Выбрать главу

Izrādījās, neviens mums neatsauktos.

Šķērsām gultā uz. mutes gulēja kardināls Indelikato. Viņš ne­kustējās. Pat no desmit pēdu attāluma bija skaidri redzams, ka viņš ir miris. Gluži vienkārši es prātā konstatēju šo faktu, ne par ko vairāk neaizdomādamies. Tēvs Danns nevērigi pārmeta krus­tu un nopūtās.

-   Ak Jēzu… - viņš noteica.

D'Ambrici noliecās pār otru cilvēku, kuru uz mirkli biju aiz­mirsis. Zem segas gulēja Kallists, un viņu spieda mirušā ķerme­nis. Es piegāju tuvāk.

-   Jusu Svētība? - d'Ambrici klusi pasauca. - Vai dzirdat ma­ni? Salvatore… te Simons. - Viņš ieklausīdamies pagaidīja, pēc tam, saņēmis Kallista labās plaukstas locītavu, mēģināja sataus­tīt pulsu. - Viņš ir dzīvs, bez samaņas, bet dzīvs. Palīdziet man. - Danns nolūkojās, kā mēs ar d'Ambrici apgriežam Indelikato liķi uz muguras.

Apgaismojums telpā bija vājš. Televizors darbojās bez skaņas. Pa sienām šaudījās spokainas ēnas.

Papildus naktsgaldiņa lampai d'Ambrici ieslēdza vēl divas galda lampas. Tad, rokas sānos iespriedis, bridi saspringti rau­dzījās uz gultu. Beidzot viņš palūkojās uz mani, pēc tam uz Dannu.

-   Šis cilvēks miris ar sirdstrieku.

No Indelikato krūtīm rēgojās dunča spals. Mēs ar Dannu ap­mainījāmies skatieniem.

-   Tā jau ir, - Danns atteica, - tēlaini izsakoties.

-    Plašs infarkts, - d'Ambrici zinīgi piebilda un lēni izvilka dunci no mirušā krutim. Pastiepies pie naktsgaldiņa, kur stāvēja kārba ar salvetēm, viņš vairakas paņēma un rūpigi noslaucija as­meni. Tad, pārgājis pāri istabai, izvilka rakstamgalda atvilktni un ielika dunci tur. - Ļoti grezns Florences meistaru darinājums. - Viņš aizbīdīja atvilktni ciet.

-   Sirdstrieku ar tādu asinsizplūdumu bieži negadās redzēt.

-    Jūs neesat ārsts, Bendžamin, un nevarat spriest par to, ko nesaprotat. - Viņš pacēla telefona klausuli. - Tā ir privāta linija. Nav saistīta ar Vatikāna komutatoru. - Viņš uzgrieza numuru un gaidīja. - Doktor Kasoni, te d'Ambrici. Vai esat jau pidžamā? Nē? Tad ir labi. Esmu pie Svētā Tēva. Viņš ir bez samaņas, bet elpo vienmērīgi. Būtu labi, ja jus ierastos un apskatītos. Un vēl… šeit ir līķis. Sirdstrieka. Kad būsiet klat, pastāstīšu vairak. Pasteidzieties. Brauciet viens, bez asistenta. Vai sapratāt? Labi. - Viņš nolika klausuli un atkal pievērsa skatienu mirušajam Indelikato. - Mēs pagaidām nezinām, ko Svētais Tēvs uzskata par labāko pēcteci, taču skaidrs ir viens - Fredi viņš neuzticas. Vai piekrītat? - Viņš raudzījās garenajā, kalsnajā senā ienaidnieka sejā. - Neviens par Fredi neraudās. Viņš bija īsts elles izdzimums un saņēma, ko pel­nījis. Tagad ar viņu lai noņemas Dievs.

Uzgriezis man muguru, viņš sastādīja vēl vienu numuru. Es aizgāju gultas otrā pusē, netikdams gudrs, kas šeit noticis. Man ienāca prātā, ka esam kadas lugas varoņi un ikviens izturamies atbilstoši savai lomai. D'Ambrici, Indelikato, Kallists, reiz Salva- tore di Mona, Horstmans, Samerheiss, pat Danns un es.

Piepeši segas krokās ieraudzīju pergamentu ar sarkana vaska zīmogu, kas šķita atlupis. Es pastiepu roku, lai to paņemtu, taču tajā brīdī man zem kājām kaut kas nočaukstēja. Biju uzminis papī­ra lapai, uz kuras vīdēja pāris ar roku rakstītu rindiņu.

To pacēlis un izlasījis, es izpratu šīs dienas šarādi. Salocīju lapu un ieliku to kabata.

-     Mans dārgais kardinal Veca, - d'Ambrici sacīja klausulē, - lūdzu, atvainojiet, ka zvanu tik vēlā stundā. Jā, Eminence, bai­dos, ka tas ir ļoti svarīgi. Fredi Indelikato nav vairs kopā ar mums… Nē, es gribu teikt, ka viņa vispār vairs nav… miris, Veca, pavisam miris. Jā, liela traģēdija. Jā, jā, protams, jūsuprāt, ļoti jauns. - D'Ambrici klusi iesmējās. - Domāju, ka jums vajadzētu atbraukt. Mēs esam Svētā Tēva guļamistabā. Es piezvanīju Kaso- ni. Neviens neko vēl nezina. Jo ātrāk, jo labāk, mans dārgais Ve­ca. - Kardināls nolika klausuli.

-    Kāpēc Veca? - es jautāju.

