- Ar ko vēl nodarbojies?
- Uzcēlu sniegaviru! Aizbraucu uz Everetu, kur sapirku pārtiku, pēc tam piekrāvu pieliekamo pilnu ar produktiem. Daudz staigāju, izlasīju divus romānus, gatavoju, uzkopu māju, īsi sakot, ap- rupēju tavu tēvu.
- Un ko darīja tēvs?
- Pāris reižu izlasīja d'Ambrici papīrus, bet nekomentēja. Līdzi bija paņēmis kaudzi plašu un skiču albumu. Visu laiku lika plates un klausījās mūziku. Mēs sarunājāmies maz… Tavs tēvs izturējās draudzīgi, bet turējās savrup. Pārmijām kādu vārdu par tevi, par to, ko tu dari. Viņš atgūstas itin strauji, Ben. Raizējas par tevi, domā, ka, jaukdamies Baznīcas lietās, tu uzprasies uz nepatikšanām. Vēl viņš teica, ka tu nesaprotot Baznīcu. Es tikai māju ar galvu, lai runā. Viņš ļoti pārdzīvo Veļas nāvi. Kādu nakti dzirdēju viņu raudam… Iegāju pie viņa, pavaicāju, vai viss kārtībā. Viņš atbildēja, ka sapni redzējis Veļu, bet pamodies un atcerējies, ka viņa mirusi. Man bija žēl večuka.
- Rīt pie viņa aizbraukšu, - es teicu. - Viņam bijusi kopēja, taču viņš to padzinis. Nav labi, ka viņš tur uzturas viens.
- Vai negribi, lai braucu kopā ar tevi? Gaidāma stipra sniega- vētra.
- Nekas ar mani nenotiks, Persik. Labāk pieskati savu ganāmpulku.
- Mans ganampulks, - Persiks noburkšķēja. - Nav tam veicies ar mani.
Tukšajā mājā es nespēju aizmigt. Televīzijas ziņu sižetā par pāvestu, kas nebija rādījies publikai jau divus mēnešus, un viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos izskanēja arī vēsts par Indelikato nāvi. Pēdējā ziņu izlaidumā vienīgais jaunums par Baznīcu bija tas, ka arhibīskaps kardināls Klammers nolēmis palikt Romā uz Indelikato bērēm. Es sēdēju Garajā istabā, malkoju jau trešo Laphroaig glāzi un klausījos, kā aiz loga auro vējš, triekdams pret rūtīm ledus graudiņus.
Es centos nedomāt, kas noticis pēc Veļas nāves, taču mani mēģinājumi bija neveiksmīgi. Galu galā, iztukšojis viskija glāzi, es uzvilku veco aitādas kažoku un siltos zābakus un izgāju ārā.
Aukstais gaiss ieplūda plaušās un apskaidroja prātu. Es devos uz dārzu, kur, iespējams, tādā pašā naktī ka šī ābeles zarā bija pakārts mirušais tēvs Governo. Pa šo pašu ceļu kopā ar Sandanato biju devies slidot. Aiz dārza mēnessgaismā vizēja dīķis, pa kura ledu bez skaņas slīdēja pāris slidotāju, un viņu slidas sudrabaini mirdzēja.
Mani nepārvarami vilināja kapela. Tas nebija sentimentalitātes uzplūds, un to es sapratu, iegājis iekšā. Pakāpieni lidz neaizslēgtajām durvīm bija apledojuši.
Es ieslēdzu gaismu. Ko es šeit daru? Ko ceru ieraudzīt? Kapelā spoku nebija, tātad ne skaņu, ne balsi no pustumsas es neizdzirdēšu. Es apsēdos uz sola, uz kura bija sēdējusi Vela brīdī, kad Horstmans tai pie pakauša pielika ieroča stobru.
Un tad izdarīju to, ko nebiju darījis divdesmit piecus gadus.
Es nometos uz ceļgaliem, noliecu galvu un aizlūdzu par savu mirušo mazo māsu. Aizvērtām acīm čukstēju lūgšanas vārdus un, kā pieklājas krietnam katolim, izsūdzēju grēkus un lūdzos piedošanu no Tā, kas spēj piedot.
Vēlāk naktī gulēju savā vecajā gultā zem Dimadžo portreta, ieklausījos vēja gaudās aiz loga un parastajā čaboņā pažobelēs un jutu, kā velk caurvējš. Es ieslīgu miegā, bet nākamajā mirklī jau uztrūkos, atkal iemigu, un vienu bridi redzēju Veļu, kas paslēpj bungās fotogrāfiju, bet tad piepeši stāvēju kāpņu augšgalā un no- raudzijos, kā tēvs krīt…
No jauna pamodies, es vēlējos, lai vismaz māte vienu nakti man nerādītos, jo biju tik sasprindzis, ka baidījos aizmigt. Tur, miegā, viņa mani gaidīja, lai uzbruktu ar savām apsūdzībām.
