- Draņķīga diena, vai ne?
- Ne gluži, - es atteicu, - tikai vēl viena diena.
Tā bija mūsu parastā muļķīgā saruna, ko satikdamies šad tad atkārtojām, un mēs abi skumji pasmaidījam. Persika skatiens pauda lidzcietību.
- Kā jūtas tēvs? - Šķita, ka par viņu jau zina visi.
- Atliek gaidīt. Katrā ziņā miris vēl nav.
Persiks mūs pameta, atkal pievērsdamies draudzei. Simpātiskas jaunas māmiņas viņam palīdzēja uzturēt jautrību, cilāja kas-
Iroļu vākus un bēra bļodās kartupeļu čipsus. Mēs ar Dannu piegājām pie galdiņa, uz kura stāvēja karstmaizes ar cīsiņu, un mielodamies vērojām, kā bērni plosās. Persiks mācēja ar viņiem saprasties gluži kā labs skolotājs vai treneris. Tēvs Danns galu galā, nespēdams noraidīt desmit gadus vecas gaišmatainas meitenītes lūgumu piespraust ēzelim asti, padevās. Viņa aizsēja Dannam acis un lika tam kartona ēzeli sameklēt, un, kamēr Danns maldījās, sirsnīgi smējās.
Pie manis pienāca Persiks.
- Iziesim ārā, Ben. Man jāatvelk elpa. - Mēs pagājāmies pa zālienu, kas pletās aiz Svētās Marijas baznīcas lejā pa nogāzi līdz čalojošam strautam. Mēness te nozuda aiz tumšpelēkiem mākoņiem, te no jauna iznira. Seju atvēsināja dzestra migla. Zem kājām čabēja lapas, kas rēgojās zem plānās sniega kārtiņas.
- Neesmu šādu ballīšu mīļotājs, - Persiks teica. - Taču mans priekštecis vienmēr tādas rīkojis. Tu redzi, kādu prieku tās sagādā bērniem.
- Tu proti ar viņiem apieties, - es sacīju.
- F.s to protu, patiešām protu! - Baznīcas pagrabstāva logi gaiši spīdēja, un varēja saklausīt bērnu smieklus un klaigas. - Man ar Veļu būtu brīnišķīgi bērni, Ben.
Es pamāju ar galvu. Ko tur lai saka?
- Sasodīts, kāpēc viņa vispār okšķerējās? Tagad būtu dzīva… Es neesmu nekāds dižais priesteris, zinu. Kalpoju, kā māku, un tāds kā Artijs Danns nekad nebūšu. Man Romā nav ietekmīgu draugu kā viņam, nav arī neoficiālas informācijas. Protams, darbs man patīk… Taču no manis iznāktu labs vīrs un… tēvs. Sasodīts! Mums kopā bija tik jautri! Mēs daudz smietos, būtu laimīgi un nodzīvotu līdz sirmam vecumam. Nu viņa ir mirusi, bet es svinu Visu Svēto dienu kopa ar svešiem bērniem. - Viņš izslaucīja acs kaktiņu. - Piedod, Ben. Man vajadzēja kādam to pateikt.
Mēs lēni gājām gar strauta malu, tad pagriezāmies un leni devāmies atpakaļ uz baznīcu. Es izstāstīju, ko Danns man teica par slepkavu priesteri.
Persiks nogrozīja galvu.
- Es pazīstu pāris priesteru, kas savā sirdī ir slepkavas, bet šis… Neticami. Viens un tas pats garīdznieks nogalina Lokhartu, Hefernanu un Veļu? Tikai Dievs zina, ko Veļa bija atklajusi… bet kāpēc Lokharts un Hefernans? Kaut kāds neprāts!
- Danns gan uzskata šo versiju par ticamu.
- Priesteri… - Persiks novilka. - Vai zini, es kaut ko atcerējos. Misis Henrehena zina ko tādu, ko tev derētu dzirdēt. Uzkavējies, līdz beigsies šī ballīte.
Edna Henrehena mums piedāvāja svaigu kafiju un galda vidu uzlika šķīvi ar piparmētru cepumiem. Sirmajai sievietei sejā bija manāmas smieklu krunciņas un acis aiz biezajiem briļļu stikliem jautri dzirkstīja. Uzmetot viņai skatienu, viegli bija nojaušams, kāda viņa bijusi jaunībā. Edna Henrehena nebija mūķene, taču aprūpēja Svētās Marijas baznīcas mācītājus jau trīsdesmit piecus gadus. Draudzes skolā meiteni bija mācījis skolotājs tēvs Vinsents Governo, par kuru nez kāpēc neko nebiju dzirdējis. Ko gan tādu zināja šī jaukā sieviete un kāpēc to vajadzētu uzzināt arī man?
