Izrādījās, ka no vairakiem varoņiem veidotajam tēlam ir prototips - neviens cits kā Hjū Driskils. Sižeta pamatā bija viņa piedzīvojums okupētajā Francijā, no kuras viņš izveda citu filmas varoni.
Mani gaidīja liels pārdzīvojums. Kādā nedēļas nogalē Prinsto- nā ieradās Garijs Kūpers. Bija paredzēts, ka viņš tēlos galveno varoni, un es aiz satraukuma nezināju, kur dēties. Atceros sevi sēžam uz verandas pakāpieniem ar lielu limonādes glāzi rokā un klausāmies, kā Kūpers, Donovans un mans tēvs runā par filmām un karu. Pēc brīža Kūpers uzaicināja mani sev līdzi uz tenisa laukumu, kur mācīja man servēt. Kas gan to varētu iedomāties! Apgūt servi man palīdzēja arī Sārdžents Jorks un Lū Gērigs, un Kūpers stāstīja, ka Bills Tildens viņam teicis, ka veiksmīga serve par deviņdesmit procentiem esot atkarīga no bumbiņas uzmešanas gaisā. Tajā vakarā Kūpers izvilka skiču bloknotu un vispirms uzzīmēja mani un mazo Veļu, bet pēc tam tēvu, Donovanu un d'Ambrici. Viņš man pastāstīja, ka gribējis izmācīties par karikatūristu, bet par kinoaktieri kļuvis nejauši. Neilgi pirms aizbraukšanas Kūpers teica, lai saucu viņu par Frenku, jo tas esot viņa īstais vārds, kādā viņu dēvējot draugi, ar kuriem kopā viņš beidzis koledžu Aiovā.
Pēc tam viņu vairs nekad neesmu redzējis, tikai filmās. "Apmetni un dunci" nākamajā, tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā gadā demonstrēja kinoteātros. Kūpera tēlotais varonis patiešām atgādināja tēvu. Holivuda bija papildinājusi padrūmo stāstu ar mīlas intrigu, un Kūpera partneri tēloja toreiz pavisam jaunā Lilija Pālmere. Ši loma bija viņas debija. Mājās man paskaidroja, ka visa šī salkanība ir izdoma un gatavās blēņas.
Jo ilgāk tēvs klausījās par Holivudā paredzētajiem scenārija uzlabojumiem, jo lielākas šaubas viņam par tādu pieeju radās. Atceros kadu vasaras pēcpusdienu, kad Donovans kopā ar tēvu un viņa protežē Kērtisu Lokhartu sēdēja verandā un Donovans tēvu ķircināja. Es, kā parasti, biju piemeties uz pakāpieniem un sūcu atspirdzinošu dzērienu.
- Vai zini, Hjū? Jācer, ka viņi tevi nepataisīs par pēdējo nejēgu, - Donovans iesmējies teica.
- Viņi nepieļaus, ka Kūpers izskatās pēc nejēgas, - tēvs noņurdēja.
- Pasaki viņam, Lokhart, - Donovans nelikās mierā, - pasaki viņam, ka mums vajadzēs tam visam noticēt.
Lokharts pamāja.
- Tā ir, Hjū. Ticība - tas ir viss.
Es klausījos viņos, pa reizei pamezdams skatienu uz mazo māšeli, kas draiskojās savā jaunajā sarkanajā peldkostīmā, skraidīdama zem smidzinātāja strūklām šurp un turp un cerēdama saistīt pieaugušo uzmanību. Mazā knīpa meta acis uz Lokhartu.
Sev aiz muguras dzirdēju tēva balsi.
- Mana ticība nekad nav apšaubīta, džentlmeņi, - viņš teica. - Taču misteram Vorneram un viņa pakalpiņiem es neticu. Pietiek uzmest viņiem skatienu, lai saprastu, ka viņi nav nekādi katoļi.
Donovans rēkdams smējās, un saruna pievērsās iespējamām mistera Kūpera seksuālajām attiecībām ar mis Pālmeri, kas acīmredzot bija īsta skaistule, bet tajā brīdī mani palīgā pasauca māte, kas ar lielu vasaras cepuri galvā sēdēja dārzā līdzās puķudobei, smēķēja Chesterfield un dzēra martīni, šīs nodarbes veiksmīgi apvienodama ar ravēšanu.
Tēvs savā mūžā patiešām gāja caur uguni un ūdeni, un tas norūdīja un nocietināja viņa raksturu. Tomēr tajā naktī, kad viņš uzzināja par nogalināto Veļu, es redzēju viņā ko vairak par pieredzes veidotu spēju savaldīties. Ar gribasspēku un skarbumu iespējams apslāpēt emocijas, kas laužas ārā, bet šajā reizē tā bija viņa nešaubīgā ticība, kas neļāva sabrukt. Tēvs uzņēma nāves ziņu kā vīrs, pat nenodrebēdams.
Viņš ienāca pa parādes durvīm liels, ieinteresēts, sagatavojies stāties pretī jebkam. Tas bija vīrs ar sešu pēdu un četru collu garu augumu un apmēram divsimt četrdesmit mārciņu svaru. Viņa biezie sirmie mati bija atsukāti atpakaļ. Ieraudzījis mani un man aiz muguras Semu Tērneru, viņš izskatījās izbrīnījies.
