Medību namiņš atradās uz plakanas kalna virsotnes, un to ieskāva gan kaili koki, gan mūžzaļas priedes un egles. Rietošās saules stari uz pakalniem un mežiem meta sārtu blāzmu. Kad iegriezos piebraucamā ceļa, tam abās pusēs slējās bagātīgas kupenas, gluži kā putukrējums uz tortes. Caur zariem krita retas sniegpārslas. Namiņš bija celts no resniem baļķiem, pamatīga būve. Slīpo jumtu klāja gandrīz pēdu bieza sniega kārta. No viena kamīna skursteņa augšup vijās dūmi. Viena jumta puse ar lielo logu gandrīz skāra zemi, un zem šā loga bija mājas galvenā istaba pirma- ja stāvā. Ši istaba bija ziemeļu pusē, lai tēvam būtu piemērota gaisma gleznošanai. Logā dega gaisma, un, kad es apstādināju automašīnu uz ceļa akmens plāksnēm, durvis atsprāga vaļā, uz sliekšņa iznāca tēvs un māja man ar roku. Viņš bija novājējis, taču tumšzilā rupja adījuma svītera ieskautie pleci bija tikpat plati un taisni kā vienmēr. Neatcerējos, ka vēl kādu reizi tēvs būtu mani sagaidījis, iznākdams pretī.
Pirmajā vakarā tēvs izturējās neierasti laipni - vismaz iztika bez dzēlībām. Acīmredzot slimība bija padarījusi viņu rāmāku, taču man gribējās ticēt, ka mūsu attiecībās sākas jauns posms. Labāk vēlu nekā nekad.
Mēs divatā darbojāmies pa virtuvi un beidzot sēdāmies pie vakariņu galda ar grilētu steiku, ceptiem kartupeļiem un salātiem. Maltīti papildināja sarkanvīns, bet pēc tam - stipra cigoriņu kafija. No daudzajiem sarunu tematiem izvairīties nebija iespējams, taču mēs skārām tos lēni un piesardzīgi, īpaši, kad runa bija par Veļas slepkavību. Es nesteidzīgi izstāstīju, kā viss noticis. Vakars ievilkās, taču viņa interese un uzmanība nemazinājās.
Vārdi, ko es minēju, atmodināja viņa atmiņu, tāpēc ik pa laikam viņš mani pārtrauca, izstāstīdams kādu atgadījumu no šo cilvēku dzīves. Tās bija atmiņas par Toričelli, Robiju Heivudu, Klausu Rihteru un d'Ambrici, par karu, par Pretošanās kustības dalībniekiem. Viņš izstāstīja notikumus, par kuriem agrāk nebija minējis ne vārda. Kā desants nakts vidū ar izpletņiem nolaidies okupētajā Francijā, kā cits desants izcēlies krastā no zemūdenēm, izmantodams gumijas plostus, kā viņi pēc tam devušies dziļāk teritorijā, vairīdamies no vācu patruļām, kā nodibinājuši sakarus ar Pretošanās kustības cīnītājiem, kā viņš saticis d'Ambrici visādās neiedomājamās vietās. Pēc tēva balss es nojautu, ka tā bijusi spēle, riskanta un bīstama, taču viņi toreiz bija jauni, plosījās karš, un ikvienam bija jādod sava artava…
- Tu pazini Rihteru? Viņš bija vācu virsnieks…
- Redzi, dēls, Parīzē viņš sadarbojās ar d'Ambrici, un es arī sadarbojos ar d'Ambrici. Toreiz tā notika uz katra soļa. Man šis karš bija visai savāds….
- Vai Rihters zināja, ka tu esi no SIB?
- Protams, nē, Ben. Ko tu iedomājies? Varbūt d'Ambrici viņam iestastīja, ka esmu jau kara sākumā Parīzē iesprūdis amerikānis. Nezinu…
- Bet tevi varēja nodot jebkurš, kas zināja, kas esi.
- Katrā ziņā ne Rihteram. Viņam bija vienalga, kas esmu, un vienalga, kas uzvarēs karā. Rihteram bija savas raizes - savs bizness. Katram bija savs karš. Tādi cilvēki kā Lebeks un visi pārējie ari…
- Tu pazini Lebeku? - Doma, ka pēc tik daudziem gadiem esmu bijis tēvam nozīmīgās vietās, mani mulsināja. - Vai tu zini, ka d'Ambrici viņu nogalināja, jo viņš nodeva vīrus, kuri bija sazvērējušies pret Piju?
- Protams. - Tēvs ielēja sev kafiju, apgrieza cigāram galu un pielika tam šķiltavas liesmu. - Tā sazvērestība… tā bija gatavais neprāts… - Viņš ievilka dumu. - D'Ambrici spēlējās ar uguni. Pār- kapa robežu.
