- Man jātiek skaidrībā. Man vajadzīgs laiks. Ja pārdomā, dod ziņu.
Pirms paguvu pakustēties, Elizabete bija prom. Ģērbies pidžamā, es stāvēju istabas vidū un raudzījos uz durvīm, pa kurām viņa bija izgājusi.
Kur esmu iepinies?
Nē, tas ir kas neticams!
Mūķene…
PIEKTĀ NODALA
DRISKILS
Indelikato villā, ko sešpadsmitajā gadsimtā bija cēluši viņa dižciltīgie senči, dega tūkstošiem sveču, apgaismodamas gan vestibilu, gan balles zāli, gan ēnainos gaiteņus. Četros gadsimtos no ša ciltskoka bija nākuši kardināli, valstsvīri un zinātnieki, baņķieri un blēži, dzejnieki un ģenerāļi, un zagļi, un visu šo cilvēku dzīslās bija ritējušas Indelikato asinis. Šajā vakarā villā pulcējās pēdējie dzimtas pārstāvji. Villa bija uzturēta nevainojamā kārtībā, par to rūpējās vismaz trisdesmit pastāvīgo kalpotāju, un nu tā bija mājvieta kardinālam Manfrēdi indelikato, kam, pēc zinātāju vērtējuma, bija ļoti labas izredzes kļūt par pirmo pāvestu no Indelikato dzimtas.
Viss bija sarīkots ar gaumi un vērienu. Sveču liesmas atstarojās sārtajā marmorā, kamerorķestris spēlēja Vivaldi, senos gobelēnos mirgoja zelta diegi, pa atvērtajām durvīm iekšā plūda priežu aromāts. Telpas pildīja regālijām izgreznojušies garīdzniecības pārstāvji, sievietes dizaineru modelētos, elegantos tērpos ar dāsni atsegtu krēmkrāsas miesu un sirmi virieši, kas tādas sievietes varēja atļauties, kinozvaigznes un ministri. Mūzika saplūda ar sarunu dūkoņu, bet dramatismu visam piešķīra doma, ka vientuļā Vatikāna telpā uz nāves gultas guļ pāvests.
Masa Elizabete, tevs Danns un es ieradāmies limuzīnā, ko pēc mums gādīgi atsūtīja kardināls d'Ambrici. Uzgājuši augšā pa garam, lēzenām kāpnēm, mēs acumirkli nokļuvām viesu drūzmā. Elizabeti aplenca viņai pazīstami cilvēki, pie Danna bez mitas apstājās garīdznieki, un es paliku viens. Uz garajiem galdiem un paplātēm, ko iznēsaja smokingos ģērbušies viesmīļi, netrūka nedz šampanieša, nedz izsmalcinātu ēdienu. Sveču gaismu šur tur papildināja elektriskās spuldzes.
Villa bija ne vien grandiozu pieņemšanu vieta, bet tādās naktīs kā šī ari privāts muzejs. Četrdesmit pēdu augstās sienas sedza lielo meistaru gobelēni un gleznas, kuru vērtība bija izsakāma astronomiskās summās. Šo kolekciju gadsimtiem aizrautīgi bija veidojuši Indelikato ģimenes pārstāvji, un viņu pūliņu augļi nu bija visu acu priekšā. Rafaēls, Karavadžo, Reni, Rubenss, van Deiks, bačičo, Muriljo, Rembrants, Boss, Halss un daudzi citi. Doma, ka tāds milzu krājums, neizmērojama bagātība, koncentrēta vienā privātā mājā, šķita gandrīz ireāla. Es lēni gāju no galerijas galerijā, malkodams šampanieti, apbrīnodams gleznas un reizēm pat aizmirsdams, kāpēc šeit esmu.
Mēs nezinājām, ko no šis pieņemšanas lai gaida. Pirmām kārtām - kāpēc bijām uz šejieni ataicināti? Tēvs Danns, kas man ne pušplēsta vārda nebija bildis par savām ciešajām attiecībām ar d'Ambrici, pavēstīja, ka esam uzaicināti, jo Indelikato kopā ar d'Ambrici, pēc Kallista rīkojuma, izmeklējot Veļas slepkavību. Tā kā mēs nodarbojāmies ar to pašu, Indelikato vēloties ar mums iepazīties. Bet kāpēc d'Ambrici tā uzstāja, lai mēs ierastos? Uz to tēvs Danns paraustīja plecus. Acīmredzot d'Ambrici bija savi iemesli, ne velti viņš sacīja, ka vakara nobeigumā viss būšot skaidrs. Kaut kam bija jānotiek. Mēs tikai nezinājām, kam un kurā brīdi. Kad to iedomājos, gandrīz vai aizrijos ar šampanieti.
