- Es joprojām esmu ellē! Vai tu nesaproti? Elle, no kuras nekad vairs neizkļušu…
- Un ļaudis runā, ka pasaulē nav taisnības, - es noteicu. - Man vajadzīga skaidrība… Tātad tu padevi ziņu Indelikato vai Horstmanam, lai nogalina tavu meitu. Es tev neprasu, kad un kā… taču atbildi - ko Veļa bija noziegusies? Vai viņa kādu nogalināja? Vai viņa atstāja ceļmalā vai kapelā kādu nomirstam? Viņa bija mūķene un mīlēja savu Baznīcu, ticēja tās labestībai un spējai darīt labu. Viņa gribēja atbrivot Baznīcu no ļaunuma un nebija ne fanātiķe, ne jukusi. Viņai bija pierādījumi, ka Baznīcas vadībā ir vājprātīgie. Tā ir galvenā atšķirība starp tevi un Veļu. Tu netici Baznīcas būtībai, bet viņa ticēja. Viņa ticēja baznīcas taisnīgumam, krietnumam un spēkam un zināja, ka pec attīrīšanās tā uzplauks…
- bet es tevi izglābu, ben! Viņi tevi arī gribēja nogalināt, kad es gulēju slimnicā… un Veļas dēļ gribēju nomirt. Toreiz tev uzbruka, un es teicu Indelikato, ka visu izstāstīšu, ja tu mirsi, jo man nekas vairs nebūs palicis… Vai dzirdi? Es izglābu tevi un izglābu baznicu!
- Apsveicu, tēvs.
- Un tad viņa sāka runāt par Governo, teica, ka slepkavības esot manā stilā… ka tas arī nāks dienas gaismā… Viņu bija sagrābusi tumsa, un viņa vilka mani sev līdzi…
- Es zinu, kas ir tumsas sirds, es patlaban tajā raugos. - Es paspēru soli uz tēva pusi. Gara acīm redzēju Veļu rotaļājamies saulē. Maza meitene sarkanā peldkostīmā dejoja zem laistāmās ierīces ūdens strūklām, un ūdens lāses saulē spidēja kā briljanti. Bija laiks darīt galu ciešanām, bija laiks iznīcināt trako suni.
Viņš parāvās atpakaļ, saprazdams, kas viņu gaida, un sargādamies pacēla roku. Patricids… šis noziegums lieliski iederējās mūsu ģimenes dosjē.
Es sadzirdēju troksni. Klauvēšanu, vēja slāpētu kliedzienu. Es atskatījos. Egle izsmējīgi mirkšķināja krāsainu spuldzīšu actiņām, un uguntiņas atspīdēja lāča acis, it kā izbāznis piepeši būtu atdzīvojies. Virs galvas atskanēja sitienu skaņas, kaut kas nokrakšķēja.
Uz jumta loga ar izplestām rokām gulēja cilvēks un dauzīja pa stiklu.
Piepeši debesis krita istabā. Alumīnija rāmis izliecies lūza, stikls krakstēdams plīsa, vējš sagrieza virpuli miljonu sniega kristālu, un mirdzošs stikla un metāla lietus lidoja lejā. Tēvs kaut ko kliedza, un visā šajā jūklī, gluži kā meteorīts, gāzās cilvēks.
Viņš uzkrita uz dīvāna atzveltnes, pēc tam novēlās uz kafijas galdiņa un visbeidzot nosliga uz grīdas Ziemsvētku egles pakājē, kur uz mutes palika guļam, cimdotām rokām raudams no sejas melnu slēpotāju masku, it kā zem tās trūktu elpas.
Nometies negaidītajam viesim blakus, es apgriezu viņu otrādi. Baltās vējjakas priekšpuse bija piesūkusies asinīm. Es pacēlu viņa jaku augšup un vidukļa kreisajā pusē, tieši virs jostasvietas, ieraudzīju lodes caurumu, un tāds pats robains caurums bija mugurā, kur lode bija izskrējusi ārā. No brūces sūcās asinis. Izrādījās, ka ne jau zars oija lūzis. Vīrietis joprojām stīvēja nost no sejas masku. Gan jakā, gan maskā bija sadūrušies stikla gabaliņi. Mēģinādams ko teikt, viņš ieklepojas.
Es palīdzēju masku noņemt. Tas bija Ārtijs Danns. Viņa seja bija saskrāpēta.
Viņš paskatījās uz mani un nolaizīja no lūpām asinis.
- Nudien, neveiksmīga diena, - tēvs Danns noburkšķēja un sēcoši iesmējās. - Tas nelietis šāva uz mani. Uz mani… Es sargāju jūs, sēdēju pie ugunskura… Zināju, ka viņš ieradīsies pēc jusu tēva… Viņš ir te…
-Jūs zinājāt?
