- Kādēļ gan ne? Esmu viņam zem papēža. Horstmanu radīja Simons, visi tā domā. Un Simons biju es… Es mēģināju nogalināt pāvestu, es vadīju slepkavu vienību, tātad es no jauna esmu aktivizējis Horstmanu. Tas labi iederas Baznīcas ilgajā tumša ja vēsturē, un Indelikato domā, ka var to pierādit. Kā jums šķiet, vai man ir iespējas pretoties viņa šantāžai? Domāju, ka vienīgi Dievs man var palīdzēt. Es, protams, ticu Dievam. - Mute zem kumpā deguna savilkās smaidā, un viņš noglauda ziloņkaula krustu uz krūtīm. - Un Dievs, kā zināms, palīdz tiem, kas paši sev palīdz. Sakiet, vai jūs ļoti gribat redzēt to televīzijas filmu? - Mēs papurinājām galvu, ka ne. - Es ari ne. Nāciet man līdzi. Gribu jums kaut ko parādit.
Pa klusu gaiteni viņš aizveda mūs pie kāpnēm, kas veda pustumšā pagrabstāvā, kuru apgaismoja tikai retas griestu spuldzes. D'Ambrici nospieda slēdzi, un lielās, neizprotamās ēnas pārvērtas plauktos, kas bija pilni ar vina pudelēm. To bija tūkstošiem.
- Esmu dzirdējis, ka viņam esot labākais vina pagrabs Romā,- Danns sacīja.
D'Ambrici paraustīja plecus.
- Neesmu vīnu speciālists. Ka tikai stiprs un asinssarkans. Ko no manis, zemnieka, var prasīt… - Viņš gāja starp plauktiem uz priekšu. - Neviens mūs šeit netraucēs, ļums kaut kas jāredz.
- Kā jūs varat būt drošs, ka mūs neviens šeit netraucēs? - Elizabete nervozi noteica, atskatīdamās pār plecu, it kā kuru katru brīdi tur varētu parādīties šveiciešu gvardu sevišķo uzdevumu vienība. - Mes taču rīkojamies nelikumīgi…
- Māsa, es pazīstu Manfrēdi Indelikato ilgāk nekā piecdesmit gadu. Nav nekā tāda, ko mēs viens par otru nezinātu. Viņa spiegi nekad nav izlaiduši mani no acīm. Taču viņš uzskata mani par ziloni trauku veikalā. Tic tam, kam vēlas ticēt. Un viņam nenāk ne prātā, ka man ari varbūt ir spiegi, turklāt starp viņa personiskajiem kalpotājiem. Reizēm viņš izmanto informāciju, kādu iespējams iegūt vienīgi no saviem spiegiem. Es nekad neizmantoju par viņu iegūtās ziņas, tikai krāju… ja nu piepeši ievajagas. - D'Ambrici sejā pavīdēja plēsīgs krokodila smaids. - Lieku tās lietā netieši. Gluži vienkārši esmu viltīgāks par Manfrēdi. - Viņš apmierināts pamāja ar galvu. - Šonakt viņš grasās mani nogalināt. Viņam tas jādara… vismaz tā viņš domā. Vai tāpēc esmu uztraucies? Vai nobijies? Neraizējieties, māsa, mēs šeit esam pilnīgā drošībā. Esmu bijis te jau agrāk un vairākas reizes redzējis to, ko vēlos jums parādīt. Acīmredzot vēlos pārliecināties, ka man nav rēgojies… Nāciet!
Pagrabā valdīja vēsums, un es ieelpoju putekļu un koka smaržu. Biju neizpratnē, kāpēc esam šeit atnākuši. Nokļuvis telpas tālākajā galā, d'Ambrici piegāja pie pēdējā plaukta un to pastūma. Atskanēja klusa čirkstoņa, un plaukts paslīdēja sānis, atklādams vēl vienu telpu. D'Ambrici pamāja, lai sekojam.
- Manfrēdi ir pašpaļāvīgs vīrs. Jebkurš cits tādā villā ierīkotu signalizācijas sistēmu, neskaitāmas novērošanas kameras… ir taču tehnoloģiju gadsimts! Taču sistēmas ierīkotāji varētu noplūdināt informāciju… Manfrēdi ir tik pārliecināts par savu neaizskaramību, tik egocentrisks, ka uzskata sevi par neievainojamu. Domā, ka neviens nekad neuzzinās par šo slēptuvi, neuzzinās, ko viņš te glabā. Taču viņš maldās. Džakomo d'Ambrici to zina…
Telpa atradās vēl dziļāk zem zemes un bija daudz plašāka nekā vīna pagrabs, turklāt gaišāka un tīrāka. Te bija divas lielas gaisa mitrināšanas ierīces, gaisa filtrēšanas sistēma, termometri un automātiska ugunsdzēsības iekārta. Divu tenisa laukumu lielā telpa bija pilna ar dažāda lieluma kastēm.
- Jūsu acu priekšā, mani draugi, - d'Ambrici sauca, - ir Otrā pasaules kara trofejas, mākslas vērtības. Manfrēdi Indelikato pagrabā! Nāciet apskatiet šīs kastes! - Ar rokas mājienu viņš aicināja mūs nokāpt divus pakāpienus zemāk uz betona grīdas. -Skatieties… skatieties!
