Выбрать главу

Vēlāk tajā pašā dienā mani pie sevis izsauca kardināls d'Am­brici. Par kardināla Indelikato pāragro nāvi plašsaziņas līdzek­ļiem vēl nebija paziņots. D'Ambrici bija izteicis vēlēšanos tikties Vatikāna dārzos, un mani uz turieni pavadīja smaidīgs apaļvai- dzis priesteris, bez mitas atkārtodams, cik brīnišķīga iegadījušies diena.

Kardināls pastaigājās pa taciņu zem palmām, un viņa vien­kāršās melnās sutanas malas plandīja vēss vējš. Šur tur stradaja dārznieki. D'Ambrici skatiens bija vērsts lejup, uz vecmodīgo kurpju apaļajiem purngaliem.

Kad piegāju viņam klāt, viņš paņēma mani zem rokas, un tā mēs bridi klusēdami staigājām. Es jutu starp mums dīvainu tuvī­bu, it kā mēs būtu seni draugi, taču tās, protams, bija iedomas. Izskaidroju šos maldus ar spēku izsīkumu. D'Ambrici apstājās un pavadīja ar skatienu strādnieku, kurš stūma ar treknu meln­zemi pilnu ķerru.

- Paskaties uz šo cilvēku, - kardināls teica, - kādas viņam ne­tīras rokas. Taču, kad šodien, retos atskārtas brīžos, domāju par savām rokām, Bendžamin, es redzu, ka tās ir daudz netīrākas.

Esmu tās notraipījis daudz biežāk nekā šis virs. Ak, šīs metafo­ras… Netīras rokas, tīras rokas - kāda atšķirība? Tomēr es pateik­šu, kada ir atšķirība, ja vien vēlaties to zināt.

-    Neesmu par to pārliecināts, - es atbildēju.

Viņš paraustīja plecus un negaidīti iesmējās.

-    Atšķirība ir cilvēkos, Bendžamin. Tā, piemēram, man jau trūkst Sandanato… Nekad nedomāju, ka viņš spējigs uz ko tādu. Vienmēr tik vaļsirdīgs, tik godīgs jauns cilvēks… mans uzticamais Pjetro. Jā, man viņa trūks līdz mūža galam.

-    Ko jūs ar viņu izdarījāt? Nosūtījāt uz tālu klosteri?

-    Es neko ar viņu neizdarīju. Mans senais draugs Augusts pagājušajā nakti viņu nogalināja. Man vajadzēja paredzēt, ka Horstmans viņam atriebsies. Par to, ka Pjetro nodeva mani. Tiklīdz viņš uzzināja, ka Pjetro par Simonu viņam melojis… ak, neko ļau­nāku nespēju iedomāties! Augusts dažreiz sūtījis man ziņojumus, domādams, ka tos saņem Simons, kuru viņš tik sen pazīst. Taču Pjetro šīs ziņas lasīja pirmais, likdams nabaga Augustam domāt, ka viņš joprojām strādā manā labā. Tā nu Augusts izdarīja to, ko prot vislabāk… nogalināja Pjetro. Tikko pie manis bija policija. Pjet­ro nogalināts ar vienu lodi. Pakausī. Tūlīt pēc tam piezvanīju jums.

-   Tieši tāpat bija nogalināta mana māsa.

-   Viss ir beidzies. Horstmans ir prom. Sandanato miris. Inde­likato miris. Kallists ir komā, un Kasoni domā, ka vairs neizķepu- rosies. Bendžamin, kas notiks, ja mums pietrūks garīdznieku?

-    Man būtu sasodīti interesanti to redzēt, - es atbildēju.

Klusajā dārzā atskanēja d'Ambrici skaļie smiekli.

-   Jums tāda doma gluži labi patīk, vai ne? Žēl, ka Pjetro vairs nekad neizdzirdēs nevienu joku. - D'Ambrici savādi uz mani pa­skatījās. - Viņam nebija humora izjūtas. Tas, iespējams, bija viņa lielākais trūkums. - D'Ambrici paraustīja plecus.

-   Trūkumu viņam bija papilnam.

-    Piekrītu. - Vecā vira balsī ieskanējās skumja nots.

-   Tā kā esmu pagāns…

-    Piekrītu.

-   Un garīdzniekus nerespektēju… vai drīkstu uzdot vienu ne­kaunīgu jautājumu? Vai nākamā ziņa, ko par jums dzirdēšu, būs tā, ka esat ievēlets par pāvestu?

-    Varbūt. Ja vēlēšos, Samerheiss var nopirkt man šo amatu. Taču neesmu vēl izlēmis. Nezinu, kas baznīcai labāk - pāvests uz ilgu vai īsu termiņu? Tāds ir jautājums.

Mēs tuvojāmies vārtiem, pa kuriem biju ienācis dārzos. Piepeši man atausa… Erchercogam var piedot visu, ja viņš spēj nopirkt Pāvesta krēslu!

