- Blēņas, Džakomo! Tieksme uz lētām melodrāmām aptumšojusi tev prātu! - Mums aiz muguras durvīs stāvēja kardināls Indelikato. - Kāpēc man no tevis būtu jābaidās? Vai tev no manis? Kāpēc šīs muļķīgās runas par nāvi? Vai slepkavību jau nepietiek? - Viņa melnās acis šaudījās no sejas uz seju, plānajās lūpās kavējās tikko jaušams smaids. Šajā brīdī viņš man atgādināja Sandanato, mocekli un fanātiķi. Man ienāca prātā, ka Elizabetes vārdi par Sandanato, kurš pēc gadiem ilgas uzticīgas kalpošanas d'Ambrici pārsviedies pretējā pusē, tomēr ir patiesi. Katrā ziņā uz tādām domām vedināja Indelikato sejas izteiksme. Savu mūžu nebiju redzējis divus tik atšķirīgus cilvēkus kā šos kardinālus. Toties abiem piemita milzu godkāre un nežēlība.
D'Ambrici veltīja mums rāmu smaidu.
- Man jums jāatvainojas, draugi. Es zināju, Fredi, ka tu man sekosi, un gribēju, lai tu šeit ierastos. Ja es brīdinātu viņus iepriekš, viņu šeit nebūtu. Taču tagad viņi redzēja pierādījumus.
- Baidos, ka esi radījis šiem cilvēkiem aplamu priekšstatu par to, ko viņi te redz. Šajā telpā ir dažādu valstu veltes Baznīcai, ziedojumi gan no pirmskara, gan pēckara laika. Es iznomāju šo telpu Baznīcai dāvanu uzglabāšanai. Dokumenti ir pienācīgi nokārtoti.
D'Ambrici iesmējās.
- Kāpēc tu man to stāsti, Fredi? Esmu taču viens no tiem, kam vācieši ļāva to visu pievākt. Reizēm tu patiešām kļūsti smieklīgs.
- Tava laipnība, kā parasti, ir neizmērojama. Taču tev jāsaprot, ka mūsu sāncensība tuvojas nobeigumam. Mēs esam veci vīri, Džakomo. Aizmirsīsim pagātni un mierīgi nodzīvosim savas dienas…
- Vai tu patiešām tā domā, Fredi?
- Protams. Ilgais karš ir beidzies. Tavi memuāri, ko tu uzrakstīji un atstāji Amerikā pirms daudziem gadiem, ir pie manis… pareizāk, es tos saņemšu pavisam driz. Un iznīcināšu. Tādējādi izraušu tev nagus. Tavi stāsti par traģiskajiem pagātnes notikumiem nebūs nekas vairāk par tukšu salmu kulšanu…
- Un četrdesmit gadus pēc šiem notikumiem mums būs pāvests nacists! - D'Ambrici balsī skanēja izsmiekls. - Tas tik būs jauki! Un kas tev piegādās manus memuārus?
Indelikato izlikās jautājumu nedzirdam.
- Zini, tu esi pagātnes ķīlnieks. Un vārds "nacists" jau sen zaudējis savu agrāko nozīmi.
- Jo sliktāk pasaulei. Toties man šā vārda nozīme joprojām ir tāda pati kā toreiz.
- Tu joprojām dzīvo pagātnē. Joprojām karo, joprojām nogalini… Tad nu zini, Simon, - pienācis laiks izbeigt slepkavības. Parūpējies par savu dvēseli! Tavas rokas ir vienās asinīs, jo pagātnē pārāk daudzus esi nogalinājis. Taču mani, Džakomo, tu neesi nogalinājis!
- Cik saprotu, šī tirāde domāta viņu ausīm. - D'Ambrici pamāja uz mūsu pusi. - Var jau būt, ka tu viņus pārliecināji. Taču man jāteic, Fredi, ka pagātne esi tu. Kamēr esi dzīvs, dzīvo arī seno dienu ļaunums. Tu esi ļaunais gars, kas ielavījies Baznica. Ļaunums. Visīstākais ļaunums…
- Ak, mans nabaga Džakomo! Līdz ausīm asinis… cilvēks, kas gribēja atņemt dzīvību pāvestam! Un tāds dēvē mani par ļaunumu! Labāk dodies pie biktstēva un nožēlo grēkus, mans draugs. Kamēr vēl ir laiks.
No izsmiekla pilnajiem smaidiem vairs nebija ne vēsts. Kardināli ieurbās viens otrā ar skatienu, atgādinādami aizvēsturiskus dzīvniekus, kas nogaida īsto bridi, lai mestos izšķirīgajā ciniņā. Pēc visa, ko viņi bija piedzīvojuši, par žēlastību un iecietību nevarēja būt ne runas.
- Kas jūs brīdināja par sazvērestību pret Piju? - Es pārtraucu klusumu, vērsdamies pie Indelikato.
- Nē! - d'Ambrici iesaucās. - Nevajag!
- Erchercogs. Cilvēks, kuru mēs dēvējām par Erchercogu. Viņš zināja, kāda ir galvenā Baznīcas cerība. Viņš to zināja toreiz un zina tagad.
