Lidmašīna traucās arvien tālāk uz rietumiem, un spožas saules pielietā diena slīga uz vakaru. Aiz iluminatora biezēja migla. Es mazliet ieēdu, iedzēru paris malku un beidzot iekritu miegā.
Taču viņa jau bija priekšā, gluži kā gaidīja mani. Tās pašas vecās drāmas pēdējais cēliens.
Un māte rēga lomā - tāda pati, ne druskas nepārvērtušies.
Viņa joprojām sauca mani, atdzīvinādama atmiņas, ko es neatlaidīgi pūlējos aizmirst. Atkal runāja par nelaimīgo tēvu Governo…
Tu, tu, tas biji tu… tu izdarīji tu… tu esi visā vainīgs!
Un rādīja ar pirkstu uz mani.
Viņa bija pilnīgi pārliecināta par savu taisnību.
SESTĀ DALA
PIRMĀ NODALA
DRISKILS
No ķirbju lukturiem, raganām uz slotas, rūķiem Niksona maskās vairs nebija ne miņas - tos bija nomainījuši priecīgi, tukli Ziemsvētku vecīši, sniegaviri un ziemeļbrieži ar sarkaniem purniem. Universitātes pilsētiņas ielas klāja vairākas collas bieza sniega kārta, lielie, ar sarmu klātie Naso ielas vārti vizēja saulē. Ziema šajā gadā bija neparasti agra un barga. Ietves bija slidenas, salts vējš nepatīkami spraucās piedurknēs, toties it visur skanēja Ziemsvētku dziesmas, jautri džinkstēja veikalu durvīs iekārtie zvaniņi un izrotātajos skatlogos gulēja spoži iesaiņotas dāvanas. Ziemsvētki bija klāt. Ikviena ģimene, ja vien liktenis nebija lēmis citādi, pulcējās kopā, lai līksmi pavadītu laiku.
Apturējis Mercedes uz sniegainā piebraucamā ceļa, es izkāpu ārā. Bija redzams, ka vairākas dienas pa šo ceļu neviens nav braucis. Māja bija tukša, nemīlīga un auksta. Es bezmērķīgi izstaigāju istabas, nesaprazdams, ko lai domā. Zīmīti nekur neredzēju. Bija redzams, ka pēc iznākšanas no slimnīcas tēvs šeit uzturējies. Es piezvanīju uz Manhetenas biroju Mārgaritai Korderei un sacīju, ka esmu mājās, bet tēva šeit nav.
- Ben, jums vajadzēja mūs brīdināt! Viņš ir savā Adirondaka medību namiņā. Ja runājam vaļsirdīgi, - Mārgarita Kordere pikti piebilda, - ar viņu nav viegli. Dažas pēdējās dienas pie viņa uzturējās slimnieku kopēja, taču vakar šī sieviete man zvanīja un raudādama sūdzējās, ka viņš to izmetis pa durvīm. Nezinu, ko ar viņu lai iesāk.
- Kā viņš tur nokļuva, Mārgarita? Vai viņš jūtas tik labi, ka var palikt viens?
- Vai jūs jokojat? Viņš uzskata, ka ir pilnīgi vesels, bet, protams, tā nav. Taču pamēģiniet viņam pateikt, kas jādara un kā jāuzvedas. Viņš acumirklī sāk ārdīties. Uz turieni viņu aizveda jūsu draugs mācītājs, pēc iesaukas Persiks. Aizveda un palika tur vairākas dienas, bet cilvēkam taču jābūt darbā… - Mārgarita apklusa, lai ievilktu elpu.
- Domāju, ka apciemošu mūsu veco zēnu, Mārgarita. Man nepatīk doma, ka viņš tur dzīvo viens. Došos ceļā jau rit.
- Brauciet uzmanīgi, Ben. Radio ziņoja, ka mūsu pusei tuvojas sniegavētra. No Čikāgas, kur sniegs sasnidzis divas pēdas. Tātad jus tikko atgriezāties? Ko pieredzējāt?
- Ak, Mārgarita, visu tāpat neizstāstīšu! Ņujorkā ielidoju tikai vakar.
- Labi, ka esat atgriezies. Ceru, ka visu noskaidrojāt un visi ir apmierināti.
-Sakiet, Margarita, kad jus esat redzējusi, ka visi ir apmierināti? Tā nenotiek.
- Turklāt tāda nelaime… Kardināla Indelikato nāve. Vai jūs ti- kāties ar viņu?
- Jā, - es atbildēju. - Patiešām nelaime. - Tad vēlreiz pateicu, ka rīt došos pie tēva, un viņa vēlreiz mani brīdināja par gaidāmo sniegavētru. Nolicis klausuli, es bridi prātoju, cik ilgs laiks paies, iekams apradīšu ar domu, ka ne ar vienu nedrīkstu apspriest Romas notikumus. Cik ļoti man pietrūka Veļas!
