Kādu bridi kardināls sarunājās ar viru, kam uz deguna bija liela dzimumzīme. Elizabete šo cilvēku pazina - tas bija Drū Samerheiss, ar ko viņa bija iepazinusies Veļas bērēs. Driskils stāvēja blakus un uzmanīgi klausījās, ko Drū Samerheiss saka. bena seja bija neizdibināma, bez izteiksmes, taču acis - nelaimīgas, nogurušas un apmulsušas. Šķita, ka viņa pazīst Benu labak nekā jebkurš cits.
Uz d'Ambrici, kas acīmredzot jutās gluži kā manēžas inspektors, bija vērts nolūkoties. Visu vakaru viņš lieliski valdīja pār sevi, izklaidēja viesus un tāpat bija izturējies arī pieņemšanā pie Indelikato. Taču noslēpumainā krātuve Indelikato pazemē… Elizabete pēc šīs telpas apmeklējuma joprojām nespeja attapties. Interesanti, kāda ir šo kara laikā salaupīto dārgumu vērtība dolāros? Iespējams, četrdesmit gadu laikā tā palielinājusies desmitkārt, nē, simtkārt, tūkstoškārt… Katrā ziņā tā bija unikāla un nenovērtējama.
Pēc sarunas ar kardinālu Samerheiss nostājās pie dzērienu galda ar heresa glāzi rokā. Viņam apkārt grozījās maza auguma nerunīgs vīrs ar neglītu rētu pār kaklu - it kā reiz būtu savainots ar asu bārdas nazi. Monsinjors Sandanato sarunājās ar sirmu kungu platiem, nolaideniem pleciem. Kad Elizabeti ar to iepazīstināja, viņai pretī vērās lielas, miklas acis ar sarkaniem maisiņiem apakšā. Doktors Kasoni. Nedaudz vēlāk viņa iepazinās ar pavecu kungu, kam deguns bija kā nosēts karpām. Tas bija Parīzes žurnālists Paternosters. Mūsu tēvs… Klaivs Paternosters.
Interesanti, vai šeit ir Erchercogs, viņa nodomāja. D'Ambrici uz to būtu spējīgs - atvest nodevēju Erchercogu un iepazīstināt ar viņu šauru personu loku. D'Ambrici rīcību nebija iespējams paredzēt - virfs bija akrobāts, kas staigā pa virvi lielā augstumā bez drošības tikla.
Tēvs Danns klīda starp viesiem, pārmīdams vārdu te ar vienu, te otru, un galu galā ar glāzi rokā apstājās d'Ambrici pie elkoņa. Sarunas bija vispārīgas. Elizabete šeit bija vienīgā sieviete, kā jau vienmēr. Dažs pajokoja par televīzijas filmu, cits atzīmēja, ka Indelikato nodarbojas ar pašreklāmu. Izskanēja daudz minējumu par pāvesta veselību, tāpat ka pie jebkura maltītes galda Romā. Kungi sprieda, kāds cirks sāksies, kad Kallists beidzot nomirs un Romā no visām pasaules maļam sabrauks kardināli, lai ievēlētu viņa pēcteci. Tēvs Danns nespēja noturēties, neironizējis par arhibīskapu kardinālu Klammeru, kas grasījās kļūt par pirmo pāvestu amerikāni.
Lai gan vakariņas ritēja nepiespiestā gaisotnē, ik pa brīdim bija jaušams tikko manāms saspringums, jo viesiem nedeva mieru doma, kāpēc viņi uzaicināti piedalīties šajā kopīgajā maltītē ar kardinālu. Kāds ieminējas par Indelikato došanos uz Vatikānu, un acumirklī pie galda iestājās nogaidošs klusums. Taču d'Ambrici visiem plati uzsmaidīja un norādīja, lai neskatās uz viņu tādām acīm, jo viņam neesot ne jausmas, kas pāvestam šovakar ienācis prātā. Drīz vien sarunas turpinājās tāpat kā iepriekš.
Kad, aizspraukusies pie Bena, viņa apsēdās uz krēsla tam līdzās, Bens apveltīja viņu ar pateicīgu smaidu. Taču viņa skatiens bija izklaidīgs, un viņš tikpat kā nerunāja. Galu galā Elizabete pajautāja, vai ar viņu viss ir kārtībā.
-Jā, droši vien, - Bens atbildēja. - Nē, protams, nav kārtībā. Vai tā viss beigsies? Ar neko? - viņš klusi, nervozi jautāja. Neviens cits viņu nedzirdēja, un viņa seja bija tikpat neizteiksmīga kā iepriekš. - Tātad slepkavību vairs nebūs. Vai mums jābūt apmierinātiem? Kā tad ar Veļu? Ar tevi un mani? Vai mums jāpriecājas, ka esam dzivi, un jāpiekrīt, ka temats iztirzāts?
Elizabete saprata, kā viņš jūtas.
- Mums gluži vienkārši aizbāž muti. Bet ko lai mēs iesākam? - viņa sacīja.
