- Esmu brīvs, kad vien…
-Tiksimies lejā pie kāpnēm. Pēc piecpadsmit minūtēm.
Atnācis mazliet agrāk, es stāvēju Spāņu kāpņu lejasgalā un gaidiju. Kad Elizabete aizelsusies man uzsauca, es piegāju viņai klāt un apņēmu viņu ap pleciem.
- Apstājies, - es teicu, un viņa palūkojās uz, mani jautājošām acīm. -Šķiet, neesmu tevi redzējis veselu mēnesi. - Elizabete pasmaidīja, un es maigi noskūpstīju viņu uz lūpām. Kas gan pasaulē ir dabiskāks… Mugurā viņai bija tumša vējjaka ar ordeņa rozeti pie atloka.
- Nāc! - Viņa vilka mani aiz rokas sev līdzi. - Kādi tev ir jaunumi?
- To ir vairāk, nekā gribētos, - es atbildēju.
- Vai tu zini, ka Indelikato ir miris?
- Vai zinu? Elizabete, mēs ar d'Ambrici griezām otrādi līķi… un reizē ieraudzījām dunci…
- Dunci? Kādu dunci? Ko tu runā?
- Florenciešu dunci, ja gribi zināt precīzi.
Elizabete neticīgi lūkojās uz mani. Tad, neatlaizdama manu roku, ieveda mani nelielā parkā. Bērni tur drūzmējās ap pārvietojamu skatuvi, uz kuras ritēja amizanta leļļu teātra izrāde. Pino- kio, ietērpts garīdznieka sutanā ar stāvo balto apkaklīti, lielījās skaistai meitenei, cik viņš drosmīgs, un deguns viņam stiepās arvien garāks. Spiedzīgā balsi viņš stāstīja par savām dižajam uzvarām pār ļaunumu, kad piepeši no aizmugures, sēdēdams zirgā, viņam tuvojās draudīgs bruņinieks melnās bruņās. Jaukā meitene ar cirtainajiem gaišajiem matiem pūlējās pārtraukt tukšo salmu kūlēju, lai brīdinātu, ka tam draud briesmas, bet viņai tas neizdevās, un bruņinieks nāca aizvien tuvāk. Bērni, reizē izbiedēti un sasmīdināti, lēkāja un spalgi kliedza, lai muļķa I'inokio paskatās atpakaļ. Mēs nogriezāmies sānu alejā un apsēdāmies uz sola zem kokiem, kuru lapotnē šalca vējš.
- Ben, kardināls Indelikato mira ar sirdstrieku. - Viņa veltīja man bargu skatienu. - D'Ambrici šorīt mani izsauca pie sevis un pastāstīja, ka sarunas laikā ar Kallistu Indelikato ķēris infarkts, viņš sabrucis un miris, bet viņi nolēmuši ziņu neizpaust līdz rītdienai…
- Vai d'Ambrici minēja, kā Kallists Indelikato uzņēmis?
- Nē, bet…
- Tu vari man ticēt, jo es tur biju. Kardinālu Indelikato nogalināja… nenoknti no sola… viņu nogalināja Kallists.
- Ko tu runā…
Es viņai visu izstāstīju. Ka slepkava Kallists tagad guļ komā. Ka Horstmans nogalinājis Sandanato. Elizabete nebilda ne vārdā, it kā nemaz nebrīnītos par šīm vēstīm, it kā nekas vairs ne- spetu viņu pārsteigt. Pārāk daudz satriecoša viņa bija uzzinājusi pēdējās dienās. Pieņemt un izprast šos jaunumus nebija viegli.
Kad apklusu, gan Pinokio, gan melnais bruņinieks no skatuves bija nozudis. Skolēni formas tērpos un jaunāki bērni ar mātēm un auklītēm sāka izklīst. Saulainās debesis apmācās. Uzpūta auksts vējš. Līdz Ziemsvētkiem vairs nebija tālu.
- Es raugos uz visiem šiem notikumiem ar žurnālistes acīm. Neko nevaru sev padarīt, - Elizabete sacīja, domīgi raudzīdamās kaut kur tālumā. Viņa izbrauca ar roku caur tumšajiem, kuplajiem matiem. Pirksti viņai bija gari un ļoti skaisti. - Kāds raksts no tā iznāktu! - Viņa rūgti iesmējās. - Kādas beigas! Pāvests nogalina…
- Indelikato nogalināja Salvatore di Mona.
- Jā, droši vien tev taisnība. Un tagad viņš guļ komā. Tātad d'Ambrici man sameloja. - Elizabete piecēlās.
- Tas vēl nav viss. Šo uzdevumu viņam deva Simons. Simons lika nogalināt Indelikato.
- Simons… d'Ambrici?
-Jā. Viņš uzrakstīja Kallistam zīmīti, atgādinādams, ka tas ir viens no viņiem un ka darāms darbs. Es izlasīju to zīmīti. Bija pakritusi Kallistam zem gultas.
