Drīz pēc tam par redaktori kļuva māsa Elizabete, pirmā amerikāniete šajā amatā. Trijos gados viņa situāciju pamazām normalizēja, nevairīdamās iztirzāt žurnāla slejās pašus aktuālākos, Baznīcai nozīmīgākos jautājumus, taču ne mirkli nezaudēdama mēra izjūtu. Apspriežamo tematu netrūka - dzimstības kontrole, garīdznieku laulības, mācītājas sievietes, aborti, garīdzniecība mazattīstītajās un trešās pasaules valstīs, Baznīcas nozīme starptautiskajā politikā un skandāli, kas saistīti ar Vatikāna Banku…
Neu' World lasītāju loks bija četrkāršojies, un žurnāls kļuvis par Baznīcas smagsvaru diskusiju klubu. Turklāt tā redaktore allaž saglabāja nosvērtību, ne reizi neizpelnīdamas Kallista pārmetumus vai neapmierinātību un tajā pašā laikā piespiezdama viņu raudzīties patiesībai acīs. Un nu izskatījās, ka viņa to pārdzīvos.
Tāpat kā citi Romā akreditētie žurnālisti, visu vasaru un rudeni Elizabete sekoja pāvesta Kallista veselības stāvoklim un zi- n.īja, ka viņam atvēlētais laiks strauji ruk. Nāves elpa vēdīja virs Vatikāna, un jautājumu "kad?" apsprieda gan lētos bāros, gan smalkās viesībās, gan lepnās vasarnīcās aiz cieši aizklātiem logiem. Ši gaidu noskaņa, kas valdīja visapkārt, nojausma par kaut ko nebijušu un svarīgu Elizabetei atsauca atmiņā aizkustinošas bērnības ainas un vectēvu, kurš joprojām dzīvoja Ilinoisā, nelielā pilsētiņā Oregona, kur viņa ik vasaru to apciemoja, kad atgriezās savā Leikfores tas mājā. Gaisotne Romā viņai atgādināja satraukumu un gaidas pirms lielā notikuma - gājiena kopā ar vectēvu uz cirku.
Cirks bija ideāla metafora. Pāvests nomirs, un Vatikānā sāksies apstulbinoša izrāde, kurā piedalīsies žonglieri, komedianti, burvju mākslinieki un pērtiķi, uzstādamies leijerkastes skaņu pavadījumā. Tad visu šo jezgu pārskanēs fanfaras no Fellīni filmām, un visi tie dīvaiņi, sadevušies rokās ar klauniem un gaisa vingrotajiem, dancos, Iekās un lidos gan arēnā, gan zem kupola. Atšķirība tikai viena - šejienes kolorītu uzsvērs garīdznieku klātbūtne. Pašreizējo noskaņojumu Romā Elizabete domās salīdzināja ar tās dienas rītu, kad bija jādodas uz cirku. Elizabete atcerējās, kā vecāmāte viņu agri pamodināja un vectēvs, uzpildījis veco automašīnu ar benzīnu, izbrauca uz ceļa, kas vijās starp laukiem. Debesis virs galvas pletās bezgalīgas un dzidri zilas, un jaukais rīts solīja svelmainu dienu. Vectēvs, vēlēdamies nokļūt iecerētajā vietā laikus, palielināja ātrumu. Viņš gribēja, lai mazmeita redz, kas arēnā notiek, pirms manēžas inspektors noplīkšķinājis pātagu, atklādams izrādi, viņš gribēja, lai bērns apjauš, ka reizēm labākais priekšnesums vērojams tad, ja tuvumā nav neviena skatītāja. Tīģeri nepagurdami mētājās šurpu turpu savos krātiņos, bet no ziloņu soļiem nodrebēja zeme. Piepeši viens zilonis pacēlās stabiem līdzīgajās pakaļkājās un, paslējis snuķi gaisā, ieaurojās, parādīdams sevi visā krāšņumā… Cirks pirms izrādes sākuma.
Tāda situācija šajās dienās bija Romā. Papabili, pāvestam tuvi ļaudis ar šaudīgām acīm, juzdami, ka tuvojas lielā izdevība, ar pūlēm valdījās, lai nemestos atklātā cīņā par varu, par rindiņu vēstures grāmatās. Viņi pulcējās šeit gluži kā lieli ziloņi un tīģeri, ar savu svaru tricinādami zemi un spokainos smaidos cits uz citu atiezdami zobus… kardināli. Cilvēki, no kuriem atkarīgs, kas iesēdīsies Pāvesta krēslā. Un, protams, viņu rokaspuiši, varas mākleri, starpnieki, vidutāji. Ziloņi, tīģeri, šakāļu un hiēnu ordas… un redzesloka neviena jēra!
Ak Dievs, kā māsai Elizabetei tas patika!
