Romas vēstures, galu ņēma sakautie ienaidnieki, ari Simons Bar Giora, Jugurta un Vercingetorigs, ko nomērdēja badā, kā ari Kati- linas sazvērestības dalībnieki, kurus, cik zinu, pa vienam nožņaudza. Lai ari kādā nāvē, šeit bojā gājuši ļoti daudz cilvēku.
Pa mūsdienīgām kāpnēm nokļuvuši lidz kapelas ieejai, viņi iegāja augšējā kamerā. Piepeši Elizabete juta, ka sirds krūtīs sāk strauji dauzīties un sviedri izspiežas uz pieres un virslūpas. Acu priekšā uzvirmoja sīki melni punktiņi. Baidīdamās, ka zaudēs samaņu, viņa pieķērās pie margām. Ķermeni pārņēma karstums, bet nākamajā mirkli tam pārskrēja salti drebuļi, kaklu žņaudza nelabums. Acīmredzot viņas pašsajūtu iespaidoja gan tveice, gan kritisko dienu sākums, gan garā pastaiga, sarunas un visas tās šausmas, ko aprakstīja kardināls. Viņai vajadzēja tikai vienu - mirkli atpūtas, lai sevi neapkaunotu. Trīs vīru apveidi acu priekšā izplūda, un viņa attapās, ka tēlo interesi un māj ar galvu, neiedziļinādamās saklausītajos vārdos. Kapelā valdīja krēsla. Nicinādama savu vājumu, viņa domās sāka lūgties: "Kungs, dod man spēku izturēt šo brīdi līdz galam, un es nekad vairs nebūšu slikta…"
Māsa Elizabete aizvēra acis un pūlējās saņemties, ar šausmām iztēlodamās, ka zaudēs šeit samaņu.
- No cietuma bija tikai viena izeja. Tieši tās vietā mēs patlaban atrodamies. Tajā laika šeit bija kanalizācijas caurule, pa kuru mirstīgās atliekas aizplūda uz Lielo kloāku. Stāsta, ka vietumis to nosprostojuši pūstoši līķi. Tagad palūkojieties šurp. Šeit, virs altāra, mēs redzam bareljefu, kurā attēlots svētais Pēteris, kas kristī cietuma uzraugu…
Kad beidzot viņi atgriezās pie Mercedes, māsai Elizabetei šķita, ka aizritējušas vairākas stundas. Viegls vējš no Tibras puses patīkami atvēsināja seju. Kad automobilis sāka kustēties, kardināls domīgi lūkojās ārā pa logu. Baņķieris pie savas viesnīcas izkāpa, un ekskursija bija galā. Elizabete bija pārguruši. Tikai ceļā uz Via Veneto viņa juta, ka pašsajūta uzlabojas.
Iztēlodamās, kā pastāstīs māsai Valentīnai par šo pēcpusdienu un kardināla aizrautību, Elizabete pasmaidīja. Svētais Džeks. Varbūt viņš būs pāvests…
Nākamajā mirklī Svētais Džeks saņēma viņas roku savā lielajā plaukstā un, maigi to paspiedis, paziņoja, ka māsa Valentīna ir nogalināta.
TREŠA NODAĻA
DRISKILS
Es sēdēju slimnīcas kafejnīcā un mēģināju saprast, kas īsti notiek.
Stūrī stāvēja televizors, un vēsts par Kērtisa Lokharta un mon- sinjora Endrū 1 lefernana slepkavību /.iņās bija pirmā, taču tas ari bija viss - ne vārda vairāk. Es labi zināju, ka strādā arhibīskapa informācijas dienests, un nojautu, ka tieši tur ziņu lūkas vāks aizcirsts un aiznaglots. Ņujorkas policijas departamenta paziņojumā bija četri teikumi. Reportieri un raidījumu vadītāji bija spiesti aprobežoties ar steigā sacerētu nekrologu Lokhartam un īsu He- fernana karjeras aprakstu.
Par māsas Valentīnas nāvi ziņās neizskanēja ne vārds, taču es biju pārliecināts, ka ilgi uz to nebūs jāgaida, un iztēlojos televīzijas komentētāju izteikumus, kad tie mēģinās izskaitļot, cik ir divreiz divi. Lai iznāktu četri, nebija jābūt kodolfiziķim.
Es raudzījos ārā pa kafejnīcas logu, aiz kura ļaudis svinēja Visu Svēto dienu. Svinēšanā piedalījās arī šīs slimnīcas mazie pacienti, kuru zīmētās oranži melnās raganas uz slotas un darinātie smaidīgie ķirbji rotāja ārstniecības iestādes telpas. Jo vairāk par visu domāju, jo drūmāka man situācija izskatijas. Šķita, ka ļaunums mani aplenc gluži kā vandaļu vai gotu armija. Palūkojies ārā uz ielas, es redzēju tikai kokus ar kailiem zariem, kas vārgi aizsargaja autostāvvietu no vēja, taču manā iztēlē tur zaglīgiem soļiem tuvojās briesmīgs bezvārda ienaidnieks, kura armādas jau drūzmējās aiz šiem skumjajiem kokiem… Mana drosmīgā māsa bija iekļuvusi starp trulajiem Baznīcas intrigu dzirnakmeņiem un dārgi samaksājusi par savu nepiesardzību. Baznīca atkal cirta brūces manā dzīvē. Jau kuro reizi?
