- Šeit, Bendžamin, jūs esat tāpēc, ka es pēc jums aizsūtīju. Bet runājiet vien, mans dēls. Skatos uz jums un redzu mazu zēnu, kāds reiz bijāt. Nepacietīgs, allaž gatavs rotaļai. Jūsos joprojām ir dzīvs tas mazais zēns. Nemaz neesat pārvērties. Visu gribat atrisināt uzreiz…
- Es gribu zināt, kas nogalināja manu māsu. Kas deva tadu rīkojumu? Horstmans nospieda mēlīti. Jūsu krietnākais cilvēks 1 Iorstmans, kā jums labpatika izteikties, tas pats, kurš ietrieca nazi mugura man. Kas viņu sūtīja? Jūs, starp citu, esat pirmais kandidāts, kaut gan es jūsos redzu tikai resnu, vecu viru, kas raujas iesēsties Pāvesta krēslā. Nekāds dižais cilvēks jūs neesat, un fakts, ka esat kardināls, ne par ko labu neliecina. Katrā ziņā nekāds Svētais Džeks jūs noteikti neesat!
D'Ambrici smaidīdams māja ar galvu, it kā piedotu man šos vārdus. Danns lūkojās griestos. Māsa Elizabete sēdēja gluži kā sastingusi, nenovērsdama skatienu no savam klēpī saliktajām rokam.
- Es saprotu, - d'Ambrici teica, - ka varu izraisīt jūsu aizdomas. Taču neaizmirstiet, ka tieši es esmu šīs sarunas iniciators, jo vēlējos jums paskaidrot, ko daru un ko esmu darījis… ja es butu tas, par ko jūs mani uzskatāt, man vienkāršāk būtu jūs nogalināt, vai ne? ja jau esmu nogalinājis tik daudz cilvēku, kāpēc to pašu neizdarīt ar vēl vienu?
- Nu, iemeslu tam varētu būt miljons, - es atbildēju.
- Taču tikai viens iemesls ir svarīgs. Es neesmu nevienu nogalinājis, bendžamin. Ja, es biju Simons. Taču tagad, pēc četrdesmit gadiem, šis pavēles Horstmanam neesmu devis. Neesmu viņu nedz redzējis, nedz dzirdējis par viņu, nedz runājis ar viņu no tā brīža, kad pēdējo reizi tikāmies Parīzē un es iedevu viņam no Pija saņemto Bordžas konkordātu. - Piemiegtām acīm viņš vēroja mani caur dūmu gredzeniem, atgādinādams Žanu Gabēnu kādā vecā filmā. - Un te nu rodas svarīgais jautājums, uz kuru mums jārod atbilde… Kas viņu atkal sūtījis darbā? - D'Ambrici atlaidās pret atzveltni, un krēsls nokrakšķēja. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš joprojām mani pētīja.
- Kas? - es uztvēru sarunas pavedienu. - Pirmkārt, mums jāmeklē cilvēks, kas zināja, kur Horstmans atrodams. Otrkārt, šis cilvēks zina, ka Horstmans, kalpodams Baznīcai, bijis algots slepkava. Treškārt, tas ir cilvēks, kura pavēles Horstmans pilda. T ā kā iepriekš Horstmans pildījis Simona pavēles, es domāju, ka tikai Simons Verginijs varēja aktivizēt veco tīklu…
- Ļoti loģiski. - D'Ambrici māja ar galvu. - Jūs esat jurists un spriežat kā jurists, bet vai patiešām tā ir? Vai viss jāsaista vienīgi ar Simonu? Jūs, protams, varat palikt uzticīgs savai versijai, Bendžamin. Vienmēr esat domājis patstāvīgi. Taču paskatīsimies uz problēmu mazliet citādi. - Uzlicis elkoņus uz galda, viņš paliecas uz priekšu. - Kads Horstmanu vada, dod viņam norādījumus. Šis nezināmais ir īstais slepkava, piekrītiet…
- Negrasos Horstmanu attaisnot. Pistoli pie galvas māsai pielika viņš…
D'Ambrici pamāja ar galvu.
- Kāpēc visus tos cilvēkus nogalināja? - viņš turpināja. - Šajā ziņā sliecos piekrist Keslera kungam. Kāds slepkavoja tos, kuri zināja patiesību par kara laika notikumiem Parīzē, tos, kuri zināja patiesību par Baznīcas sadarbību ar nacistiem, par algotajiem slepkavām un mūsu briesmoni Horstmanu… Šie ļaudis radīja draudus šim cilvēkam, tāpēc viņiem bija jāmirst. Un kas, jūsuprāt, ciestu visvairāk, ja šie notikumi uzpeldētu?