Es svaidījos un grozījos no viena sāna uz otru, nez kuro reizi pārkārtodams spilvenu, līdz atcerējos nakti, kad pie manis istabā ienāca Vela. Vēl pavisam maza, ar sarkanu flaneļa naktskreklu mugurā, viņa raudāja un berzēja ar dūrītēm acis. Nez kāpēc es atcerējos šo nakti, iztēlē ļoti skaidri redzēdams miegaino, pārbiedēto un šņukstošo Veļu. Es jautāju, kas noticis. Viņa esot piecēlusies, jo savajadzējies uz tualeti, bet gaitenī stāvējusi mate un viņai uzklupusi, sākdama kliegt.
Vela sacīja, ka māte bijusi ļauna.
Es pajautāju, kāpēc.
- Viņa teica, ka to izdarīju es, Ben. - Vela ieraudājās pilnā balsī. - Kad pajautāju, ko tad, viņa nepaskaidroja, tikai atkārtoja, ka to izdarīju es…
- Ko tieši viņa teica?
- "Tu to izdarīji, tu, to izdarīji tu… tur, dārzā… tu viņu aiznesi, tu to izdarīji…" - Veļai asaras plūda straumēm. - ben, es neko tādu nedarīju, goda vārds, nedariju!
Es apskāvu māsu un teicu, ka viņa drīkst rāpties pie manis gultā un palikt visu nakti. I'ec tam piebildu, ka māte droši vien redzējusi sliktu sapni. Cik atceros, par šo gadījumu mēs nekad vairs nerunājām. Varbūt tāpēc, ka tas bija saistīts ar nelāgo notikumu dārzā, kur it kā bija atrasts ābeles zarā pakāries cilvēks…
Pēc vairākiem gadu desmitiem mātes murgs atdzīvojās.
Veļas vairs nebija, bet mātes murgs bija kļuvis par manējo.
OTRĀ NODALA
DRISKILS
Ceļš uz medību namiņu bija ilgs un grūts. Braukšanu apgrūtināja biezā sniega kārta, turklāt vēja brāzmas bija tik stipras, ka drebināja automašīnu. Kad nokļuvu gandrīz līdz Everetai un ieraudzīju aizlieguma zīmi, kupenas visapkārt jau atgādināja kalnus. Noskaidrojās, ka tilts nebija izturējis ceļu inspekcijas pārbaudi, tādēļ, lai nokļūtu Everetā, man bija jābrauc apkārt, caur Menanderu, citu mazpilsētu. Es devos bultu norādītajā virzienā un drīz ieraudzīju, ka ceļš ved stāvā, augstā pakalna, apliekdams akmens tiltu pa labo pusi. Bridi šaubījos, vai tikšu tajā augšā. Ar mežu apaugušajās nogāzēs koki ar šajā gadalaikā kailajiem zariem auga tik blīvi, ka pakalni šķita melni. Pa nogāzē iebrauktu taciņu ar ragaviņām vizinājās Menanderas bērni. Pakalnu virsotnes tinās miglā. Sniegs uz ceļa sasniga arvien biezāks, ieplakās jo īpaši, bet zem sniega bija ledus. Ja es izbrauktu stundu vēlāk, situācija būtu vēl draudīgāka.
Menandera bija saposusies Ziemsvētkiem. Pie laternu stabiem karājās spuldzīšu virtenes, virs galvenās ielas bija novilkti transparenti ar apsveikumiem. Pie baznīcas starmeši apgaismoja maketu, kura jumtu klāja sniegs, bet iekšā bija redzamas spuldzītes, silīte ar Jēzu, Jāzeps, Marijs un gudrie, kas izskatījās nedaudz izmisuši. Apstājies pie veikala, kas reiz bija piederējis brālim un māsai Poterveldiem, bet tagad piederēja Rekseliem, es piezvanīju uz namiņu un izdzirdēju tēva balsi, kas izklausījās daudz mundrāka nekā tad, kad biju zvanījis no okeāna otras puses. Es teicu, ka drīz būšu klāt.
- Sen bija laiks, - viņš noteica. - Man vajadzēja paredzēt, ka uz Ziemsvētkiem ieradīsies. Negribēsi palikt bez dāvanām. Es tevi pazīstu, Ben. - Tēvs iesmējās, lai es saprastu, ka viņš joko, nevis turpina seno dzēlību karu. - Pasteidzies, jo satumst un stipri snieg.
- Būšu pec stundas.
Pa bistami līkumaino un slideno ceļa posmu es virzījos uz priekšu vēl piesardzigāk - varbūt tāpēc, ka tēva balss uzjundīja siltas jūtas. Domas atgriezās laikā pirms daudziem gadiem, un es atcerējos senu ainu - spid saule, un verandā sēž tēvs ar Gari- ju Kūperu un runā par kino. Manu acu priekšā atkal atdzīvojās SIB aģentu ekrāna piedzīvojumi, es redzēju, kā mans tevs, neuzvarams un dižs varonis, skrien pa lidlauku, bet viņam apkārt svilpj nacistu lodes, pie kājām iecirzdamās zemē un uzsizda- mas gaisā putekļu mākonīšus… Saulaina diena, mazā Vela drais- kojas ūdens šaltis, un izrādās, ka Kūpers mūs zīmē… Burvīgas dienas. No šīm atmiņām ap sirdi atkal kļuva silti. Taču Kūpers jau sen miris, Vela nogalināta, no tēva varonības pilnajām dienām Slb palikušas tikai atmiņas… vēsture… kino… viss pārvēršas putekļos un pīšļos.