Driskils apklusa un nenovērsdamies lūkojās uz d'Ambrici.
- Par Erchercogu man nekas nav sakāms, - kardināls beidzot izstomija, pārlaizdams viesiem skatienu. - Tātad beigsim šodien… Ceru, ka jūs visi šeit dzirdēto glabāsiet noslēpumā. Kārtējais kritiskais posms mūsu baznīcas vēsturē tuvojas beigām. Laiks visu noliks savās vietās, Kallists aizies, un nāks jauns pāvests. Dzīve turpināsies, un pavisam driz neviens vairs neatcerēsies ne mūs, ne to, kas noticis.
D'Ambrici rikotās vakariņas beidzās drūmā noskaņā. Visi klusēja. Šķita, neviens nesaprata, kas darāms. Vai kardināls cerēja, ka viņa viesi izklīdis pa mājām, liksies gultā un aizmigs saldā miegā? Viņš stāvēja pie durvīm un ikvienam no šiem cilvēkiem, kurus pazina jau tik sen, ar kuriem bija dalījis gan priekus, gan bēdas, veltīja kādu vārdu un paspieda roku.
Māsa Elizabete kavējās blakus domās iegrimušajam Benam. Pie viņiem piegāja tēvs Danns.
-Jūs joprojām esat neapmierināts, - viņš teica.
- Vai tas jūs pārsteidz? - Driskils izgrūda.
- Nē, nemaz. Tomēr jūs uzzinājāt gandrīz visu, ko gribējāt zināt. Guvāt dziļāku ieskatu notikumos.
- Taču man nepatīk tas, ko es uzzināju.
- Vai jus patiešām cerējāt, ka dzirdēsiet ko patīkamu? Apstiprinājās jūsu ļaunākās aizdomas. Vai ar to nepietiek?
Driskils klusēdams raudzījās uz Dannu.
- Uz ko jūs īsti cerējāt? - Danns turpināja. - Ka Horstmanu un tos pārējos nostādīs pie sienas, lai jūs varētu viņus sacaurumot lodēm? Attopieties, mans draugs, un paraugieties uz lietām reāli.
- Ārtij?
- Jā, mans dēls?
- Aizverieties.
- Savdabīga attieksme, - Danns noburkšķēja, - taču es uz jums nedusmojos.
- Kas notiks ar Sandanato? - satrauktā balsi ievaicājās Elizabete. - Nedrīkst taču pieļaut, ka viņš tādā stāvoklī klīst pa Romu.
- Tev taisnība, - Driskils atteica. Viņam noraustījās vaiga muskulis. - Varbūt man jāiet un viņš jāsameklē.
- Ak, aizmirstiet viņu! - tēvs Danns novilka.
- Viņš var nodarīt sev ko ļaunu, - Elizabete nelikās mierā.
- Viņš ir garīdznieks, - Danns sacīja.
- Svētā dievmāte! - Driskils iesaucās. - Viņš ir slepkava! Vai jūs to nespējat apjēgt?
- Gluži par slepkavu viņu nevar saukt, - Danns iebilda.
- Neaizstāviet viņu, Artij! Viņš ir slepkavas līdzzinātājs. Un toreiz Prinstonā viņš mani tīšām izvilināja uz ledus. Kur man bija prāts? Viņš aicināja mani paslidot… teica, ka man tas nākšot par labu! Ak Dievs!
- Domāju, ka viņam patiešām ir traucēts prāts, - māsa Elizabete sacīja. - Mēģinu atcerēties, ko viņš man toreiz teica… Man šķita, ka viņš mēģina mani brīdināt… - Ieraudzījusi tuvojamies d'Ambrici, Elizabete piebilda: - Šo nakti pavadīšu ordeņa telpās. Pēc viņa lūguma. - Un pameta ar galvu uz kardināla pusi.
- Gribu jums visiem pateikties, - d'Ambrici bilda, - ka pacietīgi noklausījāties vēl vienu manu… grēksūdzi. Vēlējos radīt skaidrību.
- Šķiet, ka jūs esat pavisam aizmirsis Indelikato.
- Tā nav, Bendžamin. Piedodiet, māsa, man ar šiem kungiem jāpārmij pāris vārdu. Es palūdzu Drū Samerheisu un viņa… e-ē…
miesassargu, lai jūs pavada. - To teicis, viņš paņēma Elizabeti zem elkoņa un aizveda uz durvīm. - Arlabunakti, mana dārgā. Rīt redzēsimies.
Kad Elizabete kopā ar Samerheisu devās prom, d'Ambrici atgriezās pie Driskila un Danna.
- Es vēlos, lai jūs nāktu man līdzi.
- Kā teiksiet, - Danns piekrita.
- Kāpēc? Uz kurieni? - Driskils bija neizpratnē
D'Ambrici nopūtās un uzmeta acis pulkstenim. Tas rādija trešo
nakts stundu.