Beidzot kafejnīcā, dziļdomīgi braucīdami zodu, ienāca divi ārsti, kas manu tēvu pazina kopš neatminamiem laikiem. Tēvs esot pārcietis plašu infarktu, par kādu visapkārt tik daudz runā un raksta. Viņa stāvoklis esot smags, bet varējis būt arī ļaunāk. Neatliek nekas cits kā gaidīt. Patlaban viņus vairāk uztraucot kas cits - ja vēsts nonāks plašsaziņas līdzekļos, no reportieriem nebūs glābiņa. Tie saskries kā melns mākonis, aplenks slimnīcu, iekams uzzinās, vai patiešām šeit ievests Hjū Driskils. Ārsti nezināja, ka mana māsa nogalināta, un es negrasljos viņiem to stāstīt. Galu galu viņi to uzzinās tāpat kā visi citi. Ap pusdienlaiku es pametu "ārstu māju" - tā slimnīcu mazotnē sauca Veļa - un slapjdraņķī, kas vērtas arvien nelāgāks, devos mājup.
Geritiju pāris, kas vadīja tēva saimniecību, bija neveiklas līdzjūtības pārpilns. Biju piezvanījis viņiem no slimnīcas un pavēstījis par skumjo notikumu, un viņi bija ieradušies, lai pagatavotu ko ēdamu un sakārtotu māju, ja nu gadījumā kāds ierodas. Viņi pagatavoja šķiņķi un tītaru, un ko tik vēl ne. Beidzot abi aizbrauca, un es paliku viens. Atcerējies, ka man jāpiezvana uz savu biroju, to izdarīju. Pēc tam piezvanīju dažiem tēva draugiem un paziņām. Nolicis klausuli, es jutos tik vientuļš kā vēl nekad.
Pelēcīgā diena strauji dzisa, aiz loga jau krēsloja. Es sēdēju Garajā istabā, nejuzdams ne mazāko vēlēšanos ieslēgt gaismu vai pielaist tumšajā kamīnā rūpīgi sakrautajai malkai uguni. Kā zelta meklētājs, kas velti smilšu saujā cer ieraudzīt uzmirgojam zeltu, es rūpīgi un nesteidzīgi domās pārsijāju pēdējo divdesmit četru stundu juceklīgos notikumus. Piepeši kaut kas ienāca prātā.
Es uzgāju augšā, kur apstājos vāji apgaismotajā gaiteni un lūkojos uz Veļas guļamistabas atvērtajām durvīm. Iepriekšējā dienā no slimnīcas biju piezvanījis Semam Tērneram un izstāstījis par tēvu. Sems apsolīja, ka nozieguma vietu puiši no kriminālistikas nodaļas apskatīs nākamās dienas rītā. Geritiji apstiprināja, ka policisti patiešām ieradušies, ilgi ņēmušies pa kapelu, tad izstaigājuši māju un aizbraukuši. Nekādas viņu darbības pēdas es nemanīju. Veļas istabas durvis bija līdz galam vaļā. Vai viņi pārlūkojuši mantas, ko Veļa paņēmusi līdzi, braukdama uz mājām?
Es ilgojos, lai man būtu vismaz kaut kas, pie kā tverties. Sīks zelta graudiņš iežos, zīme, ka esmu uz pareizā ceļa, ka kaut kur netālu slēpjas vērtīgais dārgakmens.
Garais gaitenis, tumšs un kluss, man atgādināja pamestu muzeja galeriju, kuras eksponāti ir neskaidri, pusaizmirsti tēli, atmiņas par māti un neatbildēti jautājumi. Kāpēc māte nomira, ko viņa mēģināja man pateikt, stiepdama pretī rokas ar trīcošiem pirkstiem, kurus lejup vilka dārgi un smagi gredzeni? Šis bija vilšanās, čukstus uzdotu jautājumu muzejs. Jutos tā, it kā redzētu mazu gleznas fragmentu un man vajadzētu izdomāt, kāda tā izskatās kopumā. Mūsu māja vienmēr bijusi mīklu muzejs, maldu pils, kura nekas nebija tāds, kāds izskatījās. Es dzīvoju šajā mājā, l>et nekad īsti nezināju, kas tajā notiek un kāpēc. Nu Veļa bija mirusi, un tēvs ari mira, un es, palicis viens, nesapratu ne druskas vairāk kā agrāk.
Pēc stundas es stāvēju Veļas guļamistabā, izkravājis divu ceļasomu saturu uz gultas. Pāris kreklu, svīteri, blūzes, vilnas kleita, apakšveļa, tualetes piederumi, kosmētika, zeķes, rītakurpes, «lugstpapēžu kurpes, džinsi, platas vilnas bikses, divi Ērika Em- blera romāni mīkstos vākos, neliela ādas kārbiņa ar rotaslietām…