- Protams, - Driskils zobgalīgi atbildēja. - Tagad mēs esam draugi.
Māsa Elizabete nojauta, ko Bens domā. Samerheiss ir Ercher- cogs. Attopies, Svētais Džek, nodevējs ir tepat…
- Tagad, - d'Ambrici turpināja, - mēs visi esam iepazīstināti. Un es sākšu stāstu, ko ikviens no jums ir tiesīgs dzirdēt. Esiet pacietīgi, mani draugi. Stāsts atbilst Bordžu labākajām tradīcijām… un līdzīgus notikumus Baznīca ir piedzīvojusi un piedzīvos ne reizi vien.
Lai gan īsā laika posmā šī jau bija otrā d'Ambrici lekcija, Elizabete gaidīja to ar nepacietību.
- Tagad sāksies, - viņa pačukstēja Benam.
- Cerēsim, - viņš atņurdēja. - Citādi šī izrāde sāk apnikt.
- Mēs visi esam noraizējušies par Svētā Tēva veselību. - Ierastais atbruņojošais smaids no d'Ambrici sejas piepeši nozuda. - Drīz sāksies jauns posms Baznīcas vēsturē. Mēs ievēlēsim nākamo pāvestu, kam būs jāuzņemas mūsu nākotnes un visas pasaules nākotnes veidošana. Taču vispirms mūsu mīļotajam Kallistam jānomirst. Mēs esam seni draugi, Salvatore di Mona un es, un viņu, jaunāko no mums abiem, nāve paņems pirmo. Es zināju par viņa slimību jau tad, kad viņš pats par to vēl nezināja. Kad doktors Kasoni konstatēja ļaundabīgu audzēju un sirdsdarbības traucējumus, viņš atnāca pie manis un skaidri un gaiši noprasīja, vai viņam šī skumjā vēsts jāpaziņo Svētajam Tēvam, un es atbildēju, ka pāvests Kallists ir ārkārtīgi vīrišķīgs cilvēks. Un ieteicu sacīt viņam taisnību. Šī saruna notika pirms diviem gadiem. Mēs ar Kallistu esam aizvadījuši daudzas nakts stundas, atcerēdamies senās dienas un spriezdami par Baznīcas nākotni… par izdarīto un turpmāk darāmo un to, ko pieļaut nekādā ziņā nedrīkst.
Lielākā daļa no jums zina par manu darbošanos kara laikā, par dienām, kad Parīzē pildīju pāvesta uzdevumu. Es darīju to, ko prasīja no manis karš. Miera laikā tādi soļi ir neiespējami un nepieļaujami, bet toreiz… Salvatore di Mona to saprata. Tajā laikā viņš bija kopā ar mani, un neviens nespēja iedomāties, ka reiz viņš kļūs par pāvestu…
Neilgi pēc tam, kad uzzināju par pāvesta slimību, sākās kaut kas dīvains. Cilvēki, kuri zināja par manu darbību Parīzē, cits pēc cita mira. Es veicu savu izmeklēšanu, un noskaidrojās, ka viņi visi nogalināti. Tā nebija nejaušība. Kādam bija iemesls to darīt, un man vajadzēja izdibināt, kāds tas ir…
Kādu dienu pie manis atnāca māsa Valentīna un izklāstīja savus secinājumus. Viņa bija saskatījusi saikni starp šīm slepkavībām, pat nezinādama to motivu. Māsa Valentīna paveica milzu darbu. Parīzē sameklēja Toričelli papīrus, izjautāja Robiju Heivudu, pētīja dokumentus slepenajos arhīvos, meklēdama vēsturiskus precedentus, pa fragmentam lika visu kopā, sekoja pa nacistu salaupīto dārgumu pēdām, atklāja Simonu, pat aizbrauca uz Aleksandriju, kur noskaidroja, kādas savstarpēji izdevīgas attiecības joprojām saista Baznīcu ar izdzīvojušiem nacistiem. Aleksandrijā Klausa Rihtera kabinetā pie sienas viņa ieraudzīja četrdesmit gadus vecu fotogrāfiju ar savu seno draugu Džakomo d'Ambrici… - Viņš salika rokas sev priekšā kā lūgšanā. - Pagātne uzglūn mums no katra stūra, tā atdzīvojas un metas virsū, kad vismazāk to gaidām. Acīmredzot Dievs tā joko, lai mēs nekad neaizmirstu, ka jābūt pazemīgiem.