Kardināls Indelikato pavadīja mūs atpakaļ pie viesiem. Viņš gāja blakus d'Ambrici, paņēmis to zem rokas. Tēvs Danns, Elizabete un es abiem sekojām. Acīmredzot šie vecie kardināli tā soļoja līdzīgos sarīkojumos jau veselu pusgadsimtu. Tas nebija nekas cits kā vien rituāls, gavote, kurā nebija vietas emocijām. VarbUt spēja kaut ko just abos jau sen bija mirusi un palicis tikai ieradums vērpt intrigas. Man tomēr gribējās redzēt, ar ko deja beigsies.
Brīdi, kad mēs apstājāmies plašajā vestibilā pie balles zāles durvim, televīzijas filma beidzās. Atskanēja aplausi, un sulainis atvēra durvis, lai cilvēki varētu nākt ārā. Amerikānis, ieraudzījis Indelikato, pienāca pie viņa. Abi sāka sarunu, un mēs pagājām malā. Zibēja zibspuldzes, un skanēja filmu slavinoši izsaucieni. Indelikato, pazemigi noliecis galvu, atturīgi smaidija, taustīdams dārgakmeņiem rotāto krustu.
- Pie joda, taisāmies no šejienes prom! - es teicu tēvam Dannam. - Nespēju vairs šeit izturēt. Mums solīja, ka šovakar noplaiksnīs zibens un viss kļūs skaidrs. Un kas no tā iznāca? Nelieši sadevās rokās. Starp citu… kā Indelikato varēja teikt, ka tūlīt saņems d'Ambrici memuārus? Tu teici, ka Persiks tos sasodītos papīrus atradis un…
Iekams Danns paguva atbildēt, kāds satvēra mani aiz delma. D'Ambrici.
- Nekur neejiet. Vakars tikai sākas.
Es ieraudzīju drūzmā Sandanato, kas spraucās pie sava jaunā saimnieka, ap kuru plaiksnīja zibspuldzes.
D'Ambrici pieveda mani tuvāk Indelikato.
- Vai redzat?
bālais Sandanato bija aizelsies. Viņa novājējusi seja spīdēja no sviedriem.
-Atvainojiet, Eminence…
Indelikato majestātiski pret viņu pagriezās, un smaids no kardināla lūpām acumirklī pagaisa.
- Jā, monsinjor.
- Nāku tieši no Svētā Tēva, Eminence. Viņš aicina jūs pie sevis. Grib redzēt tūlīt.
Indelikato palocīja galvu un pavērsās atpakaļ pret apsveicējiem un televīzijas ļaudim.
- Eminence, vai tas nozīmē, ka pāvesta izvēle ir par labu jums? - programmu vadītājs jautāja.
Indelikato izbrīnījies raudzījās uz amerikāni.
- Svētajam Tēvam nav balsstiesību, - viņš beidzot nočukstēja un, pagājis amerikānim garām, apstājās d'Ambrici priekšā. - Vai dzirdēji, Džakomo? Vai nav pienācis īstais brīdis izteikt man atbalstu?
- Pasteidzies, Fredi, citādi Kallists vēl ņems un pārdomās.
-Tevi tas uzjautrina?
- Lai tev veicas, Fredi!
Vairīdamies palūkoties d'Ambrici acīs, Sandanato pavilka Indelikato aiz piedurknes.
- Vai vēlaties, lai jūs pavadu, Eminence?
Indelikato lēni, it kā lolotu kādu slepenu domu, papurināja galvu.
- Pēc tā nav nekādās vajadzības, monsinjor.
Jaunā vēsts zibensātri apskrēja puli. Balsīs ieskanējās īpašs satraukums, ko izraisīja svarīgais, vēsturiskais brīdis. Vai Kallista valdīšanas laiks beidzas? Vai savā pēdējā stundā pāvests vēlas paust savu viedokli, kam jābūt viņa pēctecim? Vai viņa pēdējai gribai ir nozīme? Kādus jaunumus nesis rīts?
Uz Sandanato pleca uzgula d'Ambrici smagā plauksta.
- Tu lieliski paveici savu uzdevumu, Pjetro. Tā jau domāju, ka šovakar Kallistam būs vajadzīgs ziņnesis. Lai tā būtu… Bet tagad aicinu tevi pievienoties mums pie vakariņu galda. Nē, nē, par atteikumu nevar būt ne runas!
SESTĀ NODALA
/
Slavēdama pie ēdamzāles divvertņu durvīm, masa Elizabete mēģināja iztēloties, kādus pārsteigumus vēl būs sagatavojis kardināls d'Ambrici. Telpa bija neliela un mājīga, to apgaismoja divas lustras. Pie galdiem apkalpoja Hassler viesmīļi. Viesnīcas izvēle bija ērta gan Driskilam, gan viņai, jo Driskils bija apmeties dažus stāvus augstāk, bet viņa - ordeņa mitnē laukuma otrā pusē. Kaut kāda iemesla pēc, kas šķita vēstām ļaunu, d'Ambrici bija licis viņai apsolit, ka nakti viņa pavadīs tur, nevis savā Via Veneto dzīvokli.