Выбрать главу

Biju pārmeklējis visas atvilktnes, pārbaudījis skapi, paskatījies zem matrača, līdz nosvīdis stāvēju istabas vidū. Kaut kā trūka…

Nebija piezīmju grāmatu. Nebija bloknota un pildspalvas. Ne­vienas lapas ar piezīmēm. Nedz dienasgrāmatas, nedz plānotāja, nedz adrešu grāmatas. Un pats galvenais - nebija portfeļa! Vuitton portfeļa, ko pirms dažiem gadiem Veļai uzdāvināju. Tas bija īsts ādas portfelis ar misiņa slēdzi, un māsa nekad no tā nešķīrās. Viņa teica, ka tas nav portfelis, bet pilnība, tikpat ideāla lieta kā Rolex pulkstenis vai Waterman pildspalva, vai firmas IBM Selectric dators. Šim Vuitton portfelim būtu saules mūžs. Māsa to allaž pie­bāza līdz pēdējam. Es gluži vienkārši neticēju, ka viņa atbraukusi uz šejieni bez sava dārguma. Viņa rakstīja grāmatu un nespēra bez šā portfeļa ne soli. Kartona kastes ar pētijuma materiāliem varēja atstāt kabinetā Romā, bet ne šo portfeli, kam vajadzēja būt piesprādzētam viņai pie rokas…

Portfelis bija pazudis. Kāds bija to paņēmis.

Pulkstenis rādīja pāri sešiem un ārā jau bija pavisam tumšs, kad es ienesu telefonu Garajā istabā un iekurināju tur uguni. Tē­va veselības stāvokli pārmaiņu nebija. Pie samaņas viņš nenāca. Ārsts joprojām atturējās no prognozēm un izteica man līdzjūtību sakarā ar māsas nāvi. Tātad par to bija ziņots.

Liesmu mēles, laizīdamas sauso tāsi un snaikstīdamās gar lie­lajām pagalēm, pieņēmās spēkā. Ieslidzis dziļajā krēslā, kur ie­priekšējā vakarā sēdēja tēvs, es jutu viņa klātbūtni. Viņš bija visur. Es ieelpoju viņa cigāra dūmus reizē ar meža smaržām, kas plūda no kamīna. Istabas vienā galā stāvēja pārklātais molberts ar tēva nepabeigto gleznu. Manas pārdomas iztraucēja automašīnas rūkoņa pagalmā. Logos iespīdēja lukturu gaisma.

Es atvēru durvis, un reizē ar auksta vēja pūsmu iekšā ienāca tēvs Danns. Lai gan atnācēja lietusmētelis bija saburzīts un mati izspūruši, viņš izstaroja mieru un nosvērtību kā jau par sevi pār­liecināts cilvēks, kurš nepievērš lielu uzmanību savai ārienei. Viņa sejā, ko es pazinu no grāmatu vākiem, jautas iekšējs spēks.

Danns novilka mēteli. Zem tā bija parastais garīdznieka tērps ar stāvo apkaklīti.

-    Kā jūtas jūsu tēvs?

-   Bez pārmaiņām, - es atbildēju, kopā ar viesi iedams uz Garo istabu. - Kā jūs par viņu zināt? - Es istabas durvīs spēji apstājos, bet viņš pagāja man garām un uzmeta mēteli uz krēsla atzvelt­nes.

-    No kardināla Klammera. Jūs taču viņam zvanījāt, vai ne?

-    Kad tēvu ķēra trieka, viņš runāja pa telefonu ar Klammeru, kurš bija piezvanījis, lai pateiktu par Lokhartu un Hefernanu.

-    Es pavadīju vairākas stundas pie Klammera, nejaudams vi­ņam kailam skriet ārā uz Piektās avēnijas un kliegt, ka viņam ar šiem notikumiem nav nekāda sakara. Saproti, Eminence un Lok­harts nekādi draugi nebija. Klammers ir viegli satraucams cilvēks, tāpēc iztēlojas sevi par pirmo aizdomās turamo. Viņš acīmredzot joprojām dzīvo sešpadsmitajā gadsimtā, kad vīrieši patiešām bija vīrieši. Vai jums nav atlikusi kāda lāse Laphroaig? - Es sameklēju ledu, ieliku to glāzē un uzlēju virsū viskiju, un viņš uzreiz pusi izdzēra. - Tātad Klammeru nevar pieskaitīt pie sērotājiem, bet fakts, ka slepkavība pastrādāta gluži vai viņa viesistabā, liek iz­darīt vienu otru secinājumu. - Danns apklusa un pasmaidīja. Es ielēju dzērienu sev ari. - Es pastāstīju viņam par māsu Valentīnu. Man tas patiešām bija jādara, un reakcija bija satriecoša. Mūsu arhibīskaps kardināls acumirklī sāka griezt zobus… Kā teiktu ne­mirstīgais Vudhauss? Sejā viņam, gluži kā aitai, iegūla noslēpu­mainu skumju izteiksme. Vai zināt, ko viņš teica? "Kāpēc es, ak Dievs, kāpēc es?" Vardu sakot, muļķa teitonis. Starp citu, man ir jaunumi, Ben. Diena nebija no vieglajām.

-    Ko tad jūs tādu darījāt? - es pajautāju. - Pūlējāties Baznīcas labā?

