- Rīt viņam pateikšu…
- Vari nepūlēties. Rit par šo notikumu brēkās gan televīzija, gan laikraksti. Veļa bija slavenība. Viņš visu uzzinās, pirms mēs pagūsim atvērt muti. Pēc tam gan mums vajadzēs uzslaucīt viņa asaru plūdus. Vismaz mani tadas izredzes neiepriecina.
Tēvs pār glāzes malu pameta uz mani savu rentgena staram līdzīgo acu skatienu.
- Vai zini, Ben, reizēm tu izsakies draņķīgi.
- Ābols no ābeles tālu nekrīt. Gēni.
- Iespējams, - brīdi klusējis, viņš noteica. - Pilnīgi iespējams. - Tad nokrekšķinājies iztukšoja glāzi. - Labi, es dodos uz gultu.
- Tu dodies uz tikšanos ar tumsas dēmoniem.
- Tā varētu sacīt. - Durvīs viņš pagriezās un pamāja ar roku.
-Starpcitu, tēvs…
-Jā. Kas vēl? - Vestibila ēnas jau apņēma viņu.
- Sems Tērners teica, ka Veļa šodien zvanījusi viņam ari un interesējusies par to priesteri, kas pakārās… uzdevusi jautājumus.
- Par ko tu runā?
- Par to priesteri, kas mūsu dārzā pakārās. Tāds bija tikai viens, vai ne? Ko tu par to domā? Vai tev viņa neko nejautāja?
- Sems Tērners ir veca tenku vācele! - tēvs nepacietīgi noskaldīja, it kā sarunātos ar nejēgu. - Ko es varu domāt? Nē, par to seno stāstu viņa man nejautāja…
- Stāstu? Kā tas jāsaprot? Tas taču notika īstenībā… Sasalis, virvē pakāries priesteris šūpojās mūsu dārzā koka zarā…
- Tas ir sens stāsts. Nedomā par to! Mēs nekad neuzzināsim, kāpēc Veļa par to interesējusies. Pietiek! Laiks gulēt. - Tēvs pagriezās uz iešanu.
- Tēvs!
-Jā.
- Ja nevari aizmigt, bušu savā istabā. Droši vien ari skatīšos griestos un ļaušos emocionālam vājumam. Ja tev ir vientuļi… - Es paraustīju plecus.
- Paldies par piedāvājumu, - viņš atbildēja. - Es noskaitīšu lūgšanu. Vai drīkstu ieteikt tev to pašu? Protams, ja atceries, kā tas darāms.
- Paldies par rūpēm, - es sāji pateicos.
- Gribu teikt, ka lūgt Dievu nekad nav par vēlu. - Tēva seju nevarēja skaidri redzēt, bet balsī bija saklausāms smaids. - Pat tādai zudušai dvēselei ka tu, Ben.
Tēvs bija prom, un pagāja ilgs laiks, iekams es nokopu kafijas galdu un dzērienus, izsmēķēju cigāru un lēni izslēdzu lampas.
Gaisma degam atstāju vienīgi kapelā.
Savainotā kāja bija apņēmusies mani sodīt par visiem maniem grēkiem, nelīdzēja arī viskijs. Tumsā uzklibojis augšā pa kāpnēm, es devos pa gaiteni, kur vilka caurvējš, uz savu veco guļamistabu. Pie gultas karājās ierāmēta slavenā beisbolista Džo Dimadžo fotogrāfija ar autogrāfu tēvam un man. Griestos es ieraudzīju pazīstamo brūngano plankumu, kur kādu nakti vāvere, slēpdama riekstus, bija izgrauzusi dēli un kur uzkrājās ūdens.
Es ieslēdzu naktslampu uz galdiņa. Logos triecās slapjdraņķis. Uz kumodes joprojām sudraba ietvarā stāvēja Garija Kūpera skice ar mani un Veļu. Divaini. Biju palicis tikai es.
Lai remdētu sāpes kājā, es iekratīju saujā dažas aspirīna tabletes un tās noriju, uzdzerdams ūdeni. No visām pusēm mani aplenca atmiņu rēgi, kas pulcējās zālienā zem loga. Es grozījos un svaidījos, gribēdams ērtāk novietot smeldzošo kāju, līdz beidzot iesnaudos, spokainu tēlu un vīziju pavadīts. Un tad piepeši ieraudzīju sevi atkal starp jezuītiem…
No nakts tumsas man virsū nāca melnās sutanās tērpušos ļaužu armija, kurās rindās es reiz biju. Uz kuru pusi vien metos, šie elles izdzimumi bija priekšā, aicinādami un vilinādami mani atpakaļ. Pats sākums jezuītu rindās man bija sagādājis pat prieku. Jau ar pirmo dienu es atradu sev vietu starp gaišākajiem un spožākajiem ordeņa pārstāvjiem, kas veidoja tā kodolu. Tie bija īsti profesionāļi, kas mani apbūra ar aso un dumpīgo prātu, nevis dievbijību. Jau pirmajās mācību nedēļās es jutu izaicinājuma garšu, izaicinājuma, ko mēs, paši gudrākie, izdomas bagātākie, vērīgākie un asprātīgākie, metām rutīnai, kas mums paredzēja nepārtrauktas lūgšanas, pazemību un gremdēšanos reliģioza miera skaņās un smaržās.
