Sens draugs vienam no pazīstamākajiem amerikāņu katoļiem Hjū Driskilam. Ko viņš darījis Driskila māja, Prinstonā, pēc kara? Noslēpums. Kādas attiecības viņam bija ar Driskilu kara laikā? Kara gados bijis Parīzē kopā ar Toričelli.
KARDINĀLS MANFRĒDI INDELIKATO
|a Vatikānam būtu CIP/KGB, viņš to vadītu (ir pāvesta padomnieks). Cara auguma cilvēks, kalsns, askētisks, drūms, gludiem melniem matiem (krāsotiem?), valkā vienkāršus melnus uzvalkus - vienmēr izceļas ar pieticību apģērbā, nepatīk pompozitāte. Turas mala, pārsvarā kopa ar savu kliķi, pasaulē nav pazīstams. Kara laika uzticīgs Pija skolnieks un sekotājs, trīsdesmitajos gados saistīts ar Musolini.
Nāk no senas, dižciltīgas ģimenes, kuras daudzi pārstāvji bijuši garīdznieki. Brālis bijis ietekmīgs rūpnieks, kuru nogalinājušas "Sarkanās brigādes", masa precējusies ar filmzvaigzni Oktavio Ru- so. Runā, ka mākslās priekšmetu kolekcija (nacistu laupījums?) viņa vasarnīcā esot nenovērtējama. Vaļasprieks šahs. Bezgalīgi atkārto izcilās spēles. Konservatīvs, tradicionālists, no viņa baidās pat kūrija. Bagātas, stipras Baznīcas aizstavis, tādas Baznīcas, kam ir ietekme pasaules reālpolitikā. Karjeras sākumā, pirms kara, bijis tuvs d'Ambrici. D'Ambrici kļuvis humānists, bet Indelikato tikai nostiprinājis sākotnējos uzskatus. Ka jau Pi ja skolnieks, - augstprātīgs. Kara laikā bijis Romā kopā ar Piju, dzirdēts, ka abi "glābuši" Romu.
Māsa Elizabete pārlasīja šo uzmetumu, prātodama par abu kandidātu raksturu. Tad viņai piezvanīja māsa Bernadīna, pavēstīdama, ka lejā limuzīnā viņu gaidot monsinjors Sandanato.
Vatikāna Mercedes viņi brauca četri - Kevins Higinss, Čikāgas baņķieris ar plašiem sakariem, kardināls d'Ambrici un māsa Elizabete, kuri visi trīs izvietojās uz aizmugures sēdekļa. Monsinjors Sandanato sēdēja pie stūres. Higinss, sens māsas Elizabetes tēva draugs, sirsnigi ar viņu sasveicinājās, un abi krietnu bridi gremdējās atmiņās. Romu Higinss nebija apmeklējis daudzus gadus un pauda patiesu prieku par iespēju apskatīt šo dižo pilsētu kardināla un tuva drauga meitas sabiedrībā.
D'Ambrici arī sasveicinājās ar Elizabeti ļoti silti, tēvišķīgi apņemdams viņu ap pleciem un izteikdams cerību, ka viņa nekur nesteidzas. Kad Higinss viņus atstāšot, abiem vajadzēšot aprunāties kādā klusā vietā divatā. Sandanato bija pieklājīgs un lietišķs - pilnigs pretstats sparīgajam un dzīvespriecīgajam kardinālam.
Braukdami pa tveicīgajām, putekļainajām, satiksmes pieblīvētajām pilsētas ielām, viņi nemitīgi apstājās, lai izstaigātu slavenas vietas. Kardināls d'Ambrici ik reizi saņēma Elizabeti aiz elkoņa, it kā viņa būtu Veļa, kura nereti kardinālu tā pavadīja. Viņš gāja lēni, un abiem aiz muguras cēli soļoja Higinss, pēc tam, atgādinādams ēnu, nāca monsinjors Sandanato - nopietns, bet allaž gatavs pakalpot, gan atvērdams automobiļa durvis, gan notraukdams no sēdekļa putekļus, gan pastiepdams šķiltavas uguni bridi, kad kardināls izvilka savas iemīļotās melnās ēģiptiešu cigaretes.
Kardināla paskaidrojumi ne uz mirkli neapsīka. Kādā brīdī Sandanato atgādināja, ka viņam jāiedzer zāles, un kardināls to izdarīja, tabletei uzdzerdams kioskā nopirktu minerālūdeni. Beidzot, kad viņi brauca gar Tibru, kardināls apklusis uzsmaidīja gan viņai, gan Bostonas baņķierim, ļaudams atbraucējam apjūsmot pilsētu un dalīties pārdomās, kādu viņš to redzējis agrāk un kada tā ir tagad.