Viņai patika šo politikāņu intrigu vērpšana, aukstasinība un nekaunība, ko prasija sāncensība, citam cita nomelnošana savstarpējās cīņās, slepus pār plecu pamesti skatieni, bailes no piepeša dunča dūriena mugurā tumšā biktskrēslā. Viens kļūmīgs solis, negaidīta atzīšanās bikts pustumsā, viens vārds, kas nonācis nepareizā ausī, un karjera pazudināta! Kurš mācēs vislabāk manipulēt ar kardināliem, kas sapulcējušies Romā? Kam vislabāk izdosies pieglaimošanās, apmānīšana vai piedraudēšana? Vai amerikāņi atkal demonstrēs muskuļus un šķiedīs naudu? Kurš, izdzirdējis vienu izdevīgu piedāvājumu vai divus, piekāptos visātrāk? Kurš pazīst labākos metrdotelus labākajos restorānos, kuru ielūgs uz lepnākajām viesībām un kurš pamanīsies uzsliet savas nometnes teltis ap viesnicu Hassler? Kas spēs nogaidīt pietiekami ilgi, lai īstajā brīdī dotu izšķirošo triecienu? Kuru var iznīcināt baumas?
Tajā rītā māsa Elizabete uzvilka tumšzilo kostīmu un pogcauruma iesprauda sarkanu rozi, ordeņa simbolu. Viņa bija kalsna gara auguma sieviete glītām kājām. Kardināls d'Ambrici uzskatīja, ka formas tērpa viņa izskatās ļoti pievilcīga, un nebūt nekautrējās to pateikt.
Viņa devās uz misi labā noskaņojumā, ar nepacietību gaidīdama tikšanos ar d'Ambrici. Viņai bija paredzēts kardinalu un vizītē ieradušos amerikāņu baņķieri pavadīt apskates braucienā pa Romas svētajām vietām, un viņa priecājās par iespēju ciešāk pavērot d'Ambrici. Elizabete strādāja ar apjomīgu rakstu, kas bija jāpublicē uzreiz pēc Kallista nāves un kam bija jāsniedz ieskats par iespējamiem pēctečiem, no kuriem lielāko uzmanību viņa veltīja d'Ambrici. Viņa mēģināja situāciju izvērtēt un noteikt kandidātu izredzes. Divi pret viens, astoņi pret pieci… Kurš? Pagaidām viņas favorīts bija d'Ambrici. Svētais Džeks, kā viņu sauca Veļa.
Elizabete iegāja mazā baznīciņā, kur parasti iegriezās no rītiem. Viņa iededza svecīti un noskaitīja lūgšanu par māsu Valen- tinu. Elizabete ar nepacietību gaidīja no viņas kādu ziņu, jo raizējās par Veļu. No tā brīža, kad Valentīna skopiem vārdiem dalījās savās šaubās un apsvērumos - turklāt runa nebija par Kērtisu Lokhartu -, viņa nekur nerada mieru. Elizabete lika astoņi pret pieci, ka māsa Veļa aizies no ordeņa un apprecēsies ar to vīrieti. Taču ne jau Lokhartā bija vaina.
Nemiera iemesls bija Veļas aizdomas, ko viņa uzticēja Elizabetei.
Kad francūzietes beidzot bija prom, māsai Elizabetei iegadījās paris stundu brīva laika. Tās viņa pavadīja pie rakstāmgalda aiz nolaistam žalūzijām, lai spožā saule netraucētu. Uz telefona zvaniem atbildēja redaktora palīdze māsa Bernadīna. Sev priekšā uz galda Elizabete nolika divas kaudzes ar aprakstītām lapām. Lēni i/.lasījusi piezīmes par abiem galvenajiem kandidātiem, viņa pievērsās savam Apple II datoram, sadalīja mirgojošo ekrānu divās daļās, virsrakstos likdama divu vīru vārdus un ķērās pie abu apraksta.
KARDINĀLS DŽAKOMO D'AMBRICI
Vatikāna naudasmaiss, investīciju direktors, ir ietekme Vatikāna Bankā, bet nav tās oficiāls pārstāvis un nav iesaistits skandāla. Pasaulē pazīstams, ar diplomāta stāju. Pragmatisks, izglītots, kaut gan izskatās pec vientiesīga zemnieka - a la Jānis XXIII. Piemīt savdabīga pievilcība, draudzīgums. Krokodila smaids, skatās caur piemiegtiem plakstiņiem. Teraudcieta griba, savaldigs. Liels izēdājs, patīk iedzert, labas dzīves cienītājs.
Pragmatiski progresīvs jautajumos par dzimstības kontroli un geju tiesībām. Atbalsta sieviešu vēlēšanos strādā! par mācītājām. Vienmer uzklausa jaunus priekšlikumus, nekādā ziņā ne doktrinārs. Klīst runas, ka ticības vārdā spētu liegt Baznīcai lielas investīcijas, ja to izcelsmes avots būtu apšaubāms. Aktīvs cilvēktiesību aizstāvis totalitarajas valstīs. Zināmas aprindas bažījas, ka līdz ar gadiem kļūs parak maigs/liberāls.