- Kāpēc jūs tā domājat?
Es paskaidroju, un viņš pamāja.
- Jus neticēsiet, cik papīra man vajadzēja piezīmēm, kad rakstīju kādu grāmatu. Nemirstīgais Vudhauss teicis, ka vienam viņa romānam piezīmes bijušas vairāki sējumi. Astoņus gadus savai grāmatai es sacerēju sižetu un četras reizes to pārrakstīju. - Brīdi viņš dungoja kādu melodiju. - Pašnāvnieks priesteris. Vairāk nekā pec četrdesmit gadiem Veļa par šo priesteri piepeši ieinteresējas, un cits garīdznieks viņu nogalina un nozog portfeli. Ja… nevis notikums, bet taustišanās pa tumsu, mans draugs. It kā jūs atrastos viens biezā miglā, apkārt nevienas dzīvas dvēseles, un jūs neredzat, kurp ejat, nesaprotat, kur vispār atrodaties, pat neapjēdzat, no kurienes nākat… Vārdu sakot, maldāties. Galvenais šajā situācijā ir neuzkāpt uz mīnas. Uz priekšu jāvirzās ļoti uzmanīgi. Citādi no tumsas iznāks tas pats priesteris un nogalinās jūs arī.
Kad iegriezāmies alejā, kas veda pie mājas, automašīnas sānus sadrebināja piepeša vēja auka.
-Jums labi padevās piespraust ēzelim asti, - es sacīju. - Redzēju, ka smīdinājāt bērnus trīs reizes pēc kārtas. Kā jums tas izdodas?
- Vienīgajā iespējamā veidā. Es blēdos. Bērnus ir ļoti viegli ap- manīt. Viņiem tas patīk. Viņi gaida, ka priesteris viņus apmuļķos, un man negribējās sagādāt vilšanos. Tas viss iederas lielajā pavedināšanā… Mēs vienmer tā rīkojamies, jūs taču zināt. Ņem ikvienu jaunu prātu, kas vēl tikai veidojas, - Danns, stūrēdams automobili pa sasalušajām grambām un nenolaizdams skatienu no lukturu apgaismotā pelēkā sniega, pasmaidīja, - un to pavedini. Tas uz laiku laikiem būs jūsu.
Pagalmā stāvēja policijas automašīna. Policists māja mums ar sarkanu lukturīti.
- Kas noticis? - es jautāju.
- Ak, tas esat jūs, mister Driskil! Šefs Tērners domā, ka pāris dienu vajadzētu neizlaist māju no acīm. Mēs mainīsimies apmēram ik pēc četrām stundām. - Policists izskatījās nosalis, deguns viņam bija sarkans.
- Kādēļ lai jūs neienāktu iekšā?
- Nē, paldies, ser. Automašīnā ir silti. Šefs teica, lai sēžam automašīnā. Man līdzi ir termoss ar kafiju. Nebūs ne vainas.
- Kā vēlaties.
Danns noskatījās, kā policists atgriežas pie automašīnas.
- Deguns sarkans, it kā būtu kāvies. Vai zināt, Ben, ko mēdza sacīt mans tēvs, kad pārrados mājās vienos zilumos pēc kārtējās sadursmes skolas pagalmā? Viņš teica: "No deguna asiņošanas neviens vēl nav nomiris." Tāpēc izgulieties. Rits gudrāks par vakaru.
Es iegāju mājā. Iekšā valdīja tāds klusums, kāds varētu būt nakti uz burulaivas, kad tā pie Longailendas ieslīd atklātā jūrā. Kad speru soļus, māja tikko dzirdami krakstēja un vaidēja. Uguns bija noplakusi, atstādama ogļu kaudzīti, kas vāji kvēloja. Es ieliku kamīnā dažas pagales, pievilku tuvāk ādas krēslu un vēroju, kā uguns atdzīvojas.
Domas pievērsās tēva Danna vārdiem par bērnu mānīšanu, par to, cik viegli tas izdarāms. Tieši tāpat Baznīca vilina jaunos prātus. Šī doma izraisīja man smaidu. Danns patiešām bija blēdis. Turklāt neizpauda, ar ko isti nodarbojas. Taču viņš varēja piekļūt pat arhibīskapam Klammeram. Un pazina policistu, kas dālijās ar viņu iekšējā informācijā. Ko teica Persiks? Dannam esot ietekmīgi draugi Romā…
Savulaik biju jutis šo Baznīcas vilinājumu, šo aicinošo pirksta kustību, kas mudināja sekot. Pavedināšana… Manas domas šaudījās, brīdi kavēdamās pie pazudušā Vuitton portfeļa, bet nākamajā mirklī pārsviezdamās pie ainas mūsu dārzā, kur ābeles zarā karājās priesteris, tad piepeši gara acīm redzēju citu melnā sutanā tērpušos svēto tēvu, kas manai māsai pie galvas pieliek pistoli un nospiež mēlīti, tad vēl vienu, kurš nekļūdīgi piesprauž ēzelim asti… Biju pārāk noguris, lai izkārpītos no šā jucekļa vai ieviestu kādu skaidrību tajā visā.
