Lūgums bija tik uzstājīgs, ka es beidzot piegāju viņai tuvāk, juzdams, ka viņa sagrābj mani aiz rokas. Viņas pirksti bija spēcīgi un asi gluži kā tā nelaimīgā putna nagi, kuru pirms ilga laika biju redzējis uzdurtu uz dzelzs žoga smailes. Mātes baiļpilnās acis raudzījās manī… un viss manā sapni piepeši sajaucās - putns, žogs, aizlūzusi mātes balss, viņas putna nagiem līdzīgā roka, smalki kauliņi, spalvu kamoliņš… Tad putns atdzīvojās un izmisīgi savēcināja spārnus, cenzdamies aizlidot prom no žoga, bet nāve nelaida to vaļā. Spārni vēl brīdi bezpalīdzīgi sitās, bet kājas jau notrīsēja, un tajā brīdi notika metamorfoze… Kā tas var būt? Kā? Var būt, jo tas ir sapnis, es nodomāju. Putns pārvērtās vīrieti, kam kājas kūļājās gaisā. Viņš bija melns, viscaur melns, tāds pats kā tas mirstošais putns, un viņš ari mira. Melns vīrieša ķermenis uz balta fona šūpojās vējā, un es apjēdzu… un es apjēdzu, ka tas ir…
Tēvs Governo.
Ābeļdārzā. Lai gan es nekad nebiju viņu tur redzējis.
Toties redzēju tagad - sapni. Kāpēc? Man nebija ne jausmas. Nolādēts, tas taču sapnis! Sapnis un vēl kas vairak.
Tad es saklausīju savu balsi: priesteris dārzā!
Agrāk neko tamlīdzīgu nebiju teicis, pat mātei ne, jo tas bija aizliegts temats, taču nu es stāvēju un kliedzu šos vārdus viņai sejā, un mātei no acīm plūda asaras, skumji ripodamas pa vaigiem lejup, un man šķita, ka viņas seja kļūst mazāka un mazāka, gluži vai kusa, un mani sagrāba šausmas, ka es tepat gaitenī zaudēšu māti pavisam. Un piepeši es izdzirdēju viņas balsi.
Tu, tu, tas biji tu… tu izdarīji to… tu esi visā vainīgs, jau pašā sakumā… tikai tu… es neko nevarēju darīt… bija par vēlu… tu izdarīji to… nabaga priesteris!
Tad viņa pagriezās, grīļodamās iegāja guļamistabā un aizvēra durvis.
Es stāvēju aukstajā un tumšajā gaitenī… un nākamajā mirkli, noplūdis aukstiem sviedriem, pietrūkos sēdus Romas viesnīcas gultā. Šis sapnis mocīja mani vairāk nekā trīsdesmit gadu, un visu šo laiku biju centies saklausīt mātes vārdus un pūlējies saprast, kas notiek.
Beidzot biju tos saklausījis.
Taču labak būtu, ja tas nenotiktu.
Pēc mātes vārdiem iznāca, ka tēva Governo nāvē esmu vainojams es.
Viss bija saistīts. Tēvs Governo un Veļa, un daudz kas cits. Kāpēc Veļa pirms nāves interesējās par tēvu Governo?
Un kā gan šajos senajos, drūmajos notikumos varēja vainot mani?
Klauvējieni pie manām durvīm atskanēja trijos naktī, tāpēc, atvēris acis, es brīdi gulēju, pūlēdamies saprast, vai klauvē sapnī vai īstenībā. Kad beidzot piecēlos un durvis atvēru, aiz tām stāvēja māsa Elizabete, grasīdamās pieklauvēt vēlreiz. Es pajautāju, vai viņa zina, cik pulkstenis.
- Kāda tam nozīme? Cik tad ir?
- Trīs naktī. Jau pari.
- Nekas tev nenotiks. Pārcietīsi. Laid beidzot mani iekšā!
Mugurā viņai bija lietusmētelis, matos vizēja ūdens lāses. Zem
mēteļa vidēja melna džempera apkakle. Plato bikšu gali bija nedaudz mitri, bet sporta kurpes ar gumijas zoli - pavisam slapjas. Paslīdējusi man garām, viņa strauji devās tālāk istabā. Varēja domāt, ka Elizabete kaut kur steidzas, bet es zināju, ka tā izpaužas viņas enerģiskais raksturs.
- Kāpēc tu mani pamodināji? Kas noticis?
- Es nespēju izturēt šis neskaidrās, vēsās attiecības, kādas patlaban starp mums ir. Mums jāaprunājas, iekams viss uzliesmo zilām ugunim. Visa mana pasaule brūk, Ben. Nepārtrauc mani. Mēs sastrīdējāmies, un man kļuva vēl sliktāk. Ļauj man pateikt visu, kas uz sirds, un nesaki ne vārda, iekams es tev neuzdošu svarīgu jautājumu.
