Выбрать главу

-    Kādēļ gan ne? Esmu viņam zem papēža. Horstmanu radīja Simons, visi tā domā. Un Simons biju es… Es mēģināju nogalināt pāvestu, es vadīju slepkavu vienību, tātad es no jauna esmu akti­vizējis Horstmanu. Tas labi iederas Baznīcas ilgajā tumša ja vēs­turē, un Indelikato domā, ka var to pierādit. Kā jums šķiet, vai man ir iespējas pretoties viņa šantāžai? Domāju, ka vienīgi Dievs man var palīdzēt. Es, protams, ticu Dievam. - Mute zem kumpā de­guna savilkās smaidā, un viņš noglauda ziloņkaula krustu uz krūtīm. - Un Dievs, kā zināms, palīdz tiem, kas paši sev palīdz. Sakiet, vai jūs ļoti gribat redzēt to televīzijas filmu? - Mēs papuri­nājām galvu, ka ne. - Es ari ne. Nāciet man līdzi. Gribu jums kaut ko parādit.

Pa klusu gaiteni viņš aizveda mūs pie kāpnēm, kas veda pus­tumšā pagrabstāvā, kuru apgaismoja tikai retas griestu spuldzes. D'Ambrici nospieda slēdzi, un lielās, neizprotamās ēnas pārvēr­tas plauktos, kas bija pilni ar vina pudelēm. To bija tūkstošiem.

-   Esmu dzirdējis, ka viņam esot labākais vina pagrabs Romā,- Danns sacīja.

D'Ambrici paraustīja plecus.

-   Neesmu vīnu speciālists. Ka tikai stiprs un asinssarkans. Ko no manis, zemnieka, var prasīt… - Viņš gāja starp plauktiem uz priekšu. - Neviens mūs šeit netraucēs, ļums kaut kas jāredz.

-    Kā jūs varat būt drošs, ka mūs neviens šeit netraucēs? - Eli­zabete nervozi noteica, atskatīdamās pār plecu, it kā kuru katru brīdi tur varētu parādīties šveiciešu gvardu sevišķo uzdevumu vienība. - Mes taču rīkojamies nelikumīgi…

-    Māsa, es pazīstu Manfrēdi Indelikato ilgāk nekā piecdesmit gadu. Nav nekā tāda, ko mēs viens par otru nezinātu. Viņa spiegi nekad nav izlaiduši mani no acīm. Taču viņš uzskata mani par zi­loni trauku veikalā. Tic tam, kam vēlas ticēt. Un viņam nenāk ne prātā, ka man ari varbūt ir spiegi, turklāt starp viņa personiska­jiem kalpotājiem. Reizēm viņš izmanto informāciju, kādu iespējams iegūt vienīgi no saviem spiegiem. Es nekad neizmantoju par viņu iegūtās ziņas, tikai krāju… ja nu piepeši ievajagas. - D'Ambrici sejā pavīdēja plēsīgs krokodila smaids. - Lieku tās lietā netieši. Gluži vienkārši esmu viltīgāks par Manfrēdi. - Viņš apmierināts pamāja ar galvu. - Šonakt viņš grasās mani nogalināt. Viņam tas jādara… vismaz tā viņš domā. Vai tāpēc esmu uztraucies? Vai nobijies? Ne­raizējieties, māsa, mēs šeit esam pilnīgā drošībā. Esmu bijis te jau agrāk un vairākas reizes redzējis to, ko vēlos jums parādīt. Acīmre­dzot vēlos pārliecināties, ka man nav rēgojies… Nāciet!

Pagrabā valdīja vēsums, un es ieelpoju putekļu un koka smar­žu. Biju neizpratnē, kāpēc esam šeit atnākuši. Nokļuvis telpas tā­lākajā galā, d'Ambrici piegāja pie pēdējā plaukta un to pastūma. Atskanēja klusa čirkstoņa, un plaukts paslīdēja sānis, atklādams vēl vienu telpu. D'Ambrici pamāja, lai sekojam.

-   Manfrēdi ir pašpaļāvīgs vīrs. Jebkurš cits tādā villā ierīkotu signalizācijas sistēmu, neskaitāmas novērošanas kameras… ir taču tehnoloģiju gadsimts! Taču sistēmas ierīkotāji varētu noplūdināt informāciju… Manfrēdi ir tik pārliecināts par savu neaizskaramī­bu, tik egocentrisks, ka uzskata sevi par neievainojamu. Domā, ka neviens nekad neuzzinās par šo slēptuvi, neuzzinās, ko viņš te glabā. Taču viņš maldās. Džakomo d'Ambrici to zina…

Telpa atradās vēl dziļāk zem zemes un bija daudz plašāka ne­kā vīna pagrabs, turklāt gaišāka un tīrāka. Te bija divas lielas gai­sa mitrināšanas ierīces, gaisa filtrēšanas sistēma, termometri un automātiska ugunsdzēsības iekārta. Divu tenisa laukumu lielā tel­pa bija pilna ar dažāda lieluma kastēm.

-   Jūsu acu priekšā, mani draugi, - d'Ambrici sauca, - ir Otrā pasaules kara trofejas, mākslas vērtības. Manfrēdi Indelikato pa­grabā! Nāciet apskatiet šīs kastes! - Ar rokas mājienu viņš aici­nāja mūs nokāpt divus pakāpienus zemāk uz betona grīdas. -Skatieties… skatieties!

Uz kastēm rēgojās melni ērgļi un trešā reiha kāškrusti. Uz vai­rākām bija pabalējuši uzraksti ar mākslinieku vārdiem. Engrs. Manē. Džoto. Pikaso. Goija. Bonārs. Degā. Rafaēls. Leonardo. Rubenss. Dāvids. Kastēm nebija gala. Daudzas rotāja sarkans uz­raksts Vaticano.

-   Glabātava ir droša, - d'Ambrici skaidroja. - Manfrēdi veltī­jis lielas pūles parei/ā mikroklimata radīšanai. Viņš ir liels tēlo­tājās mākslas mīļotājs. Ģimene tas iedzimts. Kastes šeit stāvēs ļo­ti ilgi, jo daudziem darbiem ir apšaubama izcelsme. Tos var glabāt slēptuvē vēl gadsimtu. Ja Fredi kļūs par pāvestu, viņš katrā ziņā parūpēsies, lai tas viss nonāk baznicas īpašumā…

-    bet ja par pāvestu kļūsiet jūs? - es viņu pārtraucu.

-    Neesmu par to domājis, bet gan jau kaut ko izdomātu. Var­būt Indelikato mēģinātu visu paturēt savā ģimene. - D'Ambrici nopūtās. - Nav pareizi, ka tādi dārgumi pieder vienam cilvēkam. Tā kā mums tie netiks, varat uz tiem paraudzīties, lai saprastu, ar kādu vērienu toreiz darbojās Indelikato. Uz daudzām redzamas atzīmes, ka tās paredzētas Geringam, Himleram vai Gebelsam, da­žas pat Hitleram, lāču tās piesavinājās Indelikato… un nereti, at- zīstu, ar manu palīdzību.

-    Kā tas iespējams? - Elizabete jautāja. - Kara laikā Indelikato bija Romā, viņš nebija saistīts ar Parīzes algotajiem slepkavām… Jūs, nevis viņš, gādājāt, lai Baznīca saņem savu laupījuma daļu.

-     Ticiet, tas viss mani neinteresēja. Kad radās iecere savervēt jaunus assassini, Fredi bija Pija labā roka. Ne jau Pijs viens mani nosūtīja uz Parīzi, uzticēdams man šo netīro darbu. Ar tādu priekšlikumu pie Pija vērsās Indelikato, ieteikdams mani. Tā vi­ņam bija iespēja 110 manis atbrīvoties. Jau toreiz mēs bijām sān­cenši. Viņš cerēja, ka dzīvs no Parīzes neatgriezīšos. Sprieda, ka nacisti ātri vien sapratis, kas esmu par putnu, un nogalinās ma­ni. Turklāt Indelikato rūpīgi sekoja manai darbībai.

-    Vai viņš zināja par jūsu plānu izrēķināties ar Piju?

-Jā, protams! Tieši Indelikato saņēma informāciju par sazvē­restību. Un tieši Indelikato pāvestu brīdināja, izglābdams tam dzī­vību un tādējādi nostiprinādams attiecības ar viņu. Pijs to nekad neaizmirsa.

-    Kas informēja Indelikato? Kas jūs nodeva?

-Cilvēks, kuram uzticējos, kurš zināja visu. Ilgi biju pārlieci­nāts, ka nodevējs ir Lebeks. 'Tagad zinu, ka tā nebija.

-    Kurš tad?

D'Ambrici klusēdams papurināja galvu

-    Kāpēc visas šīs bagātības ieguva Indelikato? - Elizabete vai­cāja.

-   Pijs viņam bija ārkārtīgi pateicīgs. Gribēdams atalgot Indeli­kato par uzticību un pakalpojumiem, viņš tās visas nodeva glabā­šanā Fredi. Taču iespējams ari, ka Indelikato viņu šantažēja… - Ši doma izvilināja d'Ambrici smaidu.

-    Pijs patiešām viņu aplaimoja, - tēvs Danns piezīmēja, - jo Indelikato ģimene vienmēr lepojusies ar savām kolekcijām, vien­mēr vākuši un krājusi mākslas darbus.

šajā brīdī man kaut kas ienāca prātā.

-    Kolekcionārs, - es klusi noteicu.

D'Ambrici pamāja ar galvu.

-Jā. Uz Farizi veikt izmeklēšanu Pijs nosūtīja Indelikato… Tie­ši viņam vajadzēja pierādīt manu nepakļaušanos pāvesta rīkoju­miem, vainu Lebeka slepkavībā un sazvērestībā pret Piju. Taču pratināšanā mēs klusējam, neviens neatzinās. Galu galā es sapra­tu, ka viņš mani nogalinās, lai atbrivotos no manis reizi par visām reizēm. Jā, Pijs dēvēja viņu par Kolekcionāru. Tas bija viņa ma­zais joks. Lai Fredi pievieno savai kolekcijai mani. Tiklīdz karš bei­dzās, tieši Indelikato no Vatikāna puses sāka aizbēgušos nacis­tus šantažēt. "Savstarpēja šantāža", tā jūs to saucat. Fredi, gluži kā zirneklis, vija baiļu tīklu, ievilinādams tajā gan nacistus, gan Baznīcu, un šajā slepenajā tirgū apgrozījās izcili mākslas darbi. Tas bija viņa augšupejas laiks. Indelikato ir nopietns vīrs, nekro­nēts kūrijas karalis, taču pec savas būtības - biznesmenis. Viens no mums droši vien drīz mirs, lai otram atbrīvotos ceļš augšup…