Laiks, kad uzskatīju sevi par katoli, bija sen pagājis. Sasodīts… Ko nozīmē būt katolim? Mīlestība un naids - no paša sākuma.
Vai tas bija sapnis vai atmiņas, kas piepeši uzpeldēja virspusē? Kaut kur starp nomodu un miegu ieraudzījis putnu un saodis miklu spalvu, es attapos aukstā, tumstošā marta dienā pirms daudziem gadiem.
Pavasaris vēl nebija sevi īsti pieteicis. Pa klases logu redzēju netīra sniega kaudzes, kas kusa un pārvērtās dubļos, un kokiem apstādītu ielu, no kuras izlocījās slapjš grantēts piebraucamais ceļš. Pār pilsētu klājās zemi pelēki mākoņi. Lai gan mācību telpa bija pārkurināta, es jutu vēja un lietus smaržu.
Man bija astoņi gadi, un es vai beidzos nost aiz bailēm. Man šķita, ka esmu slikti iemācījies katķismu, un manam solam sakniebtam lūpām, izvalbītām acīm un trīsstūrainu metāla lineālu baltajā, kaulainajā rokā tuvojās māsa Marija Angelīna. Es nespēju atraut skatienu no viņas plānajām bālajām lupām, no bālās, neizteiksmīgās sejas, no tērpa, kas, viņai ejot, viegli šalca. Radiatori šņāca, un klasesbiedri drūmi blenza lejup, vairīdamies uz mani skatīties.
Es dzirdēju viņas balsi, taču biju tā pārbijies, ka nesapratu, ko viņa saka. Stostījos, aizmirsis visu, ko iepriekšējā vakarā biju centīgi iekalis. No acirn izsprāga asaras. Gaisā nozibēja metāla lineāls, un vienā mirklī āda uz pirkstu kauliņiem bija pušu. Pār roku plūda šaura sarkana līnija. Asinis. Karstas asaras nu jau aumaļām tecēja man pār svelošajiem vaigiem. Es raudāju. Kaut gan visiem spēkiem centos savaldīties, lai nesāktu gaudot pilnā balsi, es manīju pārējo nicinošos čukstus.
Atlikušo dienas daļu es sēdēju nolaistām acīm, vairīdamies pat no māsas Marijas Angelīnas skatiena. Taču bailes nekur nepazuda, un es jutu, ka manā astoņus gadus veca bērna sirdī mostas naids. Starpbrīdī trīcēdams iemetos zēnu tualete, kur ilgi laidu uz cietušajiem pirkstiem aukstu ūdeni. Pēc pusdienām, kad atgriezos klasē, man bija skaidrs, ka Bendžijs Driskils neko tādu necietis. Es visu pārdomāju vēlreiz, apsvērdams sava nodoma iespējamās sekas, un nekas no tā visa nebija sliktāks par pastāvīgo konfrontāciju ar māsu Mariju Angelīnu.
Lielajā pēcpusdienas pārtraukumā es izlavījos skolas sētaspu- ses pagalmā un, tupēdams krūmājā netālu no vecā staļļa, nopētīju no tumšsarkaniem ķieģeļiem celto skolas ēku ar tās tornlšiem un sienās iegremdētajiem logiem. Caur nespodrajām rūtīm spiedās blāva gaisma. Cietoksnis, no kura biju izlēmis bēgt.
Laiks vilkās neizturami lēni, un mani meklēt neviens nenāca. Kad stundas beidzās, bērni izbira no skolas un skrēja uz mājām vai automašīnām, kas viņus gaidīja. Manā plānā bija tikai viens punkts - neiešana atpakaļ uz klasi. Kad skolas teritorijā vairs nebija ne bērnu, ne mūķeņu, es beidzot jutos brīvs. No slapjās zāles, vīdamās ap mūžzaļajiem augiem, cēlās zema migla.
Es trīcēju no aukstuma. Kad pagāja apmēram stunda un sāka krēslot, es beidzot sapratu, ka ar aizbēgšanu no māsas Marijas Angelīnas ir par maz. Triumfa brīža satraukums pagaisa. Bija laiks doties uz mājām un vīrišķīgi stāties pretī jaunām nepatikšanām. Es lavījos gar melno dzelzs žogu uz priekšu, līdz ieraudzīju putnu.
Putns bija uzsprausts uz vienas no žoga šķēpam līdzīgajām smailēm. Tas bija nobeidzies jau sen, nekas vairāk kā asiņains spalvu kumšķis. Ar spoži melnu, nemirkšķinošu aci tas no augšas ļauni noraudzījās manī.