- Kāds, kurš Parīzē nogalināja cilvēkus, - es atbildēju. - Un mēs no jauna atgriežamies pie Simona Verginija. Pie cilvēka, kurš patlaban var zaudēt visvairāk. Teiksim, Pāvesta krēslu. Neviens cits tik ļoti neciestu, ja šie notikumi uzpeldētu, kā jūs, Svētais Džek… '
- Vai Svētais Džeks patiešām ir vienīgais aizdomās turamais? - d'Ambrici klusā balsī iebilda. - Varbūt vēl kādam ir motīvs? Neaizmirstiet, ka tuvojas jaunā pāvesta vēlēšanas, kurā būs pavisam neliels elektorāts - kardinālu konklāvs. Mirstošajam pāvestam ir milzum liela personiska ietekme. Ir dažādi līdzekļi, ar kādiem var ietekmēt šo elektorātu. Pirmais no tiem, protams, ir nauda. Tad varas apsolījums, piekļūšana pāvestam. Viens no vissenākajiem līdzekļiem ir bailes. Vai zināt, no ka visvairāk baidas kūrija, Vatikāns un Baznīcas valdošās aprindas? No ierastās kārtības izjukšanas. Citiem vārdiem - no haosa. Nav nekā ļaunāka par haosu. Paši ietekmīgākie Baznīcas cilvēki cīnās ar haosu. Viņi to iznīdē jau iedīglī, un, ticiet man, viņiem sokas diezgan labi. Viņiem vajadzīgs cilvēks ar dzelzs dūri. Ja vajadzēs, Baznīca atgriezīsies vistumšākajā pagātnē, ķersies pie represijām pret citādi domājošiem, pat pie inkvizīcijas, lai pieveiktu haosu. Ir mums pat tādi, kas uzskata, ka inkvizīcijas ieviešana sen nokavēta. Mirstošais pāvests arī necieš haosu, viņš arī raugās pēc stipra cilvēka. Mums jāatbild uz jautājumu - kas visvairāk iegūs no bailēm, haosa un nekārtībām? Protams, cilvēks, kas tās rada. Tā ir atbilde uz visiem mūsu jautājumiem.
- Kāpēc jūs spēlējat ar mums šis spēles? - no satraukuma trīcošā balsī vaicāja māsa Elizabete. - Ka gan lai mēs zinām, kurš tas ir? Cik vēl ilgi šis neprāts turpināsies? Ja nu tas esat jūs? Vai jums ir izdevīgs haoss? Jums ir pieeja pāvestam… Ja paklausās jūsos, varētu domāt, ka Baznīca ne ar ko neatšķiras no mafijas, KGB un CIP! Baznīca nav tāda!
D'Ambrici, aizvēris acis, piekrītoši māja ar lielo galvu un sēcoši nokrekšķinājās.
- Tāda diemžēl ir rūgtā patiesība. Tiklīdz likmes kļūst augstas un sakas ciņa par varu, atšķirības starp jusu minētajām organizācijām gandrīz, nav. Vēsture to apliecina. Jūsu draudzene māsa Valentīna lieliski to saprata. Viņa labi pazina arī Baznicas ēnas puses. Taču viņai bija skaidrs ari tas, ka Baznicas mērķi pašā saknē atšķiras no šo organizāciju mērķiem. Un šoreiz nav runa par spēli. Saprotiet, es zinu, kas to visu vada, taču, ja pateikšu, - vai jūs man ticēsiet? Neesmu pārliecināts. Taču drīz, pavisam drīz… Ko es vēl gribēju jums sacīt? Kardināls Indelikato rīko ļoti plašu pieņemšanu. Šis cilvēks apbrīnojami labi jūt laiku. Iesaku to nepalaist garām.
- Pieņemšana? - es izbrīnījies pārjautāju. - Par ko ir runa?
- Ziniet, Ben, šīs Fredi rīkotās pieņemšanas jau kļuvušas leģendārās. Man izkritis no prāta, ko viņš svin šoreiz, taču varu galvot, ka vakars būs brīnišķīgs. Turklāt esmu pārliecināts, ka viņš gribēs jūs redzēt savā pieņemšanā. - Smagie plakstiņi noslīga pār acīm. - Nenožēlosiet, ja tur ieradīsieties. Turklāt man sagatavots jums pārsteigums, taču par to uzzināsiet pieņemšanas laikā. - D'Ambrici ar šņirkstošu troksni atstūma krēslu. - Un tagad… šoferis jau mani gaida. Jāatgriežas pie darba…
- Vēl viens jautājums! - es iesaucos. - Jūs teicāt, ka Pijs jus ienīda. Kāpēc?
Māsa Elizabete pielēca kājās.
- Kas bija tas vīrs, kam vajadzēja braukt vilcienā? Un kas tā par Pija sazvērestību? Vai tā sauca viņa plānu atjaunot assassini darbību?
D'Ambrici - liels un spēcigs, par spīti gadiem, - lēni pagriezās pret Elizabeti. Raupjajos sejas pantos bija lasāms izbrīns.
- Tas taču viss ir saistīts! Pijam bija pamatots iemesls izturēties pret mani ar neuzticību. Jo tieši viņam… ar to vilcienu bija jābrauc pāvestam Pijam.
- Un jūs grasījāties viņu nogalināt?! - Elizabete bija satriekta.
-Jā, mēs grasījāmies nogalināt pāvestu. Briesmīgi, vai ne? Pēc