Uz kastēm rēgojās melni ērgļi un trešā reiha kāškrusti. Uz vairākām bija pabalējuši uzraksti ar mākslinieku vārdiem. Engrs. Manē. Džoto. Pikaso. Goija. Bonārs. Degā. Rafaēls. Leonardo. Rubenss. Dāvids. Kastēm nebija gala. Daudzas rotāja sarkans uzraksts Vaticano.
- Glabātava ir droša, - d'Ambrici skaidroja. - Manfrēdi veltījis lielas pūles parei/ā mikroklimata radīšanai. Viņš ir liels tēlotājās mākslas mīļotājs. Ģimene tas iedzimts. Kastes šeit stāvēs ļoti ilgi, jo daudziem darbiem ir apšaubama izcelsme. Tos var glabāt slēptuvē vēl gadsimtu. Ja Fredi kļūs par pāvestu, viņš katrā ziņā parūpēsies, lai tas viss nonāk baznicas īpašumā…
- bet ja par pāvestu kļūsiet jūs? - es viņu pārtraucu.
- Neesmu par to domājis, bet gan jau kaut ko izdomātu. Varbūt Indelikato mēģinātu visu paturēt savā ģimene. - D'Ambrici nopūtās. - Nav pareizi, ka tādi dārgumi pieder vienam cilvēkam. Tā kā mums tie netiks, varat uz tiem paraudzīties, lai saprastu, ar kādu vērienu toreiz darbojās Indelikato. Uz daudzām redzamas atzīmes, ka tās paredzētas Geringam, Himleram vai Gebelsam, dažas pat Hitleram, lāču tās piesavinājās Indelikato… un nereti, at- zīstu, ar manu palīdzību.
- Kā tas iespējams? - Elizabete jautāja. - Kara laikā Indelikato bija Romā, viņš nebija saistīts ar Parīzes algotajiem slepkavām… Jūs, nevis viņš, gādājāt, lai Baznīca saņem savu laupījuma daļu.
- Ticiet, tas viss mani neinteresēja. Kad radās iecere savervēt jaunus assassini, Fredi bija Pija labā roka. Ne jau Pijs viens mani nosūtīja uz Parīzi, uzticēdams man šo netīro darbu. Ar tādu priekšlikumu pie Pija vērsās Indelikato, ieteikdams mani. Tā viņam bija iespēja 110 manis atbrīvoties. Jau toreiz mēs bijām sāncenši. Viņš cerēja, ka dzīvs no Parīzes neatgriezīšos. Sprieda, ka nacisti ātri vien sapratis, kas esmu par putnu, un nogalinās mani. Turklāt Indelikato rūpīgi sekoja manai darbībai.
- Vai viņš zināja par jūsu plānu izrēķināties ar Piju?
-Jā, protams! Tieši Indelikato saņēma informāciju par sazvērestību. Un tieši Indelikato pāvestu brīdināja, izglābdams tam dzīvību un tādējādi nostiprinādams attiecības ar viņu. Pijs to nekad neaizmirsa.
- Kas informēja Indelikato? Kas jūs nodeva?
-Cilvēks, kuram uzticējos, kurš zināja visu. Ilgi biju pārliecināts, ka nodevējs ir Lebeks. 'Tagad zinu, ka tā nebija.
- Kurš tad?
D'Ambrici klusēdams papurināja galvu
- Kāpēc visas šīs bagātības ieguva Indelikato? - Elizabete vaicāja.
- Pijs viņam bija ārkārtīgi pateicīgs. Gribēdams atalgot Indelikato par uzticību un pakalpojumiem, viņš tās visas nodeva glabāšanā Fredi. Taču iespējams ari, ka Indelikato viņu šantažēja… - Ši doma izvilināja d'Ambrici smaidu.
- Pijs patiešām viņu aplaimoja, - tēvs Danns piezīmēja, - jo Indelikato ģimene vienmēr lepojusies ar savām kolekcijām, vienmēr vākuši un krājusi mākslas darbus.
šajā brīdī man kaut kas ienāca prātā.
- Kolekcionārs, - es klusi noteicu.
D'Ambrici pamāja ar galvu.
-Jā. Uz Farizi veikt izmeklēšanu Pijs nosūtīja Indelikato… Tieši viņam vajadzēja pierādīt manu nepakļaušanos pāvesta rīkojumiem, vainu Lebeka slepkavībā un sazvērestībā pret Piju. Taču pratināšanā mēs klusējam, neviens neatzinās. Galu galā es sapratu, ka viņš mani nogalinās, lai atbrivotos no manis reizi par visām reizēm. Jā, Pijs dēvēja viņu par Kolekcionāru. Tas bija viņa mazais joks. Lai Fredi pievieno savai kolekcijai mani. Tiklīdz karš beidzās, tieši Indelikato no Vatikāna puses sāka aizbēgušos nacistus šantažēt. "Savstarpēja šantāža", tā jūs to saucat. Fredi, gluži kā zirneklis, vija baiļu tīklu, ievilinādams tajā gan nacistus, gan Baznīcu, un šajā slepenajā tirgū apgrozījās izcili mākslas darbi. Tas bija viņa augšupejas laiks. Indelikato ir nopietns vīrs, nekronēts kūrijas karalis, taču pec savas būtības - biznesmenis. Viens no mums droši vien drīz mirs, lai otram atbrīvotos ceļš augšup…