Es lūkojos tai pretī, atcerēdamies izmocītā Kristus attēlu uz trešās klases durvīm un savas nesenās neveiksmes - nesakarīgo murkšķēšanu māsas Marijas Angelinas priekšā un apkaunojošos asaru plūdus -, un savā bērna prātā iedomājos, ka šis briesmīgā nāvē mirušais putns ir prātam neaptverama ļaunuma simbols, likumsakarīga nelaimīgās dienas kulminācija.
Tajā brīdī es sapratu, ka nav manos spēkos vēlreiz stāvēt māsas Marijas Angelīnas priekšā, pretī šīm melnajām acīm, kas raugās no plāno, pusapaļo plakstiņu apakšas, šai baltajai klauna sejai, kura atkal un atkal mani biedēja pat sapņos…
Pietrūcies kājās, es klupdams krizdams metos skriet, slīdēdams pa slapjo, daļēji apledojušo zāli. Ticis uz grantētā celiņa, joņoju uz augstajiem melnajiem vārtiem un brīvību vārtu otrā pusē, prom no mūķenēm un beigta putna.
Kad aizelsies pacēlu skatienu augšup, es ieraudzīju, ka no vārtu puses man pretī nāk māte. Viņas sejas izteiksme neko labu nesolīja.
Es apcirtos un gluži kā akls traucos atpakaļ uz skolu…
Un ieskrēju smaga un mikla vilnas auduma krokās. Melnā tērpa smārds mani apņēma no visām pusēm gluži ka gāze, kā migla. Es kārpijos un spirinājos, mēģinādams no gūsta atbrīvoties, taču mani turēja stingras rokas. Un tad, izmisis no šīs nebeidzamās apkaunojuma un bezspēcības izjūtas, atkal sāku raudāt.
Mani bija notvērusi māsa Marija Angellna.
Caur asarām vērdamies viņas sejā, redzēju vienīgi caururbjošās melnās acis aiz briļļu stikliem… beigtā putna acis, nožēlojamu spalvu kumšķiti, kas uzdurts uz smailes, asiņaino Kristu, tumšos skolas gaiteņus… Es redzēju naidu un bailes, ko man iedvesa šī sieviete melnajā tērpā ar miroņbālo, it kā nopūderēto seju, es redzēju kraukļus, kuri lidinājās man virs galvas…
- Bendžij, mīļais, viss ir labi, mīļais, viss patiešām ir labi, neraudi…
Māsas Marijas Angelīnas balss skanēja maigi, un viņa nometās manā priekšā ceļos tieši uz slapjās grants. Viņas rokas mani apskāva, un es piespiedu dūres pie acim un berzēju, līdz pa mazu spraudziņu ieraudzīju, ka viņa smaida. Un ka viņas acis ir siltas un labas. Es gribēju ko teikt, bet spēju vienīgi rīstīties un žagoties, un viņa joprojām turēja mani, plikšķināja pa muguru un maigi dūdoja ausi.
- Neraudi, Bendžij, viss ir labi, mīļais, nomierinies, neraudi, asarām nav iemesla…
Viss manā mazajā pasaulē piepeši sagriezās kājām gaisā, nekas vairs tajā nebija saprotams, nekam nebija jēgas… tikai šim sargājošam apskāvienam un mīlestībai viņas balsī.
Es ieraudzīju, ka māsa Marija Angelīna ir pavisam jauna, un man šķita, ka ši māsa ir pavisam citāda. Pamājusi mātei ar roku, viņa atkal man kaut ko iečukstēja ausī. Vilnas apmetņa mala bija dubļos, taču viņa nelikās par to ne zinis.
Es piekļāvos viņai pie pleca, iespiedu seju mitrajā audumā un piepeši sapratu, ka viss ir kārtībā.
Māsa arī bija tikai cilvēks. Tikko biju to atskārtis, mana pirmā sadumpošanās pret Baznīcu noplaka gluži kā nebijusi.
Viss izskatījās pavisam citāds.
Manā sirdī iemājoja labestība, un naidam tur vairs nebija vietas. Māsa Marija Angelīna bija piedzīvojusi pārvērtību, metamorfozi. Kļuvusi pavisam cits cilvēks.
Neviens man nepaskaidroja, kā kaut kas tāds varēja notikt. Taču es vēlējos but viņas tuvumā, gribēju pieglausties viņai pie pleca un just viņas stipro un maigo roku apskāvienu.
Man vajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka bija sākusies lielā pavedināšana.
Pusnomodā sadzirdēju klauvēšanu pie ārdurvīm. Es papurināju galvu, aizgainīdams pagātnes ainas, un žāvādamies streipuļoju cauri Garajai istabai uz gaiteni. Aiz durvīm policists sauca manu vārdu.
Izrādījās, ka viņš nav viens. Sirds krūtīs man pamira.
Taksometrs, kas griezās apkārt, apgaismoja sievietes siluetu. Es neredzēju viņas seju, taču mani pārņēma izjūta, ka esmu viņu redzējis agrāk.
- Mister Driskil, viņa stāsta, ka ieradusies no Romas. - Policists sacīja vēl kaut ko, bet es viņā neklausījos.
Nenovērsdamies lūkojos uz sievieti.
Tā bija Veļa… Nē, tas nevar būt. E samirkšķināju acis, pūlēdamies pilnīgi pamosties. Augums, matu sakārtojums… gaisma no taksometra lukturiem uzspīdēja viņai vēlreiz. Veļa.
Sieviete paspēra soli, nostādamās priekšnama gaismā.
- Ben, - viņa sacīja, - tā esmu es, māsa Elizabete.
CETURTĀ NODAĻA
DRISKILS
Masa Elizabete.
Mēs stāvējām Garajā istabā. Liesmas no kamīna izraibināja māsas Elizabetes seju ņirbošiem plankumiem un ēnām, viņas zaļajās acīs atmirdzēja un dejoja dzirksteļu atspulgi. Saņēmusi manu roku, viņa runāja par Veļu un purināja galvu, un tad biezie mati sašūpojās gluži kā viļņi. Šķita, ka viņas klātbūtne piepilda telpu un viss pārējais istabā atkāpjas un ieraujas stūros. Māsa Elizabete bija gara auguma sieviete, tērpusies rupja adījuma svīterī, kas sniedzās pāri gurniem, un tumšos svārkos. Kājās viņai bija melni, gari zābaki. Acīs, kas nenovērsās no manis, jautās apņēmība.
Viņa izstāstīja, kā kardināls d'Ambrici pavēstījis ļauno ziņu, kā viņa atstājusi žurnālu savas palīdzes ziņā, sakravājusi ceļasomu un iekāpusi pirmajā lidmašīnā, kas devusies uz Ņujorku. Tur viņu jau gaidījis pasūtītais automobilis, kas atvedis uz Prinstonu.
- Mirstu no bada, