- Viņa grasījās rakstīt grāmatu par nacistiem un Baznīcu, - Sandanato pavisam klusi iesāka, bet, nespēdams valdīt emocijas, atkal sāka kliegt: - Viņa jūs iznīcinātu, Eminence! Viņa savilktu pār mūsu galvām nelaimi un bēdas! Viņa bija jāaptur, citādi Baznīca iegāztos bezdibenī…
- Apsēdies, Pjetro, - d'Ambrici rāmi teica, - apsēdies, dēls. - Viņš pagaidija, kamēr Sandanato noslīgst uz krēsla. Monsinjora seju izķēmoja mokas, pār vaigiem straumēm plūda asaras. Šis nelaimīgais bija kļuvis par skrūvīti varenā, nežēlīgā mehānismā, kas viņu samala.
Taču viņš to nesaprata. Sandanato nesaprata, ka gluži vienkārši izmantots.
D'Ambrici novērsās no viņa, un kardināla acīs bija lasāmas dziļas skumjas.
- Kas noveda no īstenā ceļa manu nabaga jauno draugu? Cilvēks, kurš pārzina manu pagātni ne sliktāk par mani pašu. Cilvēks, kuru uz Parīzi nosūtīja pāvests, cilvēks ar segvārdu Kolekcionārs. Indelikato. Tas bija viņš, kas mēģināja noskaidrot visu iespējamo par assassini. Viņš man izsekoja, pēc tam pratināja un draudēja, taču nekad nepārkāpa robežu… jo zināja, ka esmu nodrošinājies. Es nebiju aizmirsis, ko viņš ar Piju toreiz darīja, kādas pavēles deva pāvests… tāpat kā viņi zināja, ko esmu darījis es… ari par tā dēvēto Pija sazvērestību.
Indelikato vēlas kļūt par pāvestu un mani uzskata par galveno sāncensi un šķērsli. Tieši viņam nepieciešams atbrīvoties no pagātnes, no tā laika lieciniekiem. Ta nu viņš izdomāja spožu, matemātiski precīzu risinājumu. Nolēma nogalināt cilvēkus, kuri pārāk daudz zina. Bet vai tad vienkāršāk nebija novākt mani? Nelaimes gadījums, sirdslēkme… Patiešām vienkāršāk, taču tā rīkoties nedrīkstēja viena iemesla pēc. Par plānotās slepkavības ieroci bija jākļūst cilvēkam, kurš agrāk nogalinājis pec manas pavēles. Horstmanam. Un Horstmans nekad pret mani nevērstos. Indelikato ļoti pareizi izskaitļoja, ka Horstmans nogalinātu Simona uzdevumā… nutnā uzdevumā. Atlika vien Horstmanu sameklēt, un tas viņam lielas grūtības nesagādāja. Viņš bija uzokšķerējis visu karā izdzīvojušo algotņu uzturēšanās vietas. Taču Horstmanu vajadzēja ne vien atrast, bet arī pārliecināt, ka Simons atkal viņu aicina doties cīņā par Baznīcu.
Indelikato nebija citas iespējas, kā pārvilināt Sandanato. Mūsu Pjetro ir ievainojams tikai vienā ziņā, un Indelikato nojauta, ka monsinjora vājais punkts ir viņa fanātiķa dvēsele. Pjetro mīlēja mani un apbrīnoja manu prasmi pievērst Baznīcai bagātos un varenos… Taču Pjetro neuzskata mani par pietiekami dievbijīgu, turklāt esmu grēkojis gan vārdos, gan darbos, un viņš bieži aizlūdza par manu dvēseli. Indelikato savervēja viņu, tiklīdz uzzināja par Kallista slimību un stingri nolēma kļūt par nākamo pāvestu. Un tā nabaga Pjetro kļuva viņa spiegs un asiņainās slepkavības līdzzinātājs. Augustam Horstmanam Pjetro kļuva par Simona "balsi". Visi zina, ka Pjetro bija mana "ēna", ka es uzticēju viņam savus slepenākos nodomus. Nu viņam vajadzēja iekarot 1 lorst- mana uzticību. Pjetro kļuva par tādu kā pogu uz tālvadības pults. Kad Sandanato man pastāstīja, ka Horstmans Prinstonā gandrīz, nogalinājis Driskilu, es jau biju gandrīz pārliecināts, ka Sandanato strādā Indelikato labā…
Bens Driskils nenovērsa skatienu no Sandanato, kas bija sa- gumis krēsla ne dzīvs, ne miris. Sandanato nebija pakustējies no brīža, kad d'Ambrici lika viņam apsēsties. Šķita, ka Driskils iesli- dzis līdzīgā transā.
- Vai Horstmans to apstiprinās? - māsa Elizabete jautāja. - Vai arī tie ir tikai jūsu minējumi?