- Uz Vatikānu. Mums jātiekas ar Svēto Tēvu.
Gluži kā akls, rnonsinjors Sandanato klīda, pats nezinādams, kurp. Sāka rasināt lietus, bet viņš to nemanīja. Ausīs duca, acis sūrstēja, un sirds dauzījās tā, ka šķita, tūlīt pārplīsīs. Prāts bija tukšs, zaudējis spēju domāt.
Pirms doties lejā pa Spāņu kāpnēm, viņš apstājās, lai atvilktu elpu. Sandanato nepamanīja liela auguma vīru melnā lietusmēteli un zemu uz pieres uzvilktu platmali lejup nolaistām malām. Tas slēpās ēnās.
Un, iedams pa garajām kāpnēm lejup, rnonsinjors Sandanato nedzirdēja aiz muguras soļus.
Kallists vēl bija nomodā, kad viņam pavēstīja, ka priekštelpā gaida kardināls Indelikato.
- Lai ienāk. Un tad varat iet gulēt. Man neviens nebūs vajadzīgs.
Kardināls nostājās viņa priekšā - slaids, kalsns un drūms. Uz krūtīm karājās smagais, dārgakmeņiem rotātais krusts. Dzimtas dārgakmeņi, Kallists nodomāja un iekšēji pasmaidīja.
- Esmu jūsu ricibā, Jūsu Svētība, - Indelikato teica.
- Kāpēc izskaties tik skābs? - Kallists jautāja, tikko manāmi pasmaidīdams. Viņš gulēja gultā, atsliets pret milzīgu spilvenu ar monogrammu. - Galvu augšā! Pēdējais, ko mirējs nakts tumsā var vēlēties, ir cilvēks ar skābu seju.
- Atvainojiet, Jūsu Svētība. Kā varu jums pakalpot, Jusu Svētība? Jums tikai jāpasaka.
- Tad pasaki man, Fredi, - kas tas par runām, ko dzirdu par tevi?
- Nesaprotu…
- Man stāsta, ka tu esot antikrists, Fredi. - Pāvests klusi iesmējās. - Vai tā ir taisnība?
- Atvainojiet, Jūsu Svētība, es nedzirdu.
Kallists piepeši apbrīnojami skaidri redzēja visu istabu. Lietu logā, vēstuli uz gultas, tai blakus seno dokumentu, naktsgaldiņa lampas maigo gaismu, televizora ekrānā bez skaņas ņirbošo futbola spēli. Viņš juta palaga blīvo audumu, ko žņaudza savā plaukstā, dzirdēja Indelikato apģērba švīkstoņu. Taču to visu viņš manīja ar vienu smadzeņu daļu. Ar otru smadzeņu pusi Kallists redzēja sniegā ieputinātu mežsarga namiņu, gaidu pārņemtus vīrus, dzirdēja vēja gaudas, dzirdēja, kā Simons viņus uzmundrina, un saoda ieroču smaržu…
- Pienāc tuvāk, Fredi, lai vari dzirdēt. Tas ir kas svarīgs… - Viņš saņēma pirkstos senu pergamentu. Šķita, ka tas tūlīt izjuks. - Ņem. Te ir kaut kas tev.
Kardināls Manfrēdi Indelikato piegāja pie gultas.
Viņš noliecās pār Svēto Tēvu, lai paņemtu dokumentu. Uz tā bija sens zīmogs.
Svētā Tēva roka bez skaņas izslīdēja no palaga apakšas…
SEPTĪTĀ NODALA
DRISKILS
Es biju Apustuliskajā pilī, pašā Vatikāna sirdi. Nekad man nebija ienācis prātā, ka reiz šeit nokļūšu. Šķita, ka blāvi apgaismotajos, klusajos gaiteņos, pa kuru biezajiem paklājiem mēs nedzirdamiem soļiem gājām, mitinās vienīgi spoki. Sienas klāja gobelēni ar varmācību skatiem no vēstures. Tur bija atainotas armijas, kas soļoja un stāvēja sardzē, eņģeļu pūļi, kuri kaut ko pieprasīja, un Dievs zina kas vēl. Šķita, ka gobelēni ir niknu skaņu, kaujas saucienu un dažāda augstuma trompešu skaņu pārpilni, tikai skaļumu kāds nogriezis. Vai arī tiem vairs nebija spēka taisit troksni.
D'Ambrici lietišķi soļoja mums pa priekšu, mēs ar Dannu turējāmies viņam lidzi. Pāvesta guļamistabas priekštelpā pie rakstāmgalda sēdēja garīdznieks - nakts dežurants. D'Ambrici viņam kaut ko klusi pateica, un dežurants nepakustējies palika sēžam.
Mēs iegājām guļamistabā. Dīvaini. Iegājām pa durvim bez kādām formalitātēm. Bez klauvēšanas. Bez pieteikuma. Tik vienkārši.