- Bet es neko nezinu, Ben! Ak kungs, Drū Samerheiss… Sen tas viss bija, daudz kas aizmirsies.
- Tu taču atsvaidzināji atmiņu, izlasīdams memuārus, ko d'Ambrici pirms aizbraukšanas atstāja Prinstonā.
Tēvs pamāja ar galvu un iesmējās.
- Jā, jā, protams, taču Samerheiss… tu patiešām mani pārsteidz, Ben. Tu esi uz nepareiza ceļa, citādi nevar būt. Jā, es lasīju d'Ambrici papīrus, un Persiks man stāstīja…
- Cik zinu, viņu vajadzēja mazliet pamudināt.
- Tātad tu runāji ar Persiku? Un viņš tev izstāstīja par veco dzērāju mācītāju, kas nemitīgi plātījās, kādi svarīgi papīri tam esot?
Es pamāju.
- Vārdu sakot, es mazliet patirdīju nabaga Persiku, un viņš galu galā atzinās, ka papīrus atradis. Interesanta lasāmviela, tikai nekādu jēgu tai neredzu. Jā, baznīca atbalstīja dažas Pretošanās kustības šūniņas, jā, laupīja mākslas darbus, bija slepkavības, bija segvārdi… taču tas nav nekas jauns! Ko tas viss dod?
- Tas deva iespēju noskaidrot, kas ir šie cilvēki, - es sacīju. - Vai tev kādreiz ienāca prātā, ka Kolekcionārs ir Indelikato? Vai tu zināji, ka tieši Erchercogs brīdināja Indelikato par sazvērestību pret Piju?
- Varbūt zināju, ben. Kas to vairs atceras? - Spēcīga vēja brāzma iecirtās mājas sienās, un tēvs pacēla galvu. Pār grīdu pārskrēja caurvējš. - Jā, es uzzināju, ka cilvēks, kuru toreiz atsūtīja pēc d'Ambrici, bijis Indelikato. Protams. Kad Indelikato bija d'Ambrici uz pēdām, es Džakomo izvedu no Eiropas.
- Visas šīs slepkavības ir Horstmana roku darbs. Vai kara laikā tev iznāca tikties ar viņu?
Es redzēju, ka saruna tevu nogurdinājusi, taču šķita, ka viņš to nevēlas beigt.
- Nē, nedomāju, ka esam tikušies. Kāds tur brīnums? D'Ambrici bija savs ļoti sazarots aģentu tīkls…
- Assassini, - es noteicu.
- Sauc viņus, kā vēlies, bet ļaudis viņam bija. Viņa darbībām ar mani nav nekada sakara, Ben. Mēs varētu iedzert brendiju. Sirdij tas nāk par labu.
Es ielēju stipro dzērienu divās mazās glāzītēs. Tēvs, atgāzis galvu, savējo acumirklī iztukšoja.
- Padomā par to, tēvs. Ja nu mums izdodas atmaskot Samerheisu… viņš ir tāds pats slepkava kā Indelikato, ne par matu labāks.
- Nez kāpēc piepeši jūtos noguris. Turpināsim sarunu rīt, ben. Patiešām gribu izprast visu līdz galam. - Tēvs lēni piecēlās un devās uz kāpņu pusi. Es zināju, ka manu palīdzību viņš atraidis, tāpēc paliku sēžam. Viņš devās augšā pa kāpnēm un nelielā laukumiņā, kur bija durvis uz balkonu un gaiteni, kas veda uz otrā stāva guļamistabam, atskatījās. Ārā joprojām sniga un sniga, kupenas auga acīmredzami. Pa logu redzēju, ka manu automašīnu sedz sešas collas bieza balta kārta. - Gribu tev ko lūgt, Ben. Rīt sagādā mums Ziemsvētku egli. - Viņš nopūtās. - Man ļoti trūkst tavas māsas, dēls. Sasodīts…
Kad pamodos, rīts jau bija sen uzausis un tēvs cepa šķiņķi ar olām. Mēs apsēdāmies pie galda, un es krietni ieturējos. Man ienāca prātā Elizabete, kas, tāpat kā es, nekad nesūdzējās par ēstgribas trūkumu. Tēvs nolika uz galda kafijas kannu, teikdams, ka grib dzirdēt, kā galu galā Romā viss beidzās.
Es izstāstīju par d'Ambrici paskaidrojumiem viņa rikotajās vakariņās viesnīcā Hassler, piebilzdams, ka mani nedaudz izbri- nīja uzaicinātās personas. Protams, tie bija viņa tuvākie un uzticamākie cilvēki, un tomēr… Tur bija pat Samerheiss! Es tēvam sīki izstāstīju visu, cerēdams uz viņa atbalstu Samerheisa atmaskošanā un nepateikdams tikai vienu - kāpēc Veļu nogalināja. Es nepateicu tēvam, ka viņa bija uzzinājusi patiesību, aptvērusi kopsakarības, ka bija ieradusies mājās, lai visu izstāstītu tēvam un brālim…
Man bija vajadzīga pārliecība, ka viņš dzirdēto izprot. Tāpēc es gaidīju. Viņš nejautāja par Veļu, tāpēc es gaidīju vēl.