-    Šodien es daudz klausījos. Un klausītājs esmu labs. No Klammera devos pie detektīva, kas vada šo divu Ņujorkas slep­kavību izmeklēšanu, - pie Rendolfa Džeksona. Pazīstu viņu jau gadus divdesmit. Un viņš man šo to pastāstīja… - Danns no uz­acu apakšas, kas atgādināja nekoptus ligustru krūmus, pazibi- nāja uz manu pusi urbigu skatienu. - Vai pārāk neapgrūtināšu jūs, palūgdams cigāru? - Es nepacietīgi pamāju ar galvu. Danns izņēma no kārbas cigāru, noknieba tam galu, aizsmēķēja un iz­pūta garu dūmu mutuli. - Neticams noziegums! Uzreiz divi līķi, turklāt pilī! Ar ko lai sāk izmeklēšanu? Tā nu Džeksons noziegu­ma vietā sāka iztaujāt cilvēkus. Un sarunas noveda pie jūsu mā­sas, ben. Vai esat piesprādzējies?

-   Pie manas masas, - es atkārtoju. Vandaļi un goti zagās aiz­vien tuvāk, aplenkdami mani.

-   Hefernana sekretāre slepkavu redzējusi. - Danns vēroja mani. - Sieviete bija lejā, uzgaidāmā telpā, kur pārprogrammēja priekš­nieka datoru, un viņai radušies vairāki jautājumi. Tāpēc viņa de­vusies uz augšstāva apartamentiem un redzējusi to cilvēku iznā­kam no Hefernana numura un ejam uz liftu. Sekretāre piezvanījusi pie durvīm, bet neviens nav atsaucies. Iad viņa piezvanījusi pa telefonu un, kad neviens nav atbildējis, gluži vienkārši iegājusi iekšā un ieraudzījusi to šausmu ainu.

-    Kas ir slepkava?

-   Viņa apgalvo, ka tas bijis garīdznieks. - Danns sāji pasmai­dīja ka cilvēks, kurš atnesis sliktu ziņu.

-   Garīdznieks. Vai ari kāds, kurš tērpies kā garīdznieks…

-   Sekretāre uzstājusi, ka vienmēr spēj atšķirt parastu cilvēku no garīdznieka. Ne velti eparhijā esot nostrādājusi trīsdesmit pie­cus gadus. Viņa ir mūķene.

-    Vai tad pasaulē nav vairs neviena protestanta?

-    Acīmredzot ne šajā stāstā.

Logos iecirtās spēcīga vēja brāzma, aizkari novirmoja, un ista­bai cauri izskrēja vēsums. Liesmas kamīnā uzšāvās augstāk.

-    Par saviem vārdiem sekretāre ir pilnīgi pārliecināta, - Danns sacīja. - Taču identificēt viņa to nespēj. īsti aprakstīt arī ne. Viņai visi garīdznieki izskatoties līdzīgi, tikai mati atšķiroties. Šis bijis pavecs, ar sirmiem matiem.

-    Kā lai tādu Ņujorkā atrod? - Es nogrozīju galvu. Bezcerīgi.

-   Viņš nav Ņujorkā. Vakar viņš bija šeit. Manuprāt, viņš noga­lināja jūsu māsu, Ben.

Man uz pieres izspiedās sviedri.

-    Es par to domāju, - klusi atzinos. - Trīs katoļi. Trīs līķi pēc kārtas. Izskatās, ka tā bijusi viena operācija.

-   Pagājušajā naktī jūs kapelā atradāt kādu pierādījumu… turē­jāt rokā, neapzinādamies, kas tas ir. Auduma skranda, kas acīm­redzot aizķērās aiz sola gala un atrāvās. Šodien manas aizdomas apstiprinājās.

Danns kaut ko izņēma no kabatas un pavicināja manu acu priekšā. Tas bija melna auduma gabals.

-    Neko nesaprotu.

-   Tas ir no lietusmēteļa. Esmu tos redzējis miljoniem. Tādus lietusmēteļus valkā garīdznieki. Gluži kā tā mūķene, es tos pazīs­tu, lai kur tie būtu.

Piezvanīja Persiks un uzstāja, lai braucam pie viņa uz Ņūpru- densu vakariņās. Par atteikumu nevarot būt ne runas.

Es braucu kopā ar Dannu viņa Jaguar. Tikuši pilsētā, mēs re­dzējām visur izliktus dažādus mošķus, spokus un skeletus. Ve­cāki pacietīgi mīņājās māju priekšā uz ietves, gaidīdami bērnus, kuri līksmi skraidīja no mājas uz māju, nespēdami vairs noturēt pilnajās rokās Mars šokolādes tāfelītes, cepumu, konfekšu un grauzdētas kukurūzas paciņas. Nakts bija auksta un vējaina, klai­gu un brēkas pilna.

Viktorijas laika mājas durvis mums atvēra Persika saimniecī­bas vadītāja Edna Henrehena. Savrupnams bija vecs, ar augstieni logiem un divslīpju jumtu. Tam apkārt stiepās kaļamās dzelzs žogs. Persiks tajā bridi kopā ar draudzes bērniem atgriezās no iz­priecas brauciena siena vezumā. Blakus mājai slējās baznīca, un tādu ballīti, kādu Persiks un vairāki vecāki sarīkoja tās pagrab­stāvā, nebiju redzējis kopš bērnības. Līksmi zēni un meitenes vecu­mā no astoņiem līdz divpadsmit gadiem aplenca Persiku, lūgda­mies viņu iet rotaļās, un Persiks sārtiem vaigiem, kaut ko klaigādams, skrēja bērnu bariņam pa priekšu un smējās tikpat līk­smi kā viņi. Izspūrušajos matos viņam bija siena stiebri un degu­nā putekļi, no kuriem viņš bez mitas šķaudīja. Persiks izskatījās apmierināts, atgādinādams komersantu, kurš tikko vienojies par izdevigu darījumu. Pienācis man klāt, viņš uzlika man uz pleca roku.