Un tad pienāca diena, kad pāris gadu vecākais brālis Fultons aicināja mūs uz sarunu.
- Jus gaida ne mazums eksotisku mūsu nelielās, laimīgās biedrības dzīves aspektu, - viņš iesāka. Brālis Fultons pēc izskata bija klasisks jezuītu gudrais - pareti gaiši mati, asi lapsas sejas vaibsti un gaišbrūnas acis, kuru izteiksme it kā pauda, ka viņš pārāk nopietni mūs uztvert negrasās. - Mēs to dēvējam par grēku nožēlošanas praksi, un jums no tās nav jābaidās, jo visi esat drosmīgi puiši, turklāt biedrības nodomi ir vislabākie. Galvenā mūsu rūpe ir ieaudzināt jūsos izlēmīgumu, vitalitāti un gara spēku. Tomēr… - Viņš mums uzsmaidīja. Jauniem, apņēmības pilniem cilvēkiem, kas gaidīja viņa runas turpinājumu. - Tomēr mēs nedrīkstam ignorēt savu fizisko esibu. No pieredzes varu teikt, ka šeit, Skallas* pilī, - tas mums tāds tipisks jezuītu humors - pletne miesas šaustīšanai nevienam nav kaitējusi. Tieši otrādi - tā spēj sniegt lielu labumu. Sāpēm piemīt brīnišķīga īpašība. Tās palīdz koncentrēties. Sāpes mums nemitīgi atgādina mērķi… starp citu, vai pēc saraksta visi esat šeit? Labi, labi… Citiem vārdiem, ja jūtat sāpes, jūsu domas… ja, protams, jūsu domas raisās vajadzīgajā virzienā… tātad, ja jūtat sāpes, jūsu domas neizbēgami pievērsīsies meditācijas cienīgam tematam - jūsu mīlestībai uz Dievu. Vai jūs mani saprotat?
Brāļa Fultona šaudīgo brūno acu skatiens pārskrēja mūsu sejām, kas cita pēc citas paklausīgi pamāja.
- Džentlmeņi, uzmetiet acis šiem niekiem. - Viņš izvilka no rakstāmgalda atvilktnes divus priekšmetus un nevērīgi tos nometa uz žurnāla. - Panāciet, panāciet tuvāk! Paņemiet tos rokā, pacilājiet. Aptaustiet… iepazistiet.
Es pacēlu tādā kā bizē sapītu baltu pletni. Gluži ka vērtīga kaklarota, tā sliga lejup no maniem pirkstiem. Pieskaršanās ķēdei mani savādi, gandrīz apkaunojoši uzbudināja. Es to negribīgi pacēlu, it kā tā varētu atdzīvoties un man iesist.
-Šie mazie rīki, - brālis Fultons turpināja, - pletne un kāju ķēde jums palīdzēs. Tie atvieglos jūsu ceļu pie Dieva un mudinās jus paust Viņam savu padevību. Un paklausību. Pletne ir simboliska. Pirmdienas un trešdienas vakaros jus izģērbsieties līdz jostasvietai un nometīsieties ceļos pie gultas. Gaismai jābūt izslēgtai. Kad atskanēs zvans, jūs sāksiet sevi pērt, pār plecu sizdami pa muguru. Pa to laiku jums jānoskaita tēvreize. Nekas sarežģīts.
- Kam domāta tā? - Es pavicināju gaisā ķēdi.
- Tā? - brālis Fultons novilka. - Kad dosieties atpakaļ uz savām cellēm, neaizmirstiet paskatīties gaitenī uz paziņojumu dēļa, kur būs izlikts saraksts. Teiksim, "pletne šovakar, ķēde rīt no rīta". Seni jezuītu noteikumi. Bendžamin, kas šajā ķēdē ir neparasts?
- Ķēdes posmiem, - es atbildēju, - viena puse ir apaļa, bet otra novīlēta asa.
Brālis Fultons pamāja.
- Vai, ilgi negudrodams, vari pateikt, kurai ķēdes pusei jāpie- guļ pie miesas? Asajai vai trulajai?
■ Ienesiet vēl "dzelzs jaunavu" [2] , - Vinnijs Helorans noburkšķēja, - un no manis šeit nebūs ne smakas…
- Tā paredzēta septītajā gadā, - bez smaida ēnas sejā brālis Fultons paskaidroja. - Tik ilgi jūs neviens šeit nenoturēsieties. - Viņš beidzot mūs aplaimoja ar smaidu. - Šos priekšmetus, pletni un ķēdi, glabājiet zem spilvena. Ķēde sagādās sāpes, to es jums garantēju. Otrdienas un ceturtdienas rītos tā jānostiprina zem bik- sem uz augšstilba. Kad uzmanīgi ieskatīsieties, sapratīsiet, kā tā jāuzliek. - Viņš piecēlās, pamādams, ka varam iet, bet tad piebilda: - Vel kas. Aplieciet ķēdi stingri. Nav nekas pretīgāks par sajutu, ka ķēde tik tikko turas un kuru katru mirkli grabēdama var nokrist uz grīdas. - Durvīs viņš apstājās. - Tā reizēm gadās, un tad nelaimīgais jūtas kā pēdējais muļķis. Pieminiet manus vārdus.