- Es zināju, ka Samerheiss nav nekāds Erchercogs. Ka tas ir jūsu tēvs, kurš tad vēl… Baidījos, ka jus to nekad nesapratīsiet… Sasodīts, kā sāp… Piedodiet par jumtu… bet man vajadzēja brīdināt… - Danna acis mazliet aizmiglojās. Lēni pagriezdams galvu, viņš paskatījās visapkārt. - Jūsu tēvs neizskatās labi… Jums vajadzīgs aizstāvis, patiešām. - Viņš noklepojās un aplaizīja lūpas. Siekalas bija sārtas, varbūt no savainojumiem mutē. - Man ir labāk… Paklausieties, viņš ir te… Es zināju, ka viņš ieradīsies, tāpēc gaidīju, vēroju… - Danns smagi elpoja. Es apliku roku viņam ap pleciem un mazliet pacēlu viņu augšup. Viņa spēki zuda.
Tēvs joprojām sēdēja pie uguns, aptvēris rokām galvu. Pēc tam izberzēja acis, iztriepdams asinis pa seju. T īrajās vietās viņa āda bija slapja cementa krāsā.
- Ko viņš saka? Pasaki man! - es dzirdēju viņu saucam. Un pēc brīža: - Kas tas tads? Kas jus tāds esat?
Aiz muguras atskanēja cita balss, ko es biju dzirdējis jau agrāk. Es to dzirdēju Aviņonā, kur ta raidīja mani mājās. Nu es zināju, kāpēc viņš mani pasaudzēja. No slimnīcas gultas Prinstonā tēvs bija aizbildis par mani. Bija nolēmis mani apžēlot.
Es pagriezos un ieskatījos Augusta Horstmana bezdibeniga- jās acīs. Viņš bija ģērbies garā melnā mētelī, melnu platmali ar zemu nolocītām malām galvā. Acis raudzījās caur apaļiem briļļu stikliem. Ap kaklu viņam bija spilgti sarkana šalle, bet mētelis un platmale - ar sniegu. Viņš bija pavisam mierīgs.
- Viņš saka, Erchercog, ka esmu atnācis pēc tevis. Tu taču zināji, ka es atnākšu. - Horstmans, uzgriezis muguru lāča izbāz- nim, apstājās. Šķita, ka lācis no aizmugures tūlīt uzklups, bet viņš to pat nenojauš.
Es mēģināju ko teikt, bet viņš pacēla roku. To, kurā nebija deviņu milimetru Wa!tlwr.
- Tu man neesi vajadzīgs, - viņš noteica un pārlaida man šaudīgu skatienu no galvas līdz kājām. Apaļajos briļļu stiklos atstarojās egle. Tad viņš pagriezās pret manu tēvu. Es jutu, ka Danna roka lēni ieslīd vējjakas kabatā. Viņš klusi ieklepojās. Horstmans turpināja: - Tas bridis ir klāt, Erchercog. Jūdas nenovēršamais nāves brīdis. - Tēvs sastindzis lūkojās viņā plati ieplestām acīm, kā neticēdams. - Tu nodevi Simonu, daudzi tevis dēļ aizgāja bojā. Un tagad tu ļāvi man nogalināt nevainīgus… Esmu ieradies atriebt nevainīgos, Erchercog. Viņu ir daudz. Viņi ir tepat. Viņi ir mums visapkart. Aizver acis, un tu redzēsi viņu sejas. - Tēvs lēni piecēlās, nostājās viņam pretī un aizvēra acis. - Vai tu redzi viņus, Erchercog?
Un viņš iešāva tēvam galvā. Trieciens atsvieda tēvu atpakaļ, un viņš ar galvu un pleciem iekrita kamīnā. Uz visām pusēm pajuka dzirksteles, degošās pagales nosprakstēja. Liesmas apvija līķa seju, un šķita, ka tā kūst. Kājas uz grīdas noraustījās. Agonija.
Danns nopūtās. Es jutu, ka viņš ieliek man plaukstā ko aukstu un smagu. Sārtām putām uz lūpām viņš atslīga atpakaļ. Danns elpoja lēni, taču plankums ievainojuma vietā kļuva arvien lielāks. Satvēris četrdesmit piektā kalibra armijas kolta spalu, es to pacēlu augšup.
Horstmans gluži kā hipnotizēts raudzījās uz liesmu apņemto tēvu, tad pagriezās pret mani. Kamīnā kaut kas nočūkstēja.
- Es negribu ar tevi strīdēties, - viņš teica, pavērsis ieroci pret mani. Šķita, ka smago automātisko revolveri manā rokā viņš nemaz nemana.
- Domāju, ka patiešām nav vērts, - es atbildēju. - Neko neesmu tev nodarījis. Toties tu sašāvi manu draugu tēvu Dannu un nogalināji manu māsu… Tāpēc ar atvainošanos vien būs par maz. Jā, zinu, tu esot maldināts, dzirdēju. Taču es nejutu pret tevi nekādu žēlumu.
- Es darīju visu, lai nokārtotu rēķinus.
Es papurināju galvu.
- Ar to nepietiek. Ne jau tu atriebsi manu māsu. Es viņu atriebju. Tu viņu nogalināji, un es zvērēju sev, ka sameklēšu tevi. Tu pats atnāci, un es tevi nogalināšu. Man nekas cits neatliek.