- Vai zini, - tēvs turpināja, - vakar viņa man piezvanīja no Kalifornijas un teica, ka nākamajā dienā kopā ar Lokhartu ieradīšoties Ņujorkā. Teica, ka šodien pēcpusdienā būšot mājās un rīt droši vien atbraukšot ari Lokharts. Šodien Ņujorkā man bija tikšanās, un es nevarēju būt pat īsti drošs, ka vakarā tikšu mājās. Veļa ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, ka viņu kas nomāc. - Tēvs novilka žaketi un uzmeta uz vecmodīgā krēsla atzveltnes, parāva vaļīgāk kaklasaites mezglu un uzrotīja piedurknes. - Vai zini, kas mani tobrīd uztrauca, Ben? Man nedeva mieru doma, ka viņa ieradīsies, lai pateiktu, ka grasās aiziet no ordeņa, lai apprecētos ar Kērtisu. Vai to viņa gribēja celt galdā?
- Nezinu. Man šķita, ka tu Kērtisu uzskati par ideālu znotu.
- Runa nav par viņu. - Tēvs novaikstījās. - Runa ir par Veļu. Viņa bija mūķene, un tādai viņai bija jāpaliek…
-Tāpat kā man bija jākļūst par garīdznieku?
- Tikai Dievs to zina, par ko tev bija jākļūst. Taču Veļa… viņa Baznīcai bija kā radīta…
- Kas to teica? Ne jau nu Baznīca. Ja vien neesmu lasījis nepa- icizās avīzes. Man radies iespaids, ka Baznīca labprāt savāktu kolekti un nopirktu viņai biļeti vienā virzienā, aizraidīdama viņu labi tālu. Taču galu galā - vai Veļa pati nav noteicēja pār sevi? Vai jautājumā, ko iesākt ar savu dzīvi, viņai nav balsstiesību? - I s piepeši attapos, ka lietoju nepareizu darbības vārda laiku. Mana māsa vairs neko nevarēja iesākt ar savu dzīvi, jo viņai tā hija atņemta.
- Tā jau es domāju… Es zināju, ka tev ir šāds viedoklis. Ar tevi strīdēties nav vērts. Mēs ar Veļu esam katoļi, bet tu…
- Bet es esmu ģimenes melnā avs, kuram ir vieni vienīgi trūkumi! - es viņu pārtraucu.
- Es tev iesaku, Bendžamin, neatgādināt savus trūkumus, kādus godājami ļaudis cenšas slēpt. Turklāt… varbūt vismaz šonakt savās sarunās varam neskart tavu iedragāto psihi.
Man vajadzētu smieties. Veļa katrā ziņā būtu smējusies. Turpinājās senā ciņa, un mēs abi, tēvs un es, zinājām, ka uzvarētāja šajā cīņā nav. Mēs cīnīsimies tik ilgi, iekams viens no mums būs miris, un tad tam nebūs nozīmes, kaut gan nozīmes tam nebija nekad.
- Vai manas domas, - viņš pēc brīža jautāja, - par Veļu un Kērtisu ir pareizas?
- Veļa nekad ar mani par to nav runājusi.
- Varu iedomāties, kādu padomu tu būtu viņai devis. - Tēvs piepeši pielika pie acīm smagu roku, un es atskārtu, ka viņš ir tuvu asarām. Pat vecam karavīram nebija viegli stāties pretī kam tādam. Viņš piecēlās, paņēma krāsns kruķi un pabikstīja uguni. Uz akmeņiem nobira dzirksteļu spiets.
Pulkstenis uz kamīna dzegas nosita divas reizes. Skaņa bija maiga, it kā būtu aizskartas veca klavihorda stīgas. Piecēlies es paņēmu no tēva kastes cigāru, aizsmēķēju un devos uz istabas otru galu, kur nostājos pie loga blakus apklātajam molbertam. Raudzījos nelāgajā naktī, un man nez kāpēc prātā ienāca labra- dors Džeiks, kas mums reiz piederēja. Suns nereti plosījās kā negudrs, mēģinādams mums atņemt basketbola bumbu un to pārkost. Kad Džeiks nomira, Veļa uzstāja, lai bumbu aprok Džeikam blakus, lai suns beidzot varētu pēc sirds patikas to kost un plēst visu tam atvēlēto mūžību. Tur stāvēdams, es jutu, ka man un tēvam nebūs viegli samierināties ar to, kas noticis ar Veļu, kas noticis ar mūsu pasauli.
Tēvs nožāvājās un kaut ko noburkšķēja par Lokhartu, un es nesapratis atskatījos.
- Kallists lēni mirst. Nezinu, cik ilgi viņš vēl noturēsies, bet domāju, ka ilgi vairs ne. Kērtiss gatavojas iesēdināt Svētajā Krēslā pēcteci. Izvēlas nākamo uzvarētāju. Viņš grib ar mani aprunāties. Nav šaubu, ka vāc naudu.
- Un kas būs šis cilvēks? - es jautāju.