- Apstiprinās. Par to, māsa, varat nešaubīties. Pirms pāris dienām es runāju ar Augustu. Viņš izstāstīja visu, ko zināja… Arī to, ka sameklējis cilvēku, kurš pie jums ielauzās, māsa. Tam vīram bija dots uzdevums jūs tikai pabiedēt, taču viņš pārvēlās pār terases margām. Tas bija vienkāršs un krietns vīrs, savā laikā izglāba man dzīvību. Pārcietis gestapo mocības, viņš beidzot rada pieticīgu patvērumu, kur varēja dzīvot mierīgi lidz mūža galam… Neizdevās. Jā, māsa, varu apliecināt, ka slepkavību vairs nebūs…
No Sandanato mutes izlauzās baismīgs, dzīvniecisks kliedziens, pilns sāpju un izmisuma. Tā kliedz, cilvēks, kura plaukstās dzen naglas, kurš mirdams apjēdz, cik daudz bēdu radījusi viņa nodevība, kurš apjēdz, ka pielūdzis neīsto dievu. Apgāzdams krēslu, Sandanato pielēca kājās un, izdvesis vārdos neaprakstāmu skaņu, kāpas atpakaļ uz durvju pusi.
Pielēca kājās arī Driskils.
- Stāvi! - viņš iekliedzās bālu, dusmu pārvērstu seju, un šis vārds klusumā atbalsojās. Kardināla viesi sēdēja kā pārakmeņo- jušies.
D'Ambrici pacēla roku. Sandanato salicis, it kā justu neciešamas fiziskas sāpes, apstājās. Siekalainās lūpas drebēja, un acis bija ieplestas gluži kā neprātā. Viņš nenolaida skatienu no Elizabetes, kas iekšēji sarāvās, taču lūkojās viņam pretim nenovērsda- mās.
- Jūs, - Sandanato čukstēja, - jūs sapratāt mani… mēs runājām, māsa… mēs bijām vienisprātis, ka baznīca jāattīra… ļaunums labā vārdā… pasakiet viņiem, kas jādara… - Sandanato aizlūza balss. Viņš noslaucīja piedurknē lūpas. Nosvidusī seja spīdēja.
- Pasakiet viņiem… Dieva dēļ, pasakiet!
- Es nekad jums nepiedošu to, ko jūs pastrādājāt… - Viņa papurināja galvu un novērsās. - Nekad… jūs esat prātu zaudējis.
- Ej, Pjetro, - d'Ambrici sacīja.
Iziedams laukā, Sandanato klusi aizvēra durvis.
- Eminence, - sausā, lietišķā balsī ierunājās Drū Samerheiss,
- varbūt jūs paskaidrosiet, kas mums tagad jādara? Kas būs ar Indelikato? Viņš iedarbināja šo asiņaino mehānismu… un nu būs pāvests? Patlaban viņš ir pie Kallista. Dodiet padomu.
- Runas par nākamo pāvestu ir pāragras. Laiks rādīs, kāda būs Dieva griba, - d'Ambrici mierīgi un stingri atbildēja.
- Pie joda Dieva gribu! Man apnikusi šī svētulīgā vervelēša- na! - skaļi un nikni iesaucās Driskils. - Ne jau Dievs pielika pistoli manai māsai pie galvas! Ne jau Dievs sita krustā brāli Leo! To izdarija cilvēks! Tas jukušais, kas nupat, brīvs kā vējš, izgāja no šejienes, tas psihopāts, kurš nospieda mēlīti, un varaskārais maniaks, kas patlaban sēž pie pāvesta! Ko mēs ar viņiem darīsim?
- Ko jūs ierosināt, mister Driskil?
- Kur ir Horstmans? Jūs nesen runājāt ar viņu…
D'Ambrici pašūpoja lielo galvu.
- Viņš ir prom. Es aizsūtīju viņu atpakaļ, lai dzīvo klusi un noslēgti ar mainītu vārdu. Viņš izsūdzēja grēkus, un es tos piedevu. Viņš bija apmānīts un darīja to, kas viņam visu mūžu mācīts. Sirdsapziņas mokas un vainas apziņa viņam ir pietiekams sods.
-Jūsu izpratnē varbūt ir. bet ne manā. Neesmu nevienu pilnvarojis lemt manā vārdā… Starp citu, jūs neko nepateicāt par Erchercogu. Kāpēc viņš ir tik liels noslēpums? Kāpēc jus par viņu klusējat? Viņš taču arī jus nodeva… Erchercogs, tāpat kā jūs un Indelikato, zināja visu. Un viņš jūs nodeva Indelikato. Kur viņš ir tagad? Viņa nav uz. fotogrāfijas, un viņš nav nogalināts - tātad Indelikato nelika Horstmanam viņu nogalināt. Vai zināt, ko es domāju? Manuprāt, Erchercogs ir daļa no Indelikato plāna… Erchercogs ir Indelikato sabiedrotais un jūsu ienaidnieks kopš Pija sazvērestības atklāšanas brīža. Manuprāt, Erchercogs un Indelikato apvienojuši spēkus, lai nepieļautu, ka jūs kļūstat par pāvestu, jo viņiem nepatīk ceļš, pa kādu virzās Baznīca… Viņi redz, ka daudzās jomās jums ir tāds pats viedoklis kā manai māsai, un ar to pietiek. Dažas dzīvības nav liela cena par iespēju pabiedēt kūriju un Vatikānu un piespiest kardinālus izraudzīties Indelikato… Tāpēc man nav saprotama jūsu dīvainā klusēšana par Erchercogu.