- D'Ambrici acīmredzot pirmām kārtām mani redz žurnālisti, - Elizabete sacīja. - Tāpēc neteica, kā viss bijis. Taču viņam jāsaprot, ka tu man visu izstāstīsi.
- Protams. Viņš zina ari, ka tu proti glabāt noslēpumus.
- Turklāt… ko gan es varētu? - viņa iesaucās. - Pierādījumu taču nav! Kur ir asiņainais duncis?
Es pavadīju Elizabeti atpakaļ.
- Cik vēl ir tādu notikumu? - viņa domīgi sacīja. - Tādu, par kuriem neviens nekad neuzzinās?
- Kas to lai zina? Droši vien simtiem skeletu paslēpts dažādos putekļainos, ēnainos stūros… - Piepeši man paspruka: - Ak Dievs, kā man tevis trūks, Elizabete!
- Droši vien trūks, kur gan tu liksies. Tu taču esi mani iemīlējies, Ben.
- No kurienes tu to ņēmi?
- Pietiek paskatīties uz tavu skumjo seju, lai viss būtu skaidrs.
- Nūjā, seja esot dvēseles spogulis. Pēdējā laikā tik daudz esmu piedzīvojis. Iemeslu skumjām netrūkst. Taču… jā, es milu tevi.
-Tad neskumsti. Mīlestība ir laime. Vela būtu teikusi to pašu.
- Mīlestība ir laime tad, ja tā ir abpusēja.
- Kāda tam nozīme?
Es pasmaidīju.
- Patiešām.
- Atvadīsimies šeit, Ben. - Mēs stāvējām ļaužu pilnā laukumā.
- Es tomēr nesaprotu… Man mieru nedod doma par Samerheisu. Ne tikai tas, ka viņš var nopirkt d'Ambrici pāvesta amatu…
- Kas tad vēl?
- Ko viņš toreiz darija Aviņonā? Neviens man tā arī to nepaskaidroja. Kāpēc viņam bija līdzi tas Marko?
- Viss ir beidzies. Kāda tam nozime?
- Nē, kaut kas tāds nekad nebeidzas. Vai tu nesaproti? Nekas nebeigsies, ja Samerheiss patiešām ir Erchercogs… - Es apklusu.
Nebija jēgas viņu ilgāk aizkavēt. - Ko lai tev saku, Elizabete? Tu esi gudra sieviete. Turies! - Man bija laiks iet.
- Nodod savam tēvam Ziemsvētku sveicienus, Ben. Man… mums abiem daudz kas jāpārdomā. Vai saproti?
- Protams.
- Drīz tiksimies un parunāsimies atkal.
- Kad?
- Pagaidām vēl nezinu… Nesteidzini mani.
Es lūkojos uz Elizabeti un domāju, ka viņai ir taisniba.
Tad viņa devās prom, un es pavadīju viņu ar skatienu.
Nepagriezusies viņa vienu reizi man pamāja, paceldama augšup roku.
Es iekāpu lidmašīnā, atkritu savā sēdekli un acumirkli jutu neaprakstāmu nogurumu. Tomēr iekrist dziļā bezsapņu miegā man neizdevās. Tam traucēja sejas, kas rēgojās manu aizvērto acu priekšā, turēdamas mani dīvainā pussnaudā starp miegu un nomodu.
Mani apstāja sejas no pagātnes un tagadnes. Sejas no fotogrāfijas, ko biju atradis bungās, piepeši atdzīvojās, vienīgi cilvēks ar fotoaparātu joprojām slēpās ēnā, joprojām noslēpumains… Es redzēju Rihteru un domāju par to, kas tagad būs viņa partneris baznīcā, kas aizstāvēs viņa intereses, ja Indelikato miris… Redzēju šausmu sastindzināto Lebeku viņa mākslas galerijā Aleksandrijā, un šo paniku izraisīja mana ierašanās un jautājumi, ko bija uzdevusi ari mana māsa… Pēc tam redzēju skaistu mūķeni, kas uzved mani uz īsta ceļa un kopā ar mani ietur vakariņas, un Gab- riēlu, kuru nekad vairs neredzēšu… Starp sejām, kas drūzmējās ap mani, pazibēja ākstīgais Toričelli brāļadēls, Paternosters ar savu plato degunu, klaidoņi, kuri lietū uz ugunskura gatavo vakariņas… brālis Leo, miglains, klinšains krasts, bangas, no kurām nodreb zeme, un mana baiļu pārņemtā dvēsele… Artijs Danns, kas iznirst manā acu priekšā Īrijā gluži kā džins no dūmakas un sāk stāstu par d'Ambrici memuāriem, un māsa Elizabete raud Parīzes dzīvokli, kur dažreiz apmetusies Vela… Aviņonā, Ērihs Keslers, Samerheiss un viņa miesassargs… tie visi gan tuvojās, gan attālinājās, kā jau sapni… Horstmans, atradis mani vienkāršajā baznīcā, smejas par manu rotaļpistoli un liek vākties mājās… Elizabete Aviņonā atklāj man savu dvēseli, un mans naids pret Baznīcu posta visu, it visu, kas man dārgs… Un tad Roma…