- Roma, tāpat kā jūsu Čikāga, Kevin, dibināta uz leģendām. Viena ir tāda. Ja kādā jaukā dienā statuja no jauna atvizēs zeltā, tas nozīmēs, ka tuvojas pasaules gals. No zirga krēpēm atskanēs balss, kas paziņos pastarās tiesas datumu. - Sēcoši ievilcis elpu, viņš turpināja: - Šī statuja izmantota visai daudzveidīgi… Kādā banketā no vienas zirga nāss plūdis vīns, no otras - ūdens. Kaut kas līdzīgs notiek arī jūsu, baņķieru, saietos… Reiz kāds pārskaities pāvests pie tās aiz matiem pakāris pilsētas prefektu. - Kardināls iesmējās. - Tikai pasakiet, kurš laikposms ilgajā un nežēlīgajā Romas vēsturē jūs interesē, un stāsts uzreiz atradīsies. - Higinss izvairīgi paraustīja plecus. - Viduslaikos te bija soda vieta. Cilvēkus sodīja ar nāvi visur, kur vien ienāca prātā.
Elizabete, ieelpodama ciprešu un oleandru ziedu smaržu, kas svelmainajā saulē pastiprinājās, pamanīja sev pievērstu Sandanato lielo tumšo acu skatienu. Viņa pasmaidīja, bet Sandanato acumirklī aizgriezās un ņēmās pētīt lielisko dārzu.
D'Ambrici joprojām izrādīja Higinsam pirmkristietibas perioda civilizācijas liecības, acīmredzot uzskatīdams, ka viņš labāk par citiem zina ar Baznīcu saistīto vēsturi. Kad devāmies iekšā Passagio del Muro Romano, kardināls norādīja uz masīviem, laika- zoba skartiem akmens bluķiem, kas neizskatījās komentāra vērti.
- Tas ir viss, kas palicis pāri no Jupitera tempļa. Sestais gadsimts pirms Kristus. Tajā laikā Romas karavīri bija parasti gani, kuru prātu diez vai nodarbināja doma par cilvēkam līdzīgiem dieviem. Nekādus tempļus par godu dieviem viņi vēl necēla. Romieši lūdza klajā laukā, altāri salikuši no velēnām. Taču nemirstīgais Līvijs stāsta, ka šajā vietā karavīri salikuši laupījumu zem ozola, un Romas valdnieki te nolēmuši būvēt Jupitera templi. - Viņš pārlaida apkārtnei nesteidzīgu skatienu, it kā redzētu vai dzirdētu ko pazīstamu. - Šeit senie romieši rīkoja savus lielos triumfus un svinēja neskaitāmās uzvaras. Ģenerāļa triumfatora ķermeni nokrāsoja sarkanu kā asinis, pēc tam viņu ietērpa purpurkrāsas tu- nikā un sarkanā, zeltā izšūtā togā. Ap kaklu uzvarētājam bija lauru vainags, bet rokā - ziloņkaula scepteris un lauru zars. - Dziļi dobumos iegrimušās kardināla acis iepletās, it kā šis skats būtu vērojams viņa priekšā. Elizabete juta d'Ambrici satraukumu, un tas nemanot pārņēma arī viņu. - Te viņš stāvēja, - kardināls turpināja, - ģērbies kā dievs, aicinādams upurēt Jupiteram, savukārt tieši zem mums, Mamertīnes cietumā, sodīja sagūstītos ienaidniekus, ar zobenu tiem nocērtot galvu… Mana dārgā māsa Elizabete, - viņš aizsmakušā balsī čukstēja, - man trūkst spēka, lai aprakstītu pagānu uzvaras svinēšanas rituālus. Tagad mēs apbrīnojam šo marmoru un zeltu, un brīnišķīgās statujas, sajūsmināmies par viņu spožumu un diženumu un valkājam sarkanas sutanas, kādās viņi upurēja kazas, cūkas un telēnus. Visapkārt skanēja mirstošo dzīvnieku kviecieni un blējieni, virmoja asiņu smārds, ļaudis no neciešamās smakas zaudēja samaņu, togas piesūcās asinīm. Debesis satumsa no kvēpiem un dūmiem, kas cēlās no ugunskuriem, kuros cepa gaļu, un zeme laukumā no asinīm bija gluma… Musu senči… stavēja, kur tagad stāvam mēs, ticēdami saviem dieviem, tāpat kā mēs ticam savējiem. Mēs esam kopā ar viņiem… mēs esam tadi paši. - Kardināla balss pagaisa čukstā. Elizabetes gara acu priekšā kavējās tikko uzburtā aina, un Higinss klausīdamies bija paliecies uz priekšu.
Brīdi vēlāk viņi kavējās neliela dārzā ēnā, no kurienes caur karstuma trīsošo, piesārņoto gaisu vēroja foruma drupas. Higinss klusi sarunājās ar d'Ambrici, un Elizabete uztvēra sarunas fragmentu.
- Tas ir paradokss, kas vienmēr mani valdzinājis… ļaunā un labā līdzāspastāvēšana. Tāpat kā jūs interesē kristietības priekšteči pagāni.
Sandanato, pagājies uz priekšu, spožajā saulē pasmaržoja ziedus.