- Kāpēc neprāts? - Mēs pametām virtuvi un iekārtojāmies istabā ar jumta logu. Virs galvas vējš pār stiklu dzina sniegu. No neaptēstiem akmens bluķiem būvētajā kamīnā liesmoja uguns. Mēs apsēdāmies viens otram pretī dziļos, ar pārvalkiem segtos krēslos. Istabas tālākajā stūrī pie arkveida ejas, kas veda uz ēdamistabu, slējās liela lāča izbāznis ar plati atplestām ķepām, it kā grasītos kādu apkampt. - D'Ambrici pamatoti uzskatīja Piju par kara noziedznieku, jo Pijs simpatizēja nacistiem.
- Bet šis cilvēks, d'Ambrici, aukstasinīgi gatavojās nogalināt pāvestu! Vai, tavuprat, tas ir normāli? Un nekāds kara noziedznieks Pijs nebija. Viņam vajadzēja rīkoties ārkārtīgi uzmanīgi, jo no viņa bija atkarīgi likteņi miljoniem katoļu, kas atradās vācu okupācijā… Atšķirībā no d'Ambrici Pijs neizdarīja - varbūt viņam nebija tādas iespējas? - pareizo morālo izvēli. Nu un? D'Ambrici kārtoja darījumus ar nacistiem katru dienu. - Tēvs apklusa un lūkojās ugunī.
- Pēc Pija pavēles.
- Paklausies, d'Ambrici ir izcils cilvēks, es to nenoliedzu. Taču reizēm viņam bija tieksme uz galējībām. Nogalināt pāvestu… Taču nekas no tā neiznāca… - Tēvs paraustīja plecus. Pirmo reizi viņš runāja ar mani vaļsirdīgi, uzticēdamies - kā vīrs ar vīru.
- Neiznāca, jo Erchercogs viņus nodeva, - es teicu. - Un d'Ambrici viri gāja bojā.
- Ne visi.
- Vai tev kādreiz iznāca saskarsme ar Erchercogu?
- Tajā laikā es Francijā nebiju, taču valodas sasniedza ari mani. Pēc tam vajadzēja izpestīt d'Ambrici no turienes. Man patika šis virs, krietns cilvēks. Vatikāns bija viņam uz. pēdām, vajadzēja glābt. - Piemiegtām acim viņš raudzījās uz mani caur dūmu plīvuru.
- Ko tu zini par Erchercogu?
- Nekad neesmu ticies ar šo cilvēku.
- bet tu taču zini, kas viņš ir!
- Neesmu pārliecināts, ka zinu. Tas viss ir pagājis… kāda tam nozīme?
- Nozīme tāda, ka viņš joprojām saistīts ar to, kas notiek šodien… ar Veļas slepkavību…
- Tu jauc pagātni ar tagadni, Ben.
- Nē, tēvs. Esmu gandrīz izpratis ciešo saikni starp tagadni un pagātni. Divi cilvēki. Pirmais, kas man netieši palīdzēja sasaistīt pagātni ar tagadni, bija Indelikato. Taču ir vēl viens cilvēks, Erc- hercogs. Domāju, ka viņš joprojām ir dzīvs. Toreiz viņš nodeva d'Ambrici un kļuva par Indelikato sabiedroto… un bija tā sabiedrotais arī vēlāk, cenzdamies nepieļaut d'Ambrici kļūšanu par pāvestu un atbalstīdams Indelikato. Tagad šie plāni, protams, izgā- zušies.
- Tu piešķir Erchercogam pārāk lielu nozīmi, - tevs noteica.
- Vai tev ir kāda nojausma, kas viņš ir?
- Esmu pārliecināts, ka to zinu.
- Un kas viņš ir?
- Tev tas nepatiks. - Es dziļi ievilku elpu. - Samerheiss.
- Kas? - Tēvs uzblieza ar lielo plaukstu pa krēsla paroci.
- Samerheiss? Dieva dēļ, kāpēc Samerheiss?
- Toreiz Londonā viņš bija tavs sakarnieks, vai ne?
Tēvs pamaja, un viņa platajā sejā bija lasāms izbrīns.
- Viņam biji tu un daudzi citi informācijas avoti gan Francijā, gan Vācijā. Viņam bija pieejami visi izlūkošanas dati, kas no Eiropas ieplūda Londonā… Viņš jau ilgi bija cieši saistīts ar Baznīcu, pazina Piju, iekams tas kļuva par pāvestu… Baznīcas jautājumos ir tradicionāli konservatīvs… Viņš mācīja tevi un Lokhartu, kā lietas darāmas. Tikai viņš var būt Erchercogs, vai nu tev tas patīk, vai ne!
- Un tu gribi teikt, ka viņš ar šīm lietām nodarbojas vēl tagad? Tam ir grūti noticēt, Ben.
- Grūti noticēt, ar ko viņš nodarbojās pēdējos astoņpadsmit mēnešus, slēpdams pēdas, kas ved no pagātnes! Tēvs, tev man jāpalīdz, lai es varu to pierādīt… Samerheiss tev uzticas.