Māsa Elizabete bija tērpusies elegantā melna samta kleitā ar taisnstūrainu kakla izgriezumu, ko rotāja ķēdītē iekārta kameja, kuru, pēc Elizabetes vārdiem, viņai dāvinājusi Veļa. Atpakaļ at- sukātos matus saturēja bieza melna lente. Kad satikāmies viesnīcā / lusslcr, viņa man uzsmaidīja tā, kā agrāk nekad nebija smaidījusi. Mākoņi starp mums bija izklīduši, it kā mēs nekad nebūtu strīdējušies. Mūsu skatieni satikās, viņa paņēma mani aiz rokas, un es palīdzēju viņai iesēsties limuzīnā. Atcerējies mūsu īso pusnakts sarunu, es nez kāpēc uzreiz jutos mierīgs. Mēs it ka sākām visu no baltas lapas, un neatkarīgi no tā, kādus lēmumus vēlāk pieņemsim, spējām saprasties.
Pēc krietna brīža villā mēs atkal satikāmies uz platajām kāpnēm, kas savienoja galerijas, un vērāmies lejup uz viesiem. Viņa pacēla skatienu uz mani.
- Kuram stāstam tu tici? - Elizabete īsos vārdos man atainoja sarunu ar Sandanato, uzsvērdama viņa pārliecību, ka ļaunuma sakne ir d'Ambrici, ka d'Ambrici vēlas iegūt varu pār Baznīcu un ir spējīgs to iznīcināt, nostādamies pret visu, ko pats agrāk aizstāvējis. - D'Ambrici mums ir vai nu labais, vai sliktais puisis. Nesaprotu, kā lai to noskaidro.
- Es nezinu. Viņi visi ir slikti. Turklāt d'Ambrici atbilst visiem sliktā puiša kritērijiem. To, ka viņš ir labs, saka vienīgi viņš pats.
- To saka arī tēvs Danns, - Elizabete iebilda.
- Ak, tu mani pārliecināji! Vai tēvam Dannam var ticēt? Man nav ne jausmas.
- Un ko saka tava intuīcija?
- To, ka vēlos pavadīt brīdi vienatnē ar Horstmanu. Pēc tam domāšu par to, kas viņu sūta slepkavot. Viss liecina, ka tas ir Simons, īstais Simons… d'Ambrici.
- bet Veļu… Viņš nekad nebūtu devis pavēli nogalināt Veļu…
- bet tevi? Un mani? Vai tādu pavēli viņš dotu?
Elizabete klusēdama aizgriezās.
Pie mums pienāca priesteris vidējos gados ar drūmu, neizdibināmu seju.
- Masa Elizabete, - viņš teica, - un mister Driskil! Viņa Eminence kardināls Indelikato vēlas ar jums iepazīties. Lūdzu, nāciet man līdzi.
Mēs sekojām viņam pa kāpnēm, pēc tam pa gaiteni, kur bija izvietoti ar zeltainzaļu brokātu tapsēti krēsli un zaļa marmora galdiņi ar apzeltitām kājām. Uz tiem bija vāzes ar svaigi grieztiem ziediem, bet pie sienām karājās ierāmētas gravīras. Garīdznieks apstājās pie kādām durvīm un norādīja, lai dodamies iekšā. Mēs iegājām gara un šaurā telpā ar augstiem logiem un smagiem aizkariem, senlaicīgu paklāju uz grīdas un greznu sekretāru stūrī. Uz vienas sienas bija liels Mazačo audekls. Man nebija ne jausmas, ka tādi darbi var atrasties privātā mājā.
Istaba bija tukša.
- Momento, - priesteris nomurmināja un nozuda ar griezumiem rotātās durvīs aiz rakstamgalda.
Es pamāju ar galvu. Manu uzmanību saistīja neliela, starp logu un ultraskaņas gaisa mitrinātāju, kas acīmredzot kavēja lietu pārvēršanos putekļos, pakārta glezna. Tajā bija attēlots apmetni tērpies, spokains tēls, kurš, lidinādamies gaisā, ar izstieptu roku radīja vai nu uz skatītāju, vai gleznotāju. Kad ieskatījos ciešāk, ievēroju, ka zem tā kapuces nav vis seja, bet bāls, gluds galvaskauss. Drūmajā fonā slējās kaili koki un melni putni cēlās iesarkanās debesīs, it kā aiz apvāršņa degtu elles liesmas. Glezna mani pārsteidza, jo tēls apmetnī nez kāpēc man atgādināja sapnī redzēto māti, kas stiepj man pretī roku un saka ko nesaprotamu. Tajā brīdī nošvīkstēja smags apģērbs, un pagriezies es ieraudzīju istaba ienākam kardinālu Indelikato.
Viņam bija garena seja ar iekritušiem vaigiem. Gludie melnie mati izskatījās gluži kā pielīmēti pie šaurā galvaskausa. Viņš paspieda roku māsai Elizabetei, pienāca pie manis un izdarīja to pašu. Uz mirkli man šķita, ka dzirdu viņu sasitam papēžus. Kaklā resnā sudraba ķēdē viņam karājās smags sudraba krusts, ko rotāja dārgakmeņi, pēc skata - smaragdi un rubini. Viņš ievēroja, ka tie saistījuši manu uzmanību.