Es palocīju galvu.
- Man jāskatās patiesībai acīs, un šī patiesība ir tāda, ka man zem kājām zūd pamats. Šķiet, ka manā dzīvē beidzas kāds svarīgs posms… Manuprāt, Veļa grasījās aiziet no ordeņa un apprecēties ar Lokhartu. Es zinu par viņas jūtām pret šo cilvēku, un domāju, ka to pašu es jūtu pret tevi. Un tas mani uztrauc. Turklāt mana ticība Baznīcai ir sašķobījusies. Ko gan vērta šī Baznīca, ja tā pastrādājusi tādas lietas… Kas noticis ar mūsu Baznīcu?
- Pieņemu, ka tas ir svarīgs jautājums, tāpēc atbildēšu. Baznīca ir tāda pati kā iepriekš, tikai tu raudzījies uz to ar rožainām brillēm, vēlēdamās redzēt vienīgi pozitīvo. Tā nav ne labāka, ne sliktāka, tā ir tāda pati kā vienmēr.
- Un tāpēc es vairs nezinu, kam turpmāk ticēt. Mana Baznīca piepeši kļuvusi par noslēpumu. Nezinu, vai tajā ir kaut viens cilvēks, uz ko var paļauties. D'Ambrici ir vairāk seju nekā portretu galerijā, bet es… es meklēju kādu, kam var ticēt. Un tā es iedomājos tevi…
- Zini, es…
- Tas nav jautājums. Kā jau varbūt esi ievērojis, esmu ļoti organizēts cilvēks. Viss manā dzīvē notiek pēc saraksta, viss ir apsvērts un pārdomāts. Mūķene esmu jau ilgi, un tā iespaidā man izveidojušies priekšstati par daudz ko - par dzīvi, par savu vietu šajā dzīvē, par savām jūtām, par ticību. Negribu tevi garlaikot, skaidrodama to visu, taču tev jasaprot, ka ierastais pasaules uztveres un ticības modelis ikvienam cilvēkam ir ļoti svarīgs. Un tad es satiku tevi - pusjukušu neizdevušos jezuītu ar tik komplicētu aizsardzības sistēmu, ar kādu vēl nebiju sastapusies… Tas nenozīmē, ka tu man nepatīc, ka esi man vienaldzīgs, lai gan reizēm izturies pret mani kā pēdējo niecību. Tā nu es skatos uz tevi un domāju - smags gadījums, bet varbūt tomēr ārstējams… Tagad no tevis vēlos tikai vienu - dzirdēt atbildi uz svarīgāko jautājumu. Pēc tam varēsi pasēdēt, pagaidīt un nesteidzīgi padomāt, vai vērts tik akli ienīst Baznicu, kas, Dievs to zina, nekāda ideālā institūcija nav…
- Kas man jāgaida?
-Jāgaida? Droši vien tev jāgaida, kā es rīkošos turpmāk.
- Un kāds ir jautājums, māsa?
- Vai tu runāji nopietni, kad man to sacīji?
- Es daudz ko tev sarunāju! Un daļu no tā visa, protams, nopietni…
- Tu ļoti labi zini, par ko es runāju.
- Paklausies! Ja atkal esi atnākusi strīdēties un plēsties, tad zini, ka neesmu no tiem…
- Tu teici, ka mīli mani! Es gribu, lai tu…
- Jā, teicu. Vai vēlies noskaidrot, vai neesmu jucis? Vai zini, es pats arī sev to jautāju. Vai ir vērts? Vai vērts vēlreiz upurēt sevi Baznīcai? Kam vajadzīga šī aklā ticiba visādiem māņiem?
- Ne jau māņiem. Baznicai vajadzīgi gudri cilvēki, Ben.
- Nedomāju, ka esmu vajadzīgs tev vai kādam citam šajā pasaulē.
- Man jāzina, vai tu runāji patiesību, teikdams, ka mili mani.
- Vai kāds tev ir teicis to agrāk? Proti, vīrietis?
- Jā. Taču viens ir iemīlēšanās septiņpadsmit gadu vecumā, bet pavisam kas cits ir mīlestība. Ko tu gribēji man pateikt, kad to sacīji?
- Nu, jāsāk ar to, ka man jau sen vairs nav septiņpadsmit. Piedod, man negribējās sarežģīt tev dzīvi, taču es patiešām tevi mīlu. Tikai neliec vēl man paskaidrot, kādēļ un par ko. Nezinu… Mīlestība gluži vienkārši atnāk, māsa. Varbūt tas patiešām vēlreiz pierāda, ka neesmu pie pilna prāta, bet varbūt tas pierāda, ka spēju mīlēt, kad visas citas cerības zudušas. Ko tu vispār gribi no manis? Aiz loga ir nakts!