- Paradoksi, - d'Ambrici atkārtoja. - Jāteic, ka tieši tie veido Baznīcas kodolu. Uzskatu sadursme, divas dažādas attieksmes pret dzīvi… nemitīga mijiedarbība Baznīcas izdzīvošanas vārdā… Es allaž mēģinu panākt harmoniju. Galu galā Baznīca nav sav- rupnieku organizācija, vai ne? Protams, ir virieši, kas dzivo klosterī un nododas vienīgi lūgšanām, ir krietnas māsas, kas ne reizi mūžā neiziet ārpus klostera sienām. Un viņu devums ir nozīmīgs, jo viņi lūdz arī par mums. Tā taču ir, vai ne? Es pats nekad neveltu lūgšanām vairāk laika, cik prasa pienākums. - No cigaretes starp viņa strupajiem, nikotīna nodzeltinātajiem pirkstiem augšup vijās dūmi. - Māsa Elizabete, jūs taču nenomokāt sevi ar lūgšanām, vai ne?
- Baidos, ka ne. Es nepiederu pie fanātiķiem. - Viņa pasmaidīja.
- Tā jau es domāju. - Kardināls apmierināts pamāja ar galvu. - Mēs abi esam vīns no viena vīnogulāja, māsa. Ņemsim kaut vai mūsu dārgo monsinjoru Sandanato. Viņš ir lietpratējs klosteru jautājumā. Viņu interesē gan klosteru drupas, gan pamesti klosteri, gan līdz pamatam nodedzinātie pēc mēra epidēmijas. Ne vienmēr viņš atbalsta manu iekļaušanos laicigās pasaules norisēs, varas spēlēs un manu kaislību uz naudu. - To teicis, kardināls visiem plati uzsmaidīja.
Viņi izgāja no tīkamās ēnas un acumirkli, saules apžilbināti, saviebās. Slaidais, melnā tērpies Sandanato pacietīgi viņus gaidīja.
- Kādam šis spēles jāspēlē, - Elizabete noteica, ieelpodama dārza aromātu, - jo citādi ši pasaule mūs aprīs. Izkrāsojies sarkans un ietērpies purpura togā, uzvaru svinēs ļaunums…
D'Ambrici sparigi pamāja.
- Viens otrs jau uzskata, ka ši pasaule mūs aprijusi. Katrā ziņā ciņa rit pēc laicīgiem noteikumiem, nevis mūsējiem. Un tā es spēlēju savas spēles un ļauju citiem, teiksim, uzticamajam Pjetro, gādāt par garīgumu. Baznīca ir liela, un vietas tajā pietiek visiem. - Viņa acis, dzīvīguma pilnas, mirdzēja.
Vēlāk māsa Elizabete aizelsusies kāpa augšā pa stāvu nogāzi, kur vijās cita sena iela, kas bija nosaukta Klīvija Argentārija vārdā un sākās ar Argentārija baziliku. Senatnē ši vieta bija Romas tirdzniecības centrs. Saule pamazām slīga uz rietu, un ēnas kļuva aizvien garākas. Viņi izgāja uz Via dcl Tulliano, un Elizabete prātoja par to, vai šo ekskursiju kardināls iecerējis kā nelielu pārbaudījumu baņķierim, gribēdams mazliet viņu pabiedēt. Vai arī vēlējies noturēt viņiem mācību stundu par saitēm, kas mūžiem cauri vieno pagānu un kristiešu pasauli. Iespējams, viņš gribēja uzskatami nodemonstrēt, cik identisks ir ar šo mūžīgo, pretrunu pilno pilsētu. Lai arī kāds bija kardināla nodoms, Elizabete jutās iespaidu pārpilna.
- Uz šā stūra, - d'Ambrici teica, apstājies, lai atvilktu elpu,
- ir San Giuseppe dei Falegnami baznīca. No ārpuses nekā sevišķa, bet zem šīs baznīcas atrodas neparastas katakombas, kurās ir ipaša kapela - San Pietro m Carcere… kur Nerons ieslodzīja svēto Pēteri. Iesim, es jums to vietu parādīšu. - Viņš devās pāri ielai, viņam blakus turējās Higinss, kas izskatījās piekusis, bet aiz viņiem - Elizabete un Sandanato. - Izstāsti viņiem šo stāstu, / / '
Pjetro. - Kardināls ari šķita noguris. Prāvais deguns liecās pār pilnīgajām lūpām, kas ik pa brīdim atplauka smaidā, atsegdamas iedzeltenus zobus. Melnā cigarete ar zeltīto maliņu šķita aizmirsta lūpu kaktiņā, bet acis aiz smagajiem, samiegtajiem plakstiņiem gandrīz nebija redzamas.
- Viņa godībai ir īpaša vājība uz pašām drūmākajām Romas vietām, - monsinjors Sandanato sacīja, - taču nezaudējiet cerību, jo mūsu ekskursija tuvojas nobeigumam. Savā laikā šis pazemes cietums nebija nekas cits kā ūdens cisterna, no kuras varēja piekļūt pilsētas kanalizācijas caurulei, un to droši vien izbūvēja drīz pēc tam, kad gaili atdeva Romu izlaupīšanai. Vēlāk to pārveidoja par cietumu, kuras zemākajā kamerā, kā atceraties no Senās