-    Es pastaigāšos vēl mazliet, Bendžamin. - D'Ambrici pacēla galvu un lūkojās uz mani no smago, puspievērto plakstiņu apak­šas. - Atļaujiet jums dot mazu padomu. Kad dodaties mājup?

-   Rīt, - es atbildēju. Diez vai es izmantošu viņa padomu, man ienaca prātā. Bet… kas zina? D'Ambrici bija dzīves cīņās rūdīts vīrs, pieredzējis sava mūžā daudz vairāk nekā es. Varbūt patie­šām vērts ieklausīties? Saule rietēja, un palmas pret pelēcīgajām debesīm izskatījās vientuļas.

-    Piedodiet sev, Bendžamin.

-    Atvainojiet, Eminence?

-    Tāds ir mans padoms. Piedodiet sev savus grēkus. Ņemiet piemēru no manis. Nav svarīgi, ko esat pastrādājis, jums jāsaprot, ka pasaulē ir daudz kas sliktāks. Tā dzīve ir iekārtota, ikvienam mums lemts daudz kas labs un slikts… arī. - Kardināls centās vē­jā aizsmēķēt melno cigareti, līdz beidzot tas izdevās, un viņš tīk­smi ievilka dūmu. - Piedodiet sev savus nedarbus, savus grēkus… To jums saka nevis garīdznieks, pat ne katolis, bet cilvēks, kurš nodzīvojis garu mūžu. Atlaidiet sev grēkus, dēls.

Artijs Danns pavēstīja, ka aizkavēsies Romā vēl pāris dienu ii rosi vien, lai kopā ar d'Ambrici izperinātu jaunu sazvērestību, - tāpēc mēs pēdējās vakariņas Romā ieturējām kopā. Mēs ēdām un iedzērām, bet man šķita, ka Dannu nodarbina kāda doma, no ku­ras viņš netiek vaļā. Saruna nemanot ievirzījās par maniem vecā­kiem, Veļas nāvi un tēva Governo pašnāvību un apglabāšanu ne­svētītā zemē aiz kapsētas žoga. Tas, protams, bija netaisni, jo viņš mira no slepkavas rokas. Nūjā, Dievs ir liels, Dievs ir labs. Danns lūdza nodot tēvam sveicienus un drīzas izveseļošanās vēlējumus un apjautāties, vai tas izlasījis viņa atstātās grāmatas. Es apsolī­ju to izdarīt. Danns savukārt apsolīja piezvanīt, tiklīdz atgriezī­sies Ņujorkā.

Par Indelikato un Sandanato nāvi mēs tikpat kā nerunājām. Pēdējo skumjo vēsti viņš arī bija uzzinājis no d'Ambrici, taču, gluži kā vienojušies, mēs šo tematu neskārām, atlikdami to uz citu tik­šanās reizi.

-    Vai zināt, d'Ambrici šodien mani nedaudz izbrīnīja, - es tei­cu, kad pa Spāņu kāpnēm devāmies atpakaļ uz viesnīcu. - Es pajautāju, vai viņu ievēlēs par nākamo pāvestu…

-    Tā ari pajautājāt? - Danna spurainās uzacis uzšāvās aug­šup. Acis blēdīgi piemiedzās.

-    Un viņš teica…

-    Ko viņš teica?

-   Viņš teica, ka Samerheiss viņam šo amatu nopirkšot, ja vien viņš izlemšot kļūt par pāvestu. Samerheiss!

-    Sava patiesība tajā ir, Ben. Tas ir labi sakārtots bizness, ko allaž vadīja Samerheiss, tavs tēvs, Lokharts, Hefernans… un citi.

-    Ne jau par to… Samerheiss taču ir Erchercogs! Vai jūs nedo­mājat… ka tas ir amorāli? Pirms četrdesmit gadiem Erchercogs no­deva viņu Indelikato un Pijam… un tagad viņš paziņo, ka Ercher­cogs viņam nopirkšot Pāvesta krēslu. Man trUkst vārdu!

-   Es gan domāju, ka tā ir lieliska cilvēku resursu izmantošana, - Danns sacīja un piemiedza man ar aci.

Es nespēju iztēloties savas izjūtas pēc atvadīšanās no Eliza­betes. Zināju tikai vienu - es ilgošos pēc viņas, un mūsu attiecī­bas turpināsies. Tas bija galvenais. Tāpēc es viņai piezvanīju.

-   Pirms aizlidošanas man tev kas jāpastasta, - es teicu. - Kaut kas svarīgs. Vai tev bijusi saruna ar kardinālu?

-Jā, ja, - viņa atturīgi atbildēja. - Paklausies, neko vairs nesa­ki. Iespējams, mūs noklausās… Labāk satiksimies. Kad tu aizlido?

Es pateicu.

-    Skaidrs. - Es dzirdēju čaukstam papīrus. - Varu izrauties uz pāris stundām. Vai tu esi viesnīcā?