vecajām labajām tradīcijām. Mūsu sazvērestība kļuva pazīstama ar nosaukumu "Pija sazvērestība". Lai gan tā bija sazvērestība pret Piju. Kad zināmas atbildes, viss ir vienkārši. Iespējami daudzi pieņēmumi un skaidrojumi, taču pareizs ir tikai viens. Neaizmirstiet to.
- Nē, pagaidiet… - Māsa Elizabete rauca pieri, nespēdama aptvert dzirdēto.
- Viņš bija to pelnījis, māsa.
- Un tad tēvs Lebeks brīdināja Vatikānu. Pijs nebrauca, un jūs nogalinājāt Lebeku…
- Es taču jau teicu, jā, es viņu nogalināju. Biju pārliecināts, ka viņš mūs nodevis un viņa dēļ nogalināja manus biedrus. Taču vēlāk… zinošs cilvēks man pastāstīja, ka ne jau Lebeks brīdināja Vatikānu. Es nebiju nogalinājis īsto cilvēku. Taču zaudējums nebija liels…
- Ak Dievs… - māsa Elizabete noelsās.
D'Ambrici piegāja viņai klāt un saņēma viņas roku.
- Nabaga meitene, mana dārgā nabaga meitene! Zinu, jums ir sevišķi grūti. Man patiešām žēl. Taču es darīšu visu, lai šis murgs beigtos.
- Kas gribēja mani nogalināt? - viņa jautāja, aizturēdama asaras.
- Drīz, pavisam drīz tas beigsies. Es saprotu jusu raizes un sašutumu. Ja, jums taisnība, tas ir neprāts. Garīdznieks, kas mēģinājis nogalināt pāvestu, kas kailām rokām noslepkavojis citu garīdznieku… Un vienlaikus tas ir tas pats vecais vīrs, kuru pazīstat jau tik ilgi, kuru cienījat un kuram uzticējāties. Protams, jūs esat apstulbusi. Ko varu jums teikt? Mani jau sen vairs morāles jautājumi neuztrauc. Es rīkojos tā, kā uzskatu par vajadzīgu, par pareizu. Jā, tāda attieksme īsti nepiedien vecā labā garīdznieka tēlam. Taču man allaž ne tik svarīgi bijis tas, vai esmu labs garīdznieks, pirmām kārtām esmu gribējis būt labs cilvēks. - Viņš uzmeta acis pulkstenim. - Tiksimies rīt šajā pašā laikā Indelikato villa. Bet pagaidām - arlabvakar. - Durvīs viņš apstājās un atskatījās. - Esiet piesardzīgi.
Tajā vakarā es viens sēdēju viesnīcas Hassler numurā un domāju par d'Ambrici. Tēvs Danns bija devies savās gaitās, ne ar vārdu nepaskaidrodams savas attiecības ar kardinālu. Par to, ka es varētu piezvanīt Elizabetei, nevarēja būt ne runas. Cik reižu gan var pataisīt sevi par muļķi? Pēc olimpiskā rekorda es netīkoju.
Manu gara acu priekšā tēlojās ainas no d'Ambrici dzīves. Kā viņš kalnos gaida parādāmies vilcienu ar pavestu Piju. Plāns bija tik neprātīgs, ka man, par to domājot, aizrāvās elpa. Kas notiktu, ja uzbrukums izdotos? Vai Baznīca atrastu savās rindās patiešām dižu cilvēku, kurš atzītu nacisma nelietīgumu? Vai Baznīcas morāla izaugsme būtu straujāka? Varbūt es būtu pavisam citāds cilvēks, ja Baznīca toreiz butu citāda? Vai es kļūtu par priesteri, ja Baznīcā nebūtu Pija?
Mana dzīve nebija izveidojusies tāda, ka plānots, par visu biju maksājis augstu cenu. Biju zaudējis baznīcu un tēva mīlestību, un pamazām biju sācis nīst gan vienu, gan otru. ja nu d'Ambrici ar savu nelielo komandu būtu Piju nogalinājis? Vai es būtu kopā ar baznīcu un tēvu?
Es nospriedu, ka atbildi uz šo jautājumu nemaz negribu zināt.
Bet kas tad īsti sazvērniekus nodeva?
Mans ievainojums bija gandrīz sadzijis. Sāpes garajā rētā vairs nededzināja kā ar uguni, bet paretam tikai truli pulsēja. Es ielaidu vannā tik karstu ūdeni, ka norasoja spogulis. Pēc tam atkorķēju viskija pudeli, ko tēvs Danns bija iegādājies kādā krodziņā, kura saimnieki izdabāja izslāpušo britu gaumei. Viskijs bija diezgan salds, taču garšīgs, nedaudz smaržoja pēc kūdras dūmiem, un bija jāatzīst, ka neko tik labu neesmu dzēris. Tas saucās E'Dradour un, kā bija pastāstījis Danns, nāca no nelielas viskija ražotnes Skotijā. Starp citu, jautājumos par "ugunīgo dziru" Danns allaž demonstrēja dziļu izpratni. Es gulēju vannā un lēju viskiju uz ledus kubiciņiem, lidz pudele bija pusē. Stiprais dzēriens daļēji izgaisina ja sasprindzinājumu.