- Kāds, kurš ir cienīgs ievadīt Baznīcu divdesmit pirmajā gadsimtā, lai arī ko tas nozīmētu.
- Lai viņam veicas.
- Ar Kērtisu nekad neko nevar zināt. Manuprāt, izvēle var krist uz d'Ambrici vai Indelikato. Vai kompromisa variants - Fandžio. - Tēvs savilka neizteiksmīgu seju, it kā viņam tas būtu vienalga, taču tā nebija. Viņš bija slikts aktieris.
- Ko izvēlētos tu?
Tēvs paraustīja plecus. Savā laikā viņš daudz spēlēja pokeru. Viņam bija savs kandidāts, iezīmēta kārts izspēlēšanai pēdējā brīdi.
- Nekad neesmu tev to jautājis, - es piepeši saciju, - taču vienmēr mani nodarbinājusi doma, kādēļ tu pēc kara atvedi uz šejieni d'Ambrici? Mēs ar Veļu, protams, par viņu bijām sajūsmināti, jo viņš bija lielisks rotaļu biedrs, taču joprojām nesaprotu, kāds bija iemesls tavai rīcībai? Tu iepazinies ar viņu kara laikā, vai ne?
- Tas ir garš stāsts, Ben. Viņam bija vajadzīgs draugs. Neapspriedīsim to patlaban.
- Viens no stāstiem, kas saistīts ar SIB, par kuru tu nekad neesi runājis?
- Lai nu paliek, dēls.
- Labi. - D'Ambrici, Indelikato, Fandžio. Man tie bija tikai vārdi. Vienīgi par d'Ambrici bija atmiņas.
Tēva noslēpumainās saites ar SIB allaž mani mazliet kaitināja. Notikumi bija seni, taču viņš par tiem klusēja, it kā runa būtu par nez kādu valsts noslēpumu. Reiz viņš ar māti vasaras brīvlaikā aizveda mūs uz Parīzi. Mēs apmetāmies viesnīcā George V, vizinājāmies ar laivām pa Sēnu, aplūkojām spārnoto uzvaras dievieti Nīki Luvra, devāmies uz misi Parīzes Dievmātes katedrālē, turklāt Sēnas krastmalā es tiku pie pirmās P. Dž. Vudhausa grāmatas. Taču ceļojuma kulminācija bija Eifeļa torņa apmeklējums, ko mums noorganizēja tēva SIB laika draugs bīskaps Toričelli, tajā laikā jau vecs vīrs. Neesmu pēc tam redzējis nevienu, kuram būtu tik neticami garš āķveida deguns, kāds bija šim Toričelli. Uzzināju ari viņa iesauku -Šeiloks. Toričelli kabatas vienmēr bija pilnas ar mazam anisa konfektēm, un Veļai tās ļoti garšoja. Viņš izstāstīja anekdoti par Žaku un Pjēru, kuri divas tris reizes nedēļā ēd pusdienas vienā un tajā pašā nomales restorānā jau divdesmit gadus. Kādu dienu Žaks Pjēram pajautā, kāpēc viņš divdesmit gadus pusdieno vienā un tajā pašā vietā, un Pjērs atbild: "Tāpēc, mon āmi[1], ka šis ir vienīgais restorāns Parīzē, no kura nav redzams tas sasodītais Eifeļa tornis!" Mēs īsti nesapratām joku, taču Veļa smējās kā negudra, jo viņai patiešām ļoti garšoja anīsa konfektes.
Es dzirdēju tēvu un Toričelli apmaināmies pāris frāzēm par Parīzi nacistu okupācijas laikā, un Toričelli pazoboja tēvu, kā tas, viscaur noputējis melniem putekļiem pēc divu nedēļu slēpšanās no gestapo, izlīdis no ogļu pagraba, izskatīdamies pēc melnādainā dziedātāja Ala Džolsona, kurš gatavojas izpildīt savu iemīļoto dziesmu par gulbi. Jā, bīstami bija laiki. Taču tēvs manā uztverē bija tikai tēvs, un man bija grūti iztēloties viņu par spiegu, kas naktī spridzina spēkstacijas un munīcijas noliktavas.
- Vai zini, Ben, - tēvs lēni sacīja ar neveiklu mēli, ko acīmredzot bija nogurdinājis viskijs, - es nespēju iedomāties, kā lai to paziņoju Kērtisam, kuram vēl nekad nav gadījies sastapties ar lielu nelaimi. Viņa dzīve allaž ritējusi rāmi un gludi… I.aimīgs cilvēks, turklāt vienmēr panāk savu.
- Nu, tagad viņam būs jāsaņemas. - Es nospļāvos par Kērtisu Lokhartu, kurš bija viens no viņiem, un galu galā negrasījos bārstīt līdzjūtības apliecinājumus arī tēvam, kas bija tikpat nesatricināms kā fantastiskās lietusūdens notekcauruļu figūras pie Parīzes Dievmātes katedrāles sienām. Man bija žēl vienīgi savas mazās māsas.