Māsa Valentīna visu man izstāstīja, sacīja, ka, viņasprāt, assassini atkal sākuši darboties, ka viņai ir visi segvārdi un versija, kas viņi katrs ir īstenībā. Vai viņa zināja, ka biju Simons? Viņa to neteica… tikai lika saprast, ka daudz ko atklājusi par kara laika notikumiem. Viss atkārtojas, viņa sacīja, assassini atgriezušies un atkal nogalina. Viņa gribēja zināt, kāpēc, bet man bija jābūt piesardzīgam, tāpēc es visu noliedzu. Biju spiests teikt, ka viņa aizrāvusies ar mitu, ka tās visas ir nejaušas sakritības… vārdu sakot, apmēram to pašu, ko atbildēju māsai Elizabetei, kad viņa devās Valentīnas pēdās. Protams, es iesaistīju savu uzticamo Sandanato, kas palīdzēja man maldināt šīs divas izcilās detektives, kaut gan par maniem agrākajiem varoņdarbiem viņš zināja daudz. Sandanato bija mans aizbilstamais, ar kuru dāsni esmu dalījies zināšanās un pieredzē, no jaunām dienām mācīdams viņu kalpot Baznīcai. Es vērsos pēc palīdzības ari pie sava sena drauga un kolēģa tēva Danna, lūgdams viņu sīkāk papētit piecas nesenās slepkavības un pārbaudīt, ar ko nodarbojas Vela. Ar šo delikāto uzdevumu viņš lieliski tika galā… taču, kas nogalināja un kāpēc, joprojām bija mikla.
Slepkavibas, kā jau teicu, bija sākušās neilgi pēc Kallista saslimšanas. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk mani nostiprinājās pārliecība, ka šeit meklējams gan cēlonis, gan sekas. Māsa Elizabete man teica to pašu, bet es viņu izsmēju… Savu vainu atzistu, taču bija nogalināta māsa Valentīna, un es nedrikstēju pakļaut briesmām Elizabeti arī. Nojautu, ka šīs slepkavības ir saistītas ar nākamā pāvesta izvēli, taču - kā saistītas? Kas kopīgs sarakstā minētajiem upuriem? Fakts, ka nacistu okupācijas laika tie visi bija Parīzē. Viņi kaut ko zināja vai varēja zināt… tāpēc viņus nogalināja. Tēvs Danns ar savu ierasto zobgalību man paziņoja, ka visticamākais slepkava esmu es. Jo tieši es varu kļūt par pāvestu, tātad man jāatbrīvojas no savas pagātnes lieciniekiem, kas varētu mani kompromitēt. Turklāt es arī zināju Parīzes notikumus, bet nogalināts nebiju! Pārliecinoša, loģiska versija… taču es, protams, nevienu neslepkavoju.
Tad nogalināja māsu Valentīnu, un tēvs Danns man ziņoja par galveno aizdomās turamo - priesteri ar sudrabainiem matiem. Piepeši man ienāca prātā, ka tas varētu būt mans senais biedrs Augusts Horstmans, kuru nebiju sastapis kopš kara beigām. No kurienes viņš uzradies? Zināju, ka viņš kādu laiku dzivoja klosteri savā dzimtajā I lolandē. Kas vēl to zināja? Un kā Augusts - šī miermīlīgā dvēsele - varēja kļūt par slepkavu?
Atbilde uz pēdējo jautājumu bija viennozīmīga - Augusts klausīja tikai viena cilvēka pavēlēm. Tikai viena… Simona pavēlēm. Taču es zināju, ka neesmu viņam pavēlējis nogalināt māsu Valentīnu, kuru pazinu jau tad, kad viņa bija maza meitene, un kura turklāt bija mana senā drauga Hjū Driskila meita… Kāds bija devis tādu pavēli, uzdodamies par Simonu… Kam bija zināma Simona pagātne?
Tiesa, par manu pagātni daudz zināja monsinjors Sandanato. Taču zināja vēl kāds. Un tieši tas cilvēks, kad Kallists saslima, pārvilināja manu uzticamo un centīgo Sandanato pie sevis… Nē, nē, Pjetro, nepartrauc mani, tas tagad nav svarīgi…
Sandanato pielēca kājās un rādīja ar trīcošu pirkstu uz d'Ambrici.
- Jūs esat visā vainīgs! Jūs grūžat Baznīcu posta! Jūs un jūsu Kērtiss Lokharts, kas pinās ar to mūķeni, jūsu dārgo masu Valentīnu, jūsu mīluli māsu Veļu, kura nicināja visu, uz kā balstās Baz- nlca un ko tā māca! Viņai bija jāmirst… vai patiešām to ir tik grūti apjēgt? Viņa postīja Baznīcu, viņa apgrieza visu kājām gaisā! Viņa atbalstīja mācītājus komunistus, dzimstības kontroli, viņa nostājās pret visu svēto, viņa bija varone dumpīgajiem, kam prātā tikai Baznīcas pamatu graušana! Lai Dievs man palīdz… Baznīca ir jāglābj]
Elizabete juta, ka Bens ir sasprindzis. Viņš acīmredzami val- dijās, lai nemestos apvainotājam virsū.
- Pagaidi, ben, nevajag… - Elizabete čukstēja.
Pie galda iestājās kapa klusums. Sandanato, naidā zvērodams, nenovērsa spožo acu skatienu no kardināla d'Ambrici. Viņš trīcēja, it kā butu pievienots elektriskajai strāvai. Tad, it kā vērstos pats pie sevis, ierunājās no jauna.