Visu pārējo es izstāstiju. Par Indelikato nāvi, kā mēs viņu atradām, par to, ka d'Ambrici kara laikā bijis Simons, kā d'Ambrici Simona vārdā deva Salvatorem di Monam pēdējo pavēli… nogalināt kardinālu Indelikato.
Tēvs raudzījās uz mani pāri kafijas tases malai iekritušām, apsarkušām acīm, it ka visu nakti nebūtu gulējis.
- Esmu studējis Baznīcas vēsturi, tā ka varu teikt - pāvests, kas izdara slepkavību, nav nekas jauns. Pat iespējamā pēcteča nogalināšana - tas viss jau ir bijis. Nav nekā jauna zem saules, un nav nekā jauna zem Svētā Pētera katedrāles kupola. - Tēva nogurušais skatiens gluži vai urbās manī. Pēc nakts kaut kas bija citādi. Mēs nebijām ienaidnieki, bet draugi arī vairs nebijām. It kā starp mums būtu nostājies kas neredzams.
Es izstāstīju, kā Sandanato nodevis d'Ambrici, sadarbodamies ar Indelikato.
- Visi viņi ticēja, ka rīkojas pareizi, - tēvs sacīja. - Tā taču ir, vai ne? Tā ir traģēdija, ben. Vienmēr bijusi baznīcas lielākā traģēdija. Indelikato, Sandanato, Erchercogs, viņi visi gribēja Baznīcai labu… d'Ambrici, tava mazā māsa… pat Persiks, cik zinu, vēl Baznīcai tikai labu… Kallists Baznīcas labā nogalināja tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā gadā un nogalināja tagad - ar to pašu mērķi. Vai saproti? Vai tu tici, ka pasaulē ir kas tāds, kā dēļ vērts nogalināt?
- Nezinu. Nekad nevienu neesmu nogalinājis.
- Domāju, ka lielāka daļa cilvēku spētu cildena mērķa vārdā nogalināt. Taču ne visi tādu situāciju piedzīvo.
- Baznīcas sirds, - es sacīju, - ir tumsas sirds. Es tur biju, ielūkojos tajā un tikko esmu no turienes atgriezies. Un nevaru teikt, ka sastapu daudz dižu cilvēku, kuri vēlētos vairot labu zemes virsū.
- Tu vel neesi bijis tumsas sirdī, dēls. Pat tuvumā tai neesi bijis. Man gan tas bija lemts. Un tavai mātei arī. Bet ne tev. Pasaulē nav briesmīgākas vietas par to, un, kad tur nonāc, to zini. Uzreiz jūti.
Pēc tam es viņam pateicu, ka Sandanato arī noslepkavots.
Tēvs piegāja pie loga un ilgi vēroja, kā ārā krīt sniegs.
- Horstmans, - viņš beidzot sacīja, - neliksies mierā, iekams visi rēķini būs nokārtoti. Šis cilvēks neko neatstāj pusdarītu.
Pēcpusdienā es uzvilku veco aitādas kažoku, paņēmu cirvi un zāģi un izgāju ārā. Vējš bija rimis, no debesim klusi krita lielas, mīkstas sniegpārslas. Iedams garām lielajam jumta logam, es ieskatījos istabā. Mājas siltums sniegu no stikla nokausēja, kaut gan visapkārt tas krājās biezā kārtā. Tēvs sagumušiem pleciem stāvēja pie grozāmā galdiņa un cilāja skaņuplates. Uzlicis plati uz atskaņotāja diska, viņš ar spieķi lēni atgriezās pie krēsla, piesardzīgi apsēdās un sāka raudzīties liesmās. Tēvs izskatījās pavisam cits cilvēks, it kā butu nometis masku. Trausls vecs virs, kas ilgi vairs nedzīvos. Es noversos, nožēlodams, ka esmu viņu tadu redzējis.
Es devos lejā pa kokiem apaugušu nogāzi. Šur tur starp mūžzaļajam eglēm vīdēja pelēkzaļu sūnu klāti milzu akmeņi, slējās viena otra priede, augsta papele, kupla goba vai izstīdzējis ozols. Pēc kādiem simt jardiem nonācu pie neliela ezera, kur savulaik mācījos peldēt un apguvu burāšanas iemaņas. Ūdens mazajā ezerā allaž bija neparasti auksts. Tagad tas bija aizsalis. Virzīdamies pa nogāzi augšup, jutu, ka vējš te pūš stiprāk. Pūkainās pārslas šķita asas un dzeļošas.
Ceļā uz virsotni pamanīju pāris piemērotu egļu. Augšup mani vilka kāds savāds spēks, iespējams, tās bija pagātnes atmiņas. Kopš pēdējās reizes, kad šeit ierados, bija pagājis daudz gadu. Kad līdz virsotnei bija atlicis divdesmit jardu, es apstājos un atspiedos pret koka stumbru, lai atvilktu elpu. Šajā brīdi saodu kādu aromātu. Smaržoja pēc ugunskurā dedzinātiem zariem un priežu čiekuriem.