Es jutos ļoti noguris. Iespējams, tāpēc man šķita, ka nav vērts piešķirt visam pārāk lielu nozīmi. Mana dzīve bija kļuvusi atka- riga no šim Romas leģendām un intrigām, taču, ja es no šā virpuļa izietu, neviens par mani daudz nebēdātu. Ši doma nomierināja mani. Varbūt es šajos notikumos neko nenozīmēju… Un vispār - ja esi Romā, izturies kā romietis, bet vai kādu tas interesē?
D'Ambrici…
Kas no viņa teiktā ir patiesība? Kas vispār ir patiesiba? Vai kāds maz atceras, kas tā patiesība tāda ir? Es gulēju karstajā ūdenī, bet prāts maldījās ilūziju pasaulē…
Man šķita, ka esmu pludmalē, kur lēni mirstu. Palmas ēnā raud skaista meitene, turpat ir kāds pulkvedis, kura ēna, aizsegdama sauli, man tuvojas, bet daži spožie stari, kas krīt pār viņa augsto virsnieka formas cepuri, man apžilbina acis. Pulkveža briļļainā seja ir muļķīga, rokā viņš tur pistoli…
Prātā skanēja skumja Donalda Feigena dziesma, un es lieliski apzinājos, ka guļu karstā vannā, ka visapkārt ir garaiņi, ka blakus ir viskija pudele un ilassler spainīti kust ledus, taču, kad iedomājos, kas var notikt rit, man pakrūti sažņaudza bailes. Tajā pašā laikā es noasiņoju pludmales smiltis, un lidmašīna, ko biju noīrējis no kaulaina vira ar divkrāsu sporta kurpēm, pēc manis neatlidoja, meitene bija mani nodevusi, pulkvedis nodevis, un man jāmirst. Es sapratu, ka to visu esmu izlasījis kādā grāmatā, vēl viens atvadu skatiens… Manas domas klīda, dziesma prātā joprojām skanēja, un skaidrs bija viens - ja mana dzīvība neaprausies no daudzajiem ložu ievainojumiem, es nomiršu no drudža…
Ak kungs, d'Ambrici mēģinājis nogalināt pāvestu!
Un nogalinājis Lebeku. Bet pēc tam noskaidrojies, ka nodevējs ir pavisam cits cilvēks.
Un viņam tas bijis nebijis! Ne mazākās nožēlas.
Kā tas iespējams?
Droši vien vainojams karš. Karā viss bija citādi. Agrākie noteikumi vairs nederēja…
Galu galā es izkāpu no vannas un, aizklumburojis uz gultu, trīcēdams apgūlos. Man ienāca prātā Gabriēlas Lebekas melnīgsnējā āda, apaļīgais augums, un es zināju, ka nekad viņu vairs neredzēšu. Gribējās, lai viņa apvītu mani ar savām kājām un ievilktu sevī, kur bija tik silti un droši… Es ilgojos pēc miera un drošības. Nemaz tik daudz neprasīju.
Vai pieņemšanā pie kardināla Indelikato es jutīšos drošībā? Diez vai. Ielūgumi bija atstāti pie viesnīcas administratora. Kardināls priecāšoties, redzot mūs savā villā.
Rītvakar.
Sapnī pie manis atkal atnāca māte.
Tajā pašā vecajā sapnī.
Šajā reizē viņa pienāca man tuvāk. Ģērbusies tajā pašā caurspīdīgajā naktskreklā vai rītasvārkos, tajā pašā darbības vietā, ko pēc daudzajiem gadiem jau pazinu… Viņa stiepa man pretī rokas, uz kuru garajiem pirkstiem ar krāsotajiem nagiem mirdzēja gredzeni, mati viņai bija savēlušies… Taču nu es redzēju viņu daudz skaidrāk, it ka būtu nozudis viens no dūmakainajiem plīvuriem, kas mūs šķīra vienu no otra.
Es jutos apmulsis, it kā redzētu māti intīmā bridi, kurā man nevajadzētu būt klāt, tomēr viņa zināja par manu klātbūtni, stiepa man pretī rokas un kaut ko teica. Es jutu viņas smaržas, gar- dēniju smaržas, ko pazinu kopš bērnības un kas palika atmiņā uz visu mūžu. Viņas elpā bija jaušama džina un martīni aromāts… Tas viss manā sapni bija pirmo reizi, iepriekš tādus sikumus nemāniju… Māte izskrēja no guļamistabas, kur vīdēja dzeltena gaisma. Acīmredzot bija nakts, jo man mugurā bija sarkanrutota pidžama. Man bija kādi desmit, divpadsmit gadi, un pirmo reizi dzirdēju viņas balsi tik skaidri…
Iepriekš sapni nekad neizšķiru vārdus, ko viņa saka. Šis sapnis atspoguļoja kādu notikumu, kas bija iegūlis atmiņā, bet ko vēlāk biju aizmirsis vai, vēlēdamies aizmirst, domas par to nomācis. Vārdi plūda no liela tāluma, māte sauca mani vēl un vēlreiz. Ben, Ben, paklausies, lūdzu, Ben, uzklausi… Es rāvos prom, jo šī nebija tā māte, ko es pazinu un mīlēju un kas bija pati pilnība. Šī sieviete dzēra un raudāja un, žņaudzīdama rokās mutautu, lūdzās un sauca mani. Kaut kas viņu bija nobiedējis, varbūt tāpēc viņas balss bija tik savāda, ka aizlūzusi… Māte gribēja, lai pieeju tuvāk, taču viņa mani biedēja, jo bija pavisam citāda… Si ķērkstošā balss… Ben, nebēdz projām, lūdzu, mīļais, paklausies…