- Pastāsti viņiem par tēvu Governo, Edna, - Persiks mudināja. - To pašu, ko tu pēcpusdienā izstāstīji man.
-Jūs jau zināt, cik lielas muļķes mēdz būt jaunas meitenes, - viņa iesāka, - bet viņš bija tik skaists kā filmzvaigzne. - Viņa noglāstīja cepumu, it kā tas būtu kāda svētā kauls. - Tumšiem matiem, melnīgsnējs. Ar viņu vienmēr bija patīkami sarunāties. Ļoti emocionāls cilvēks. Viņš mums stāstīja par gleznām, reliģiska satura gleznām. Turklāt stāstīja tā, it kā pazītu ikvienu mākslinieku, kurš tās radījis. Viņš mums rādīja uzgleznotus pāvestus un runāja par viņiem tā, it kā tos arī pazītu. Mēs klausījāmies viņā kā apburtas. - Viņa noklepojās. - Cepumu?
Es paņēmu cepumu, un viņa uzmeta man pateicīgu skatienu.
- Par ko vēl muļķa meitenes ar viņu runāja? - Persiks labsirdīgi pavaicāja, prasmīgi mudinādams savu saimniecības vadītāju uz atklātību.
- Mēs visas bijām kā jukušas pēc viņa. Šķita, ka mēs arī viņam patīkam, un viņš pret mums izturējās ļoti laipni. Lai arī cik tas bija nepiedienīgi, mēs ar viņu flirtējām… tāpat vien, pa jokam. Nekad nebijām redzējušas tādu priesteri. - Sapņainām acīm viņa iemalkoja kafiju. - Bija kada mūķene. Māsa Marija Terēza, ļoti pievilcīga meitene. Mēs vērojām, kā abi, tāds skaists pāris, sarunādamies pastaigājas zem kokiem, un domājām - cik žēl, ka viņi nevar apprecēties. Daži no zēniem teica, ka tēvam Governo ar Mariju Terēžu esot sakars… Mēs brīnījāmies, kā māsa Marija Terēza uz ko tādu ir spējīga, nu kā viņa tā var… - Edna Henrehena žēli uz mums skatījās, it kā cerēdama, ka mēs viņu sapratīsim un nenosodīsim. - Laikam mums nevajadzēja bāzt degunu citu cilvēku personiskajā dzīvē. Skolu mēs pabeidzām, un laimīgais laiks palika aiz muguras. Hs pārcēlos uz Trentonu, un dzive turpinājās.
- Kas notika pēc tam? - Persiks mudināja.
- Tēvu Governo es nekad vairs nesastapu. - Edna paņēma vēl vienu cepumu un domīgi to grozīja raupjajos pirkstos. - Līdz ieraudzīju viņa attēlu avīzē The Trentonian. Viņš bija miris… Es nespēju tam noticēt.
- Ari priesteri mirst, - es sacīju.
-Taču ne tā! No savas rokas! Nekad nebūtu ticējusi. Joprojām neticu! - Viņa pacēla uz mani skatienu. - Biju domājusi, ka jūs visu zināt par tēvu Governo, mister Driskil.
- Es? Kāpēc, Edna? Nekad agrāk par viņu neesmu dzirdējis.
- Nu, tas taču notika jūsu dārzā… Tur viņš vecā ābelē pakaras… Biju pārliecināta, ka jus zināt… Nūjā, toreiz taču jūs bijāt vel bērns.
- Mājās nekad par to neesam runājuši, - es noteicu.
Caur salto miglu mēs braucām atpakaļ uz Prinstonu, un vējstikla apsildi un stikla tirītājus visu laiku vajadzēja turēt ieslēgtus.
- Kāpēc Veļa uzdeva jautājumus par priesteri, kas pakārās? - es vaicāju. - Nekad agrāk viņa neinteresējās par šo notikumu. Piepeši, pēc tik daudziem gadiem, viņai ievajagas šīs lietas materiālus un viņa zvana Semam Tērneram.
Danns nenovērsa skatienu no slidenā ceļa.
- Tā kā esmu rakstnieks, pieļauju, ka viņa tīšām kādu maldināja. Visas tas runas par to priesteri…
- lāču Veļa gribēja ieskatīties lietā! Un vēl kas. Tas tips, kurš nogalinājis manu māsu - garīdznieks, kā jūs sakāt, - ir nozadzis viņas portfeli ar piezīmēm, lai kādas tās būtu. Portfeli viņa allaž ņēma visur līdzi. Tajā droši vien bija grāmatas uzmetums, pētījumos noskaidroti fakti vai vēl kas cits… Tas pazudis.