā, bija paredzēts nogalināt lielu vīru, ietekmīgu vīru. Viņam vajadzēja ierasties Parīzē ar vilcienu. Tēvs Lebeks to zināja. Viņš piedalījās plāna izstrādāšanā, lai gan to neatzina. Tas nebija viņa lēmums. Un tad viņš mūs nodeva, un vairākus mūsu cilvēkus tajā kalnā nogalināja, biju pārliecināts, ka tieši Lebeks padeva ziņu nacistiem. Tāpēc es viņu sodīju. Pa savam. - It kā uzskatāmi to apstiprinādams, d'Ambrici nokrakšķināja resno pirkstu kauliņus. -Jā, Pijs atsūtīja no Romas izmeklētāju, kam bija jāsavāc pret mani pierādījumi, ka esmu nogalinājis garīdznieku un izstrādājis plānu cilvēka nogalināšanai vilcienā… un vispār neesmu pildījis Pija uzdevumu sadarboties ar vāciešiem. Vatikāna atsūtītais cilvēks zināja, ka pēdējā apsūdzība ir patiesa. Pija pacietības mērs bija pilns. Arī nacisti bija sūdzējušies Pijam par manu nevēlēšanos izpildīt viņu prasības. Ja, no Romas atsūtīto cilvēku noteiktās aprindās dēvēja par Kolekcionāru. Viņš vāca informāciju, pierādījumus, liecības… Dievs vien zina, ko vēl viņš kolekcionēja. Viņa uzdevums nebija viegls, jo assassini, tikai daži dzīvi palikušie viri, bija palaisti uz visām četrām debess pusēm, un neviens nezināja, kur viņi ir. Neviens nezināja, kas viņi tādi ir, tikai es un viņi paši. Iaču es biju vienīgais, kas pazina viņus visus, tomēr ar vienu izņēmumu. Tas bija cilvēks ar segvārdu Erchercogs. Jā, patiešām, bija Bordžu laika dokuments, saraksts ar to cilvēku vārdiem, kuri atteikušies no visa un riskējuši ar visu, lai kalpotu Baznīcai. Tajā bija minēti cilvēki, kuri nogalinājuši pāvesta uzdevumā, Baznīcas vārdā. Es nosūtīju šo dokumentu uz Īriju ar diviem saviem cilvēkiem, brāli Leo un krietnāko, nesavtigāko vīru, kam uzticējos visvairāk… Augustu Horstmanu.
Pēc viņu aizceļošanas uz Īriju neko par viņiem vairs nedzirdēju. Parīzē man bija savas nedienas - ar Kolekcionāru. Es jutu, ka viņš zogas man aizvien tuvojas, mati uz galvas man slējās stāvus, jo es zināju, ka viņš metodiski gatavo lietu, kas varētu apmierināt pāvestu Piju. Un tas savukārt mani sodītu, kā vien vēlētos… Un tad, in extremis, galējas nepieciešamības bridi, es izmisis vērsos pie tava tēva, Bendžamin, sena ieroču biedra, viena no tiem SIB spiegiem, kuri toreiz klīda pa Eiropu kā rēgi, savu iespēju robežās nodrošinādami ar informāciju sabiedrotos. Tā Hjū Driskils lika lietā visu savu prasmi un ietekmi, lai dabūtu mani āra no Parīzes un atstātu Kolekcionāru kožam pirkstos. Hjū aizveda mani uz Prinstonu, bet pec tam ar savu draugu, dižo Drū Samerheisu, veda pārrunas ar Piju par manu atgriešanos Romā. Par drošu atgriešanos.
D'Ambrici aizsmēķēja melnu cigareti ar zelta stipiņu un caur puspievērtiem plakstiņiem pārlaida mums gurdu skatienu.
- Tagad par manuskriptu. Ko es darīju, kad jūs ar mazo Veļu gribējāt, lai eju ārā uzspēlēt bumbu vai kopā ar jūsu māti pastrādāju dārzā? Kāpēc es to visu rakstīju? Ar pārrunām starp jūsu tēvu, Drū Samerheisu un pāvestu Piju bija par maz, jo Pijam bija personisks iemesls mani ienīst un baidīties no manis. Lai paliktu ne vien Baznīcā, bet paliktu arī dzīvs, man bija vajadzīga papildu apdrošināšanas polise. Tā nu es pats sev šo polisi uzrakstīju. Uzticēdams to lauku mācītājam, zināju, ka esmu drošībā. Atstāju sev kopiju, lai to paradītu Pijam un brīdinātu viņu - ja ar mani kas notiks, visa pasaule uzzinās par algotajiem slepkavām, par viņa sadarbību ar nacistiem mākslas vērtību izlaupīšanā. Jā, es izmantoju segvārdus, lai nodrošinātos pret Ņūprudensas veco mācītāju, kas tos papīrus lasīs un daudz ko uzzinās, taču segvārdi nepadarīja stāstā minētos notikumus par nebijušiem. Visu biju aprakstījis pietiekami sīki, minējis pierādījumus, un kompetents cilvēks varētu pārbaudīt, ka tas viss patiešām noticis.
Kad lapas bija uzrakstītas un jūsu tēvs un Samerheiss sagatavojuši atgriešanās ceļu - Pijam tas bija rūgts piliens es devos uz Romu. Manuskripts mani aizsargāja, karādamies virs galvām ka Dāmokla zobens, tāpēc es netraucēts varēju kapt pa karjeras kāpnēm. Taču, - viņš ieskatījās mums sejās, - šis stāsts bija par pagātni, vai ne?
Es ilgi un uzmanīgi klausījos kardināla stāstījumā, mēģinādams samērot dzirdēto ar saviem apsvērumiem. Tad d'Ambrici apklusa, lai atvilktu elpu. Gaiss telpā bija karsts un smacīgs, virs galvas neskaidri skanēja restorāna virtuves trokšņi. Kad es ierunājos, mana balss skanēja saspringti un nedabiski skaļi.
- Tas, ko esat darījis pagātnē, mani neinteresē, - es teicu, - un mani itin nemaz neizbrīna Baznīcas rīcība kara laikā. Kopējā aina nacistiem simpatizējošs pāvests labi iederas. Jūs stāstāt, ka nogalinājāt Lebeku. Iaču tas ir sens notikums, kam ar mani nav nekādā sakara. Esmu šeit tāpēc, ka nogalināta ir mana māsa…