Bens paraustīja plecus.
- Nezinu. Un tomēr, lai gan visi par to nospļaujas, es joprojām gribu noskaidrot, kas Horstmanam deva pavēles. Varbūt esmu naivs, tomēr joprojām gribu uzzināt, kas tev uzbruka un pārvēlās pār margam, kas Horstmanam iedeva upuru sarakstu, kas ir tas nelietis… Es vēlos nogalinat Simonu, lai arī kas viņš būtu, pēc tam sameklēt Horstmanu un nogalināt viņu ari. Zinu, ka izklausos pēc jukuša, taču es nelikšos mierā, iekams vainīgie nebūs saņēmuši pēc nopelniem. - Elizabete nekad iepriekš nebija dzirdējusi viņa balsī tādu rugtumu. - Esmu radis atmaksāt pāridarījumus. Gan futbolā, gan advokāta darbā, aizstāvēdams cilvēkus. Vai mums jāsēž klēpī saliktām rokām, lai gan mūs mēģina nogalināt? Nekā nebija! - Viņš piepeši iesmējās. - Mēs esam pelnījuši gandarījumu.
Elizabete uzlika plaukstu uz viņa rokas. Šī kustība likās pavisam dabiska. Viss bija citādi, kopš viņa sadūšojusies nakts laikā ielauzās bena numurā un pārvarēja savu paštaisnumu un lepnību, varbūt pat aizspriedumus. Viņa nu varēja saņemt bena roku, to paspiest, un viņai ne prātā nenāca lasīt benam muļķīgu lekciju, ka Baznīca zina labāk.
D'Ambrici sasita plaukstas, pievērsdams sev uzmanību. Vakariņas beidzās, viesmīļi sāka novākt traukus, bet Elizabete pat neatcerējās, ko ēdusi. Galda pretējā pusē kā uz adatām sēdēja Sandanato, norasojušu pieri cenzdamies saņemt sevi rokās. Šķita, ka viņš nespēj fokusēt skatienu. Ar plaukstas virspusi notraucis no pieres sviedru lāses, viņš novērsās no Elizabetes un palūkojas uz d'Ambrici, savu kritušo elku.
- Paldies, ka pagodinājāt mani ar savu klātbūtni, - d'Ambrici, piecēlies kājās, teica. Izskatījās, ka viņš ir lieliskā omā. - Varbūt jūs bijāt pārsteigti, kāpēc šovakar ar tādu neatlaidību aicināju jūs visus šeit kopā. Tas nebija nejauši. Māsa Elizabete, jūs bijāt māsas Valentīnas labākā draudzene. Ben Driskil, Vela jums bija vienīgā māsa, mīļa māsa. Tēvs Danns, mans senais draugs un uzticības persona… grūtākajās dzīves situācijās allaž esmu vērsies pie jums pēc atbalsta un padoma. Un slepkavības, kas sākās pirms pusotra gada, man, vecam zemniekam, bija milzu trieciens. Dru Samerheis, es pazīstu jus piecdesmit gadu, esmu kalis plānus un pretplānus gan kopā ar jums, gan pret jums, un tas noticis gan kara, gan miera laikā, un kritiskos brīžos jūs esat īstais vīrs. Klaiv Paternoster, jūs kopā ar Robiju 1 leivudu esat tik daudz pieredzējis un tik daudz zināt, ka būtu liela netaisnība, ja es liegtu jums noskatīties pēdējo cēlienu… Žēl, ka Robija patlaban nav kopā ar mums - ši melodrāma viņu ļoti uzjautrinātu. Mans draugs un personiskais ārsts doktors Kasoni… Jūs esat ari Svētā Tēva ārsts un piekritat mani informēt par viņa veselības stāvokli, kas ir visu šo mīklaino notikumu pamatā. Jo slepkavības sākās reizē ar viņa saslimšanu. - Kardināls nokrekšķinājās. - Un tu, Pjetro, monsinjor Sandanato, mans uzticamais sabiedrotais neskaitāmas cīņās, mans balsts un spēks… Pasaulē nav otra cilvēka ar tik lielu ticību nepieciešamībai glābt Baz- nīcu no ienaidniekiem. Tāpēc nolēmu šovakar uzaicināt ari tevi. - D'Ambrici visiem pēc kārtas uzsmaidīja.
- Vienu cilvēku jūs aizmirsāt! - Bens Driskils iesaucās. - To mazā auguma vīru! Viņš dzinās man pakaļ pa Aviņonas ielām. Mūs nez kāpēc neiepazīstināja.
- Drū? - D'Ambrici jautājoši sarauca uzacis.
- Marko Viktors, - Samerheiss paskaidroja. - Kā lai to maigāk pasaka… viņš ir mans miesassargs, kas visur mani pavada. Visur ceļo kopā ar mani. Tonakt Aviņonā, Ben, tu velti no manis bēgi. Tu taču zini, ka no manis nav jābaidās…