Es nodevos miesas mocīšanai ar vajadzīgo apņēmību. Ķēde nebija nekāds joks. Uzlicis to uz augšstilba, es savilku to ap kāju tik stingri, ka asie posmi iespiedās miesā, un tad sastiprināju. Nekustīgi stāvot, sāpes bija ciešamas, taču, kad sāku staigāt, muskuļi saspringa un ķēdes asās malas iegriezās miesā. Sakodu zobus, lai par lūpām neizlauztos vaids.
Novicis Makdonalds, paziņojis, ka tas ir neprāts, noskuva kāju un ķēdi nostiprināja vaļīgi ar līmlenti, ko aptina ap gurnu. Neviens cits par ķēdi neieminējās. Acīmredzot ikviens uzskatīja, ka ši kauja jāizcīna absolūtā vientulībā saviem spēkiem, cik nu kuram to bija.
Vislielākās sāpes sagādāja sēdēšana. Dievkalpojuma laikā. Brokastīs. Nodarbībās. Aso posmu radītās brūces klāja kreveles, ko ķēde nemitīgi noplēsa, ieguldamās miesā aizvien dziļāk. Un tas viss - labu nodomu vārdā. Tēvs varēja lepoties ar mani. Lai slavēts Mūsu Kungs Jēzus Kristus. Dievs. Jēzus biedrība. Svētais Ignacijs Lojola. Sanctus Patur Naster.[3] Būšu paklausīgs un kalpošu labi. Es to spēšu. Lai zibens mani sasper, ja es to nespēšu!
Kadu dienu, kad baseinā peldējāmies, Vinnijs Helorans piepeši satriekts iesaucās:
- Ei, Ben, paskaties uz savu kāju! Tikai paskaties, draudziņ! - Es negribēju uz to skatīties, jo biju skatījies jau pāris nedēļu. - Tev kaut kas jādara, puis. Nelikties ne zinis nedrīkst! Kādas šausmas! Strutas un zaļi pūžņi! Paveries uz manu kāju! Redzi? Uz tās ir tikai mazi sarkani punktiņi. Vai tu zini, ka tos uzzīmējis Makdonalds ar sarkanu tinti? Bet tev… Nē, tas nekam neder! Tev kāja pūžņo… - Vinnijs noskurinājās un apklusa.
Taču es nepadevos. Šai nolādētajai jezuītu ķēdei? Neparko! Tikai ne Bens Driskils.
Galu galā infekcija izplatījās un sākās gangrēna. Tēvs Fultons uzgāja mani atejā guļam bezsamaņā savos vēmekļos. Svētā Igna- cija slimnīcas ārsti kaju izglāba, un es par to biju viņiem ļoti pateicīgs. Skaidrot tēvam, kā esmu zaudējis kāju? Nē, tas nebūtu manos spēkos. Tā nu esmu nolemts sadzīvošanai ar šīm sāpēm, kas īpaši saasinās pirms slikta laika. Taču mierinu sevi ar vienu domu - es nepadevos. Tajā kaujā es zaudēju, bet nepadevos. Ne jezuītiem. Ne savam tēvam.
Kad pamodos, logā svīda pelēka diena, un aukstajā guļamistabā varēju redzēt savu elpu. Pa collas platumā pavērtā loga spraugu, pa kuru vilka dzestrs vējš, uz palodzes bija iekļuvis sniegs. Kaut kur mājā zvanīja tālrunis. Es saskaitīju četrus signālus, tad zvanīšana apklusa. Mans pulkstenis rādīja seši un četrdesmit piecas minūtes. Noslīdzis atpakaļ uz spilvena, es no jauna iekritu nemierpilnā snaudā. Astoņas minūtes pāri septiņiem manā sapnī kāds kliedza, un es atkal atvēru acis.
Tikai pec mirkļa sapratu, ka kliedz nevis sapni, bet īstenībā. Turklāt tas nebija nekāds kliedziens, bet gan skaļš vaids, kam sekoja dobjš blīkšķis.
Kāpņu apakšā gulēja tēvs. Ar seju lejup, rītasvārki savērpu- šies ap augumu, rokas neveikli saliektas elkoņos. Es sastingu kāpņu augšgalā, it kā laiks būtu apstājies, taču pagāja tikai sekunde, un, noskrējis lejā, nometos viņam blakus uz ceļiem. Tas bija gluži cits cilvēks - vecs vīrs, kam viena acs bija ciet, bet otra pievērsta man. Acs pamirkšķināja.
- Tēt? Vai tu mani dzirdi? - Es paliku viņam zem galvas roku.
Viens mutes kaktiņš savilkās smaidā.
- Telefons, - tēvs samērā skaidri sacīja. - Arhibīskaps… - Ar vienu mutes pusi viņš ievilka gaisu. - Kardināls… Klammers… - Es pārsteigts ievēroju, ka no viņa aizvērtās acs kaktiņa noripo skopa asara.
- Viņš zvanīja? Ko viņš gribēja?
- Lokharts… He-Hefernans… - tēvs ar pūlēm izgrūda. Bija noticis kas neticams - Hjū Driskils gulēja kāpņu apakšgalā, stīvām lūpām mēģinādams savirknēt vārdus, un viņam no mutes tecēja siekalas.