Vēlreiz biju spiests to atcerēties lenča laikā.
Es piezvanīju Persikam, un mēs norunājām satikties viesnīcas Nassau alus bārā, turpat, kur jau reiz sastapāmies citā aukstā un sniegainā dienā, kad Vela mirusi gulēja mūsu kapelā. Viņš atbrauca no Ņūprudensas, degdams nepacietībā uzzināt, kā bijis "tur".
Es atbildēju, ka viss ir neiedomājami sarežģīti, ka ar to nodarbojas Baznīca un svarīgu lēmumu pieņemšanā iztika bez manis. Un tā talak, un tā joprojām. Persiks savādi uz mani paskatījās un piemiedza ar aci, it kā viņš gan zinātu, kā Romā kārto lietas.
- Tad pasaki man, - viņš teica, - kas nogalināja Veļu. - Šī brūce viņam acīmredzot nekad nesadzīs. Persiks uzskatīja, ka šo atbildi esmu viņam parādā. - Vai tas pats tips, kas uzbruka tev un monsinjoram no Romas?
- Tas pats. Tā vismaz pagaidām uzskata. Vecs, prātu izkūkojis priesteris. Dievs zina, kas viņam uznāca. Šaubos, vai viņu kādreiz atradīsim. Zini, Persik, tas viss man ir līdz kaklam. Parunāsim par to vēlāk - labi? To atceroties, galva plīst vai pušu.
-Saprotu. - Persiks pasmaidīja savu pazīstamo zēnisko smaidu, bet viņa seja palika tāda pati kā iepriekš - nogurusi un nopietna. Pulkstenis bija trīs dienā, mēs košļājām člzburgerus ar ceptiem kartupeļiem un bārā bijām vienīgie apmeklētāji. Arā gaudoja vējš. - Tad pasaki man, vai pa šīm dienām tava attieksme pret veco labo Romas Baznīcu kļuvusi citāda?
Man sanāca smiekli par tik savādu jautājumu.
- Varbūt tas izklausīsies jocīgi, Persik, taču vēl nekad Baznīca man nav likusies tik cilvēcīga kā tagad. Tā ir tik nepilnīga, ka šo nabaga vecenīti gandrīz var iemilēt.
Es apjautājos, ko dara tēvs, bet Persiks sāka stāstīt, kā atradis d'Ambrici manuskriptu un atdevis to Artijam Dannam.
- Es tikos ar Dannu, - es teicu. - Viņš man pastāstīja par šo dokumentu.
- Tiešām? Tu tikies ar viņu? Interesants cilvēks! Kad atradu manuskriptu, mēs veltījām tam veselu nakti. Ja tu redzētu viņa dzīvokli! Skaidrā laikā pa logu var redzēt Prinstonu… Viņš teica, ka helikopteri lido zemāk par viņa dzīvokļa logiem.
- Viņš lielos vilcienos man izstāstīja memuāru saturu, - es sa- ciju. - Visai noslēpumains dokuments. Zinu, ka savā laikā d'Ambrici ar to nodrošinājās, bet nu tā ir pagātne. - Es nevēlējos to visu skaidrot Persikam. Labāk, lai viņš turas no šim lietām pa gabalu.
Acis viņam mirdzēja, vaigi bija piesārtuši.
- Visi tie segvārdi, spiegu piedzīvojumi… Dīvaini, bet tavs tēvs par to manuskriptu zina! Viņš teica, ka viņam par to neesot daļas un viņš nekad par to neesot domājis… taču zina, ka d'Ambrici vecajam mācītajam iedevis manuskriptu. Pirms desmit dienām esot piepeši atcerējies. Savāda tomēr ir cilvēka atmiņa, ļoti savāda…- Persiks pārstāstīja man visu, ko bija dzirdējis no mana tēva, par pļāpigo dzērāju mācītāju, kurš glabājis d'Ambrici papīrus un viņu ķircinājis. Izklausījās ticami. Es atcerējos veco nelgu, kura elpa vienmēr oda pēc džina. - Iznāk, - Persiks novilka, ar dakšiņu grūstīdams pēdējo kartupeli pa atlikušo kečupu, - viņš visu zināja. Sasodīti interesanti!
- Vai tu pateici viņam, ka parādīji papīrus Dannam?
Persiks paraustīja plecus.
- Nu… laikam jau ne. Negribējās ielaisties garā skaidrošanā. Pēc tam viņš man lika, lai aizvedu viņu uz medību namiņu. Tu zini, kāds viņš ir - radis komandēt. Nevar ne atkratīties.
- Tikai tagad to ievēroji? - es iestarpināju.
- Pametis draudzi novārtā, pavadīju tur gandrīz veselu nedēļu. Lieliska vieta. Klaiņoju pa kalniem… Māja arī ļoti skaista, ar milzu lāča izbāzni stūri…