- Sveiks, Ben! - viņš teica. - Nu gan pārsteigums! Sem… Kas noticis?
Es stāstīju, un tēvs nenovērsa no manis savu skaidro zilo acu skatienu.
- Dod man roku, dēls, - viņš sacīja, kad biju beidzis. - Tu izskaties novārdzis. Mums jāturas kopā, Ben. - Es jutu tēva spēku, un tas ieplūda arī manī. - Valentīna dzīvoja tādu dzīvi, kādu vēlējās, zinādama, ka mēs viņu mīlam. Viņa kalpoja Dievam, un labāku mūž.u nevar vēlēties. Viņa bija vesela un neiepazina vecuma kaites. Tagad viņa devusies uz labāku vietu. Nekad to neaizmirsti, Ben. Kādu dienu mēs visi būsim kopā uz mūžīgiem laikiem. Dievs mīlēja tavu māsu. - Tēva balss, to sakot, ne reizi neietricējās. Viņš aplika roku man ap pleciem. Lai gan mans augums ir sešas pēdas un divas collas, tēvs mani satvēra un sapurināja. Viss, ko viņš teica, bija blēņas, taču šie vārdi nez kāpēc man palīdzēja saņemties. Zināju, ka viss būs labi un es spēšu savas sāpes pārvarēt. - Sem, - tēvs turpināja, - kas nogalināja manu meitu? - Negaidīdams atbildi, viņš iegāja Garajā istabā un, ieraudzījis tur cilvēkus, noteica: - Man vajadzīgs iedzert. - Un atkorķēja neaizsāktu Laphroaig viskija pudeli.
Nabaga Sems Tērners nezināja, kas nogalinājis manu māsu. Kādu bridi viņš klusi sarunājās ar manu tēvu. Persiks no kvēpiem nomelnējušajā milzu kamīnā iekūra uguni. Danns, ko Persiks bija iepazīstinājis ar manu tēvu, klusi stāvēja malā.
Persiks piedāvājās palikt pie manis pa nakti, lai patērzētu vai kā citādi īsinātu laiku, bet es atbildēju, ka nekas ļauns ar mani nenotiks. Man šķita, ka viņš pats, atgriezies savā draudzes mājā Ņūprudensā, baidās palikt viens ar savām atmiņām. Beigu beigās Sems Tērners atvadījās, Persiks un tēvs Danns izdzēra savas glāzes un, tāpat kā atbraukuši, abi kopā devās prom. Nostājies pie loga, es noraudzījos, kā viņi iekāpj savās automašīnās. Tēvam Dannam, romānu rakstniekam miljonāram, piederēja jauns Jaguar X]S. Persika dubļainajam nenosakāmas krāsas dienesta automobilim Dodge bija iedauzīts spārns.
Kad atgriezos, tēvs uz svaiga ledus lēja glāzēs viskiju. Viegli piesarcis no karstās uguns, viņš vienu glāzi pasniedza man.
- Priekšā ir gara nakts. Varbūt tas ir labi. Bet… ko tu šeit dari?
Es izstāstīju, kā pavadīju dienu, un jutu dzislās plūstam dzēriena radīto siltumu. Mani pārņēma miers. leslīdzis sinepju kra sas krēslā, es izstiepu kājas pret uguni.
Tēvs, dzinkstinādams ledu dzintarainajā šķidrumā, lūkojās uz mani un grozīja galvu.
- Sasodīts… Kas gan manai meitai bija padomā?
- Tas bija saistīts ar viņas pētījumiem. Viņa bija kaut ko atklājusi, kaut kam u/.dūrusies… varbūt Parīzē… Pie joda, es nezinu!
- Vai tu gribi teikt, ka rakņāšanās pa aizvēsturiskām drazām viņu tik ļoti satrauca? Iedomājies, kad bija karš! Ko viņa tur atrada tādu, kas viņu tik ļoti izbiedēja? - Tēvs gluži vai aizelsās. - Otrais pasaules karš! Kā tas var būt saistīts ar slepkavību šeit, Prinstonā? - Izskatījās, ka tēva dusmas pārmāc viņa bēdas.
- Nomierinies, - es sacīju.
- Tas viss ir smieklīgi. Nē, tā vien liekas, ka mēs piešķiram tiem pētījumiem pārāk lielu nozīmi un aizmirstam, ka mūsu gadsimtā ik dienas neskaitāmi cilvēki iet bojā bez iemesla. Viņa gāja uz kapelu lūgt Dievu un varbūt iztraucēja tur kādu jukušo, kas glābās no vētras. Bezjēdzīga nāve!
Es ļāvu tēvam sev iestāstīt, ka Veļas nāve ir nejaušība, ka īpaša jēga tajā nav jāmeklē. Taču tēvs nebija dzirdējis bailes viņas balsī. Veļa bija pārāk nobijusies, lai es spētu noticēt, ka šī nāve ir nejauša.