- Es ne tikai mīlu šo pilsētu, - d'Ambrici sacīja, kad automašīna traucās tālāk. - Es esmu šī pilsēta. Dažreiz domāju, ka biju šeit jau toreiz, kad Romulu un Remu zīdija vilkumāte, un kopš tā laika nekur prom neesmu bijis. Šī doma gan nav īsti katoliska, taču tieši tā es jūtos. Esmu šeit bijis kopā ar Kaligulu un imperatoru Konstantīnu, pēc tam ar Pēteri, visiem Mediči un Mikelandželo. Es viņus jūtu, pazīstu un saprotu. - Kardināls palūkojās uz mums no smago plakstiņu apakšas, un šajā skatienā bija kaut kas no mūžības, kaut kas noslēpumains. Nākamajā mirklī viņa sejā atplauka pazīstamais smaids, it kā viņš priecātos par kādu burvju mākslinieka viltību, ko bērniem nav iespējams izskaidrot. Tādos brīžos Elizabete saskatīja viņā to cilvēku, par kuru stāstīja Valentīna, - kā viņš pēc kara Prinstonā spēlējies ar Veļu un viņas brāli. - Tāpat kā Montēņs, - kardināls turpināja, - varu teikt, ka Senās Romas pagānu tempļus es pazīstu labāk nekā mūsdienu Baznīcas pilis. Es redzu viņus, dzirdu konsulu un senatoru balsis Kapitolija kalnā, redzu šo pilsētu visā tās varenumā un lieliskumā… Un mirkli vēlāk redzu to pašu kalnu pēc tūkstoš gadiem… monumenti pārvērtušies putekļos, un kazas grauž krūmus… Nu tā, klāt esam! Izkāpsim ārā un mazliet paiesimies kājām. - Viņš pats arī savā majestātiskajā melnajā sutanā atgādināja monumentu. Nu gluži vai Džordžs Skots, kas tēlo ģenerāli Patonu!
Viņi pārgāja pāri Kapitolija kalnam jeb Campidoglio. Mūžīgās pilsētas sirds. Visur bija redzams par kristietību daudz vecākais apzīmējums S.P.Q.R. Senātus Populus que Romānus. Senāta un Romas tautas vārdā. Tā bija apbrīnojama vieta, un šis senatnes zīmogs, kas rotāja gan autobusus, gan kanalizācijas luku vākus, it kā vienoja abas ticības - pagānismu un kristietību - daudzu gadsimtu garumā. Veļu valdzināja šis kalns - gan kā vēsturnieci, gan kā mūķeni. Šī bija unikāla mūsu planētas vieta, savulaik paganu pasaules centrs. Pirms Kristus ēras visi ceļi veda tieši uz šejieni, uz Romu, kas ar laiku kļuva par kristietības šūpuli.
Visapkārt pulsēja dzīve - trokšņos, skaņās un krāsās. Pagātnes elpas apmulsināta, Elizabete stāvēja kā sastingusi. Milzu laik- rāža svārsts sašūpojās, laiki sajaucās, un pagātne saplūda ar tagadni. Pagānisms ar kristietību šķita savijusies tik cieši, ka atšķirībām nebija nozīmes. Māsai Elizabetei sareiba galva. Šajā pilsētā tik savādi saplūdis svētais ar juteklīgo, rupjais ar cilvēcisko, atļautais ar aizliegto… un tas viss brīnumaini sadzīvoja ar Baznīcas noteikumiem un aizliegumiem… Viņa pagriezās un ieraudzīja kardinālu, kas nopietns vēroja viņu, piepeši izskatīdamies skumjš, pat drūms.
Viņi devās tālāk, iziedami cauri nelielam dārzam, kas atdalija Via San Marco no Piazza d'Aracoeli, un drīz vien satiksmes trokšņi vairs nebija dzirdami. Kardināls d'Ambrici, ar rokas mājienu it kā aptverdams pilis, laukumu un kalnu, pateica vienu vārdu:
- Mikelandželo. - Bezrūpīgi paraustījis plecus, viņš vedināja visus tālāk, uz Piazza del Campidoglio.
Laukumā, spožu saules staru apmirdzēta, slējās Marka Aurēlija statuja. Viņš sēž trauksmainā zirgā, ar pacelto roku rādīdams uz priekšu, bet aiz muguras zeltā mirdz Palazzodel Senatori'. Pirmo reizi ieraudzīdams šo pilsētas nostūri, antīkās pasaules drumslu, Mikelandželo juties tik aizkustināts, ka nolēmis statuju atjaunot. Viņi apstājās un to apbrīnoja.
- Vai zināt ko? - d'Ambrici sacīja. - Mums ir iespēja šo darbu aplūkot tikai aiz pārpratuma. Viduslaikos, kad reliģiskais fanātisms robežojās ar barbarismu, to uzskatīja par Romas imperatora Konstantīna statuju, un tikai tāpēc to neiemeta kausējamā katlā. Ja toreiz zinātu, ka tas ir Marks Aurēlijs, statuja būtu iznīcināta, gluži tāpat kā daudzi citi izcili mākslas darbi.
Visi pagaidīja, kamēr monsinjors Sandanato aizdedza viņam jaunu cigareti.