- Tas nepieder pie mana ikdienas tērpa, mister Driskil. Ģimenes relikvija, kas pasargā no vampīriem un citiem nešķīsteņiem, vismaz tā man teica. Uzlieku vienīgi reizēs, kad vajadzīgs izrādīties. Baidos, ka šī ir tāda reize. Baznīca nedrīkst ignorēt modernos plašsaziņas līdzekļus. Šovakar esam iecerējuši parādīt amerikāņu televīzijas filmu par to, "kā darbojas Vatikans". Pie skatītājiem tā dosies pirmo reizi. īsti amerikāņu garā, vai ne? Vatikāns no iekšpuses - amerikāņus, šķiet, tādi temati valdzina. Viņi allaž meklē ko slepenu… Un tic, atvainojiet, ka tā saku, gandrīz visam, ko viņiem stāsta. Piedodiet, nu gan aizrunajos. Gribēju jums personiski izteikt līdzjūtību sakarā ar māsas pāragro nāvi… Es nepazinu viņu tuvāk, taču viņa bija autoritāte gan Baznīcas aprindās, gan visā pasaulē. Un, dārgā māsa Elizabete, man no sirds žēl, ka jums bija lemts pārdzīvot to šausmpilno brīdi. - Indelikato paslēja augšup garu, tievu pirkstu. - Izmeklēšanu tikpat kā esam pabeiguši un varu apliecināt, ka neviens vairs netiks nogalināts. Baznīca atgriezusies uz pestīšanas ceļa. - Viņa lūpās pavīdēja tikko manāms smaids.
- Priecājos, to dzirdēdams, - es sacīju. - Ceļš uz pestīšanu - tas ir jauki. Esmu pārliecināts, ka Veļa viņsaulē jutīsies gandarīta. Tāpat kā Robijs Heivuds, brālis Leo un visi pārējie, kas miruši no Horstmana kunga rokas…
- Jā, jā, es saprotu jūsu jūtas. - To teicis, Indelikato pievērsās māsai Elizabetei, kas centās saglabāt nesatricināmu mieru. Viņa raudzījās uz kardinālu ar tādu interesi, it kā aplūkotu sevišķi interesantu Cardimlus Romānus eksemplāru un meklētu šajā sejā pa- zimes, kas noradītu uz vainu vai, tieši otrādi, pilnīgu nevainīgumu, pazīmes, kas liecinātu par Sandanato versijas patiesumu vai melīgumu. - Tomēr, - Indelikato turpināja, - jūs nedrīkstat aizmirst, ka šī ir Baznīcas lieta un tā jarisina Baznīcas spēkiem, jo tikai tādējādi to iespējams risināt. Tuvākajā laikā Horstmans un viņa saimnieks būs notverti, un Baznīca lems, ko ar viņiem lai dara. Gribu lūgt jūs abus atturēties no turpmākas patstāvīgas rīcības. Tāda ir Svētā Tēva vēlēšanās, jā… viņš izteica savu gribu. Tāpēc jums jāatkāpjas, lai arī kā es cienu jūsu motīvus un jūtas. Vai varu paļauties, ka izpildīsiet šo lūgumu?
-Jūs varat paļauties, - es izgrūdu, - uz ko vien vēlaties.
-Jūs visu padarāt grūtāku, - viņš rāmi sacīja. - Starp citu, mani bridināja, kas jūs par cilvēku. Acīmredzot ne velti. Tomēr šīs lietas iznākumu jūs ietekmēt nespēsiet. Paldies, ka atnācāt. - Viņa lūpās atkal pavīdēja cietsirdīgs, svešāds smaids. - baudiet vakaru, priecājieties… un noskatieties filmu. Uzzināsiet, ko nozimē moderns Vatikāns un kā tas strādā. Manuprāt, filmā Vatikāns atainots pareizi - kā vienkārša un jauka vieta. - Viņš palocīja gludo galvu.
- Jūs tātad sakāt, ka tas ir d'Ambrici, - es teicu, nekustēdamies no vietas, kaut gan viņš mēģināja mūs virzīt uz durvīm. - Vai jūs to pierādīsiet Romas policijai? Un Prinstonas policijai? Vai arī paturēsiet visu Baznicas sienās? Pāvests mirst un varbūt pat nezina, ko jūs tagad runājat un ko darāt. Kurp jūs dosieties ar savu lietu?
Kardināls Indelikato viegli paraustija plecus.
- Kā jau teicu, baudiet vakaru. Atvainojiet. - Viņš apgāja man apkārt, durvīs apstājās un pagriezās, nomērīdams mūs ar savādu skatienu. Un, man par brīnumu, vairs nepateicis ne vārda, aizgāja.
Baznicas dižvīri ieradās pilnā sastāvā. Viņi bija visur. Māniju ari citas pazīstamas sejas, cilvēkus, kuri nebija saistīti ar garīdzniecību.
Nostājies uz balkona, es vēroju drūzmu lejā.
Tur bija kardināls Klammers, ieradies pat no Ņujorkas. Kardinālam Poleti, kurš kārtoja kūrijas lietas, un kardinālam Fandžio, kas bija indīgs ka odze, bija tik nevainīga sejas izteiksme, ka abi izskatījās gluži vai pēc eņģeļiem, bija klāt arī kardināls Veca, kardināls Garibaldi, kuprainais kardināls Otaviāni un kardināls Antonelli ar garajiem blondajiem matiem. Daudzu vārdi man bija pagaisuši no prāta, bet es viņus atcerējos. Tur bija holandietis, kas gāja, balstīdamies uz diviem spieķiem un pievilkdams kāju, vācietis ar iso ezīti, melnādains vīrietis, gandrīz septiņas pēdas garš, - šīs sejas parasti zibēja televizoru ekrānos un laikrakstu lappusēs. Pamanīju arī Drū Samerheisu un viņam blakus Aviņonā redzēto vīreli ar rētas izkropļoto kaklu. Zem ēnu ieskautas arkas pārsteigts ieraudzīju seju, ko nebiju gaidijis šeit ieraudzīt, - Klauss Rihters, ģērbies tumšā uzvalkā, malkoja šampanieti un sarunājās ar kādu priesteri. Viss bija savā vietā - nacisti, mākslas darbi, garīdzniecība. Rihters… bijušais fašists, golfa cienītājs, viens no Veļas nozagtajā fotogrāfijā redzamiem vīriem. Interesanti, kas viņu atvedis uz Romu. Droši vien darījumi ar veco meistaru gleznām vai šantāža. Kas gan cits?
Man blakus nostājās tēvs Danns. Pavērsdamies pret viņu, ar acs kaktiņu lejā, burzmā, manīju pazibam gludu galvu ar sudrabainiem matiem un sveču liesmiņu atspīdumu apaļās brillēs. Strauji pagriezu galvu, taču cilvēks jau bija nozudis. Danns sekoja manam skatienam.
- Kas nu?
- Man rādās halucinācijas, - es atbildēju. - Iedomājos, ka redzu Horstmanu.
- Kāpēc halucinācijas? - Viņš greizi pasmaidīja. - Vai gribat sacīt, ka viņa klātbūtne šeit jūs izbrīnītu? Tad man jābrīnās par
jums.
- Neko vairs nesaprotu…
-Jūs saprotat visu. Turklāt izskatāties stipri vieglprātīgs. Ļaujiet minēt. Vai izlīgāt ar Elizabeti?
Es pamāju, bet no prāta neizgāja Horstmans. Varbūt viņš patlaban gaida jaunas Simona pavēles? Cik man bija zināms, veselu nedēļu viņš nebija nogalinājis.
- Skatieties! - Danns rādīja uz rosību pie zāles durvim.
Kardināls Indelikato sasveicinājās ar kardinālu d'Ambrici.
Viens - garš, tievs un drūms, otrs - zems, drukns un omulīgs. No malas izskatījās, ka satikušies divi labi draugi. Abiem, gluži ka magnēta vilkti, piebiedrojās citi kardināli.
- Izrāde, - Danns noteica. - Šovakar Indelikato saviem viesiem tēlo izredzēto, ar savu izturēšanos pauzdams: es būšu pāvests! Un visi, gandrīz visi cenšas demonstrēt, ka ir viņa pusē. Nenoskatīties!
Stundu vēlāk viesi virzījās uz balles zāli, kur smalkajai publikai bija paredzēta televīzijas filmas pirmizrāde. Kardināls Indelikato izgāja priekšā, lai pateiktu dažus vārdus. Viņš iepazīstināja ar slavenu amerikāni, televīzijas programmu vadītāju, kas filmā runāšot savu autora tekstu. Tas jokodams bilda, ka slavinājumus uzklausīšot tikai pēc tam, kad iedegsies gaisma.
Mēs stāvējām toveros augošu palmu ēnā, kur pēc brīža mums pievienojās d'Ambrici. Danns pagriezās.
- Eminence…
Kopā ar kardinālu bija Elizabete. Viņš pamāja ar galvu uz pavadones pusi.
- Viņa joprojām tic, ka neesmu Džeks Uzšķērdējs, - d'Ambrici teica. - Vakara gaitā ceru pierādit ari jums, Bendžamin, ka tas neesmu. Toties mans dārgais draugs Indelikato nolēmis šovakar pielikt treknu punktu Svētā Džeka karjerai. - Viņš paraustīja plecus. - Nu un kas, ja viņam izdodas? Vai tā man būs liela traģēdija? Nē, diez vai. Tā varētu būt traģēdija Baznīcai.
- Kadu jūs gribētu redzēt Baznīcu? - es pajautāju.
- Kādu es gribētu redzēt Baznīcu? Man nepatiktu, ja ta nonāktu rokās dzelzs gvardei, kā es to dēvēju. Vecās, ultrakonservatī- vas gvardes rokās. Es nevēlos, ka Baznīcu pārņem Indelikato un pārvērš par savu dzimtmuižu, lāču baidos, ka ir jau par vēlu…
- Indelikato šovakar izskatās ļoti pārliecināts, - es teicu.