-   Mans sabiedrotais. Mans cilvēks ienaidnieka nometnē. Savē­jais mazā Indelikato atbalstītāju grupā, ko saorganizējis kardināls Poleti. Grūti pārvērtējams cilvēks. Vai zināt, ko viņi atļāvušies? Skabekļa aparātā ievietojuši "vaboli" un noklausījušies manas sarunas ar pāvestu! Patiešām! Taču mēs to zinājām… Savādā pasaulē mēs dzīvojam, Bendžamin.

Klausīdamies pāvesta elpā, mēs gaidījām. D'Ambrici, pama­nījis gultā pergamentu, to paņēma rokās.

-   Cik nelaimju tā dēļ noticis… - Savilcis biezās lūpas gredze­nā, viņš apklusa. - Pareizāk būtu sacīt, ka tas ir nelaimju saraksts, šis Bordžas konkordāts. Kā lai vēl nosauc šo dokumentu? Algoto slepkavu harta? Pijs sūtīja mani ar to uz Parīzi, tādējādi pilnva­rodams rikoties Baznīcas vārdā un laba. Ar brāli Leo un Horst­manu es to nosūtīju uz Īriju, un tagad atkal tas ir šeit. Vārdu sa­raksts.

-    Kā tas šeit nokļuva? - es jautāju.

-    Vakar Horstmans to atdeva man, bet es - Kallistam. īstenībā viņš to nebija redzējis. Man gribējās, lai viņš tur ierauga savu vār­du. Kas ar to būtu darāms? Jānoglabā slepenajos arhīvos? - Jau­tājums bija retorisks. - Domāju, ka ne. Bez šīs relikvijas varam iz­tikt. Vai tā ir?

Kardināls neverīgi iemeta pergamentu lielā pelnutraukā, kas atradās uz galda, un, izvilcis no kabatas zelta šķiltavas, tās no­klikšķināja. Nākamajā mirklī liesmiņa strauji apņēma gadsimtiem veco pergamentu. Dažās sekundēs vēsture izkūpēja dūmos. Danns nogrozīja galvu.

-   Kam tas vajadzīgs, tēvs? - D'Ambrici pacēla uz viņu skatie­nu. - Nevienam. Neko labu tas ļaudīm nav devis.

Apsēdušies mēs televīzijā vērojām futbola spēles ierakstu.

lād ieradās doktors Kasoni un veica dažādas specifiskas dar­bības.

Šķita, ka pāragrās kardināla Indelikato nāves iemesls patiešam ir plašs infarkts.

Par kardināla Indelikato nāvi oficiāli nolēma paziņot pēc trīs­desmit sešām stundām. Tajā laikā man bija jāsēž lidmašīnā un jādodas mājup, uz Prinstonu. Man vajadzēja atgūties. Turklāt es gribēju satikt tēvu. Kopš aizceļošanas brīža biju uzzinājis daudz ko, taču gandarīts nejutos. Šķita, ka nekas nav tā, ka vajadzētu būt. Bija nodarits tik daudz ļauna, bet neviens īsts ļaundaris at­rasts nebija. Pat Horstmans bija pasludināts par upuri, aklu un nevainīgu ieroci intriganta Indelikato meistarīgajā plānā. Varbūt šo plānu viņš izstrādāja kopā ar Erchercogu? To es nezināju. Tāpat kā nezināju, kā rīkotos, ja Horstmanu piepeši sastaptu un man rokā būtu ierocis. Taču tamlīdzīgi minējumi bija bezjēdzīgi, jo Horstmans bija aizraidīts atpakaļ, tumsā, no kuras nācis. Man bija zudusi iespēja atriebt māsu.

No prāta neizgāja monsinjors Pjetro Sandanato. Kas būtu jāda­ra ar šo cilvēku, lai arī kā viņu katrs dēvētu - par sajēgu zaudēju­šu katoli, maniakālu fanātiķi vai parastu jukušo? Kā viņš, node­vis savu skolotāju un netieši vainojams jaunā sabiedrotā nāvē, turpmāk spēs dzīvot? Es pieņēmu, ka d'Ambrici ar savu gudrību un gluži vai dievišķo varu aizsūtīs šo čūsku, ko gadiem ilgi bija sildījis pie savām krūtim, uz kādu nomaļu klosteri, kur tas beigs dzīvi aizmirstībā.

Droši vien faktam, ka pāvests Kallists nogalināja kardinālu In­delikato, vajadzēja mani satriekt, taču es uzskatīju viņa rīcību par savā ziņā loģisku. Kallists bija viens no assassini, kas devās snie­gainajos kalnos kopā ar savu komandieri, lai nogalinātu pāvestu Piju. Un tā pēc četrdesmit gadiem šis pats komandieris atgādina Kallistam, ka tas reiz bijis viens no viņiem, ka toreiz uzbrukums pāvestam neizdevās… bet kas gan var liegt apturēt nākamo nevē­lamo pāvestu? Manuprāt, ja jau cilvēks nospriedis, ka spēj noga­lināt, pārējais atkarīgs no apstākļiem un pienācīgas motivācijas. Pēc četrdesmit gadiem ši motivācija Kallistam, toreizējam Salvato- rem di Monam, joprojām bija. Droši vien viņš nebija pirmais mir­stošais pavests, kas izšķiries par slepkavību. Manuprāt, tāda rīcī­ba pat norāda uz rakstura stingrību. Turklāt Baznīca tikai iegūs, ja to vadīs progresīvi domājošs slepkava. Ja vien savā Golgātas ceļā neesmu zaudējis spriešanas spēju…