- Lokharts un Hefernans, - es atkārtoju. Pie joda, kas ir Hefernans?
- Miruši… - Vārds izskanēja čukstus, it kā runātājam zustu spēki.
- Ak Dievs… Viņi ir miruši? Lokharts ir miris?
- Nogalināti… va-vakar… - Tēvs vēlreiz samirkšķināja aci. Roka man pie sāniem notrīcēja, un viņš zaudēja samaņu.
Es metos pie telefona un piezvanīju uz slimnīcu. Pēc tam atgriezos pie tēva, apsēdos viņam blakus un saņēmu viņa roku savējās, gribēdams aizgainīt no tās stingumu un vēsumu un iepludināt viņā kaut mazliet savas enerģijas.
Es vēlējos, lai tēvs dzīvo.
OTRA NODAĻA
Māsa Elizabete steigšus iegriezās moderna daudzstāvu dzīvojamā mājā uz Via Veneto un, marmorā un hromā mirdzošajā vestibilā gaidīdama liftu, atvilka elpu. No uzrautā degungala pilēja sviedri. Dzeltenbrūnos matus kopā saturēja zaļa lente. Viņa pavilka austiņas, un vecais Piitk Floi/d ieraksts, ko viņa bija klausījusies, apklusa. Elizabete noslaucīja pieri pelēkās treniņjakas piedurknē.
Atrā tempā pieveikusi trīs jūdzes, viņa devās uz jumtā ierīkoto baseinu. Astoņpadsmitā stāva dzīvoklī Elizabete noskaloja sviedrus, uzvilka peldkostīmu, uzrāva biezu frotē peldmēteli un uzskrēja tris kāpņu posmus līdz jumtam, baseinā, kur agrajā stundā viņa bija viena, Elizabete peldēja apņēmīgi un disciplinēti, no sienas līdz sienai. Pie apvāršņa ausa purpursarkana saule, caur Romas putekļu un izplūdes gāzu mākoņiem izskatīdamās mazliet draudīga.
Kad viņa iegāja virtuvē un uzlika vārīties kafiju, pulkstenis rādīja pusseptiņi. Viņa bija kājās jau no pieciem. Noskaitījusi lūgšanu, skrējusi un nopeldējusies. Bija laiks pievērsties dienas darbiem.
Māsa Elizabete priecājās par dzīvi. Lai gan mūķene, viņa prasmīgi un mērķtiecīgi organizēja savu darbu un savas gaitas, un viss ritēja, kā paredzēts. Ordenis ar viņu lepojās. Dzīvoklis Via Vetieto piederēja Kērtisam Lokhartam. Viņš personiski bija runājis ar māsu Selestīni, kas pilij lidzīgā namā Spāņu kāpņu pakalnā kārtoja sadzīviskus ordeņa jautājumus. Iebildumu pret viņas pārcelšanos uz šo dzīvokli nevienam nebija. Ordenis acīmredzot uzskatīja savus biedrus par saprātīgiem cilvēkiem, kuriem var uzticēties.
Ar Lokhartu viņu bija iepazīstinājusi māsa Valentīna, un draudzene ari izteica priekšlikumu par dzīvokli. Pamazām Lokharts ar Elizabeti sadraudzējās un kļuva ne vien viņas draugs, bet ari vērtīgas, darba noderīgas informācijas avots. Tās bija attiecības, kas noslēgtajā Baznīcas sabiedrībā dzīvi darīja krietni patīkamāku. Galvenais bija panākt, lai Baznīcas mehānisms darbojas tavā labā, nevis pret tevi. Elizabetei piemita īpašs talants dibināt vajadzīgas attiecības, turklāt viņa bija uzticīga gan sev, gan ordenim. Kas gan vēl ir svarīgi, lai mehānisms gludi darbotos? Veļa to dēvēja par prasmi spiest īstas pogas. Viņas abas zināja, kā tas darāms, kaut arī spaidīja katra citādas pogas.
Iedzērusi kafiju un apēdusi tostermaizi, Elizabete atvēra failu, kur bija darāmie darbi. Deviņos tikšanās ar franču feministēm, katoļu sievietēm no Lionas, kas jau sen piekopa partizānu kara taktiku pret Vatikānu un vēlējās, lai to atspoguļo žurnālā. Ak Dievs, palīdzi mums visiem…
Māsa Elizabete jau trīs gadus bija ordeņa žurnāla New World galvenā redaktore. Žurnāls iznāca reizi divos mēnešos, un sākotnēji tā lasītājas bija katoļu sievietes, ko sešdesmitajos gados skāruši gan sociāli, gan reliģiski satricinājumi. Pēc dibināšanas žurnāls pauda liberālus uzskatus, taču pēc kāda laika pakļāvās marksistu ietekmei, kam sekoja asa konservatīvo reakcija. Galu galā žurnāls no liberāla pārvērtās radikālā, kā magnēts pievilkdams ne tikai likumam paklausīgos kreisos, bet ari ekstrēmo uzskatu paudējus. Galu galā kristīgajā pasaulē sacēlusies brēka uztraucēja Kallistu no snaudas, un viņš nepārprotami ordeņa vadībai norādīja, ka mācēs žurnālu apklusināt, ja šī kņada nerimsies. Ka darīt galu šim nebūšanām ir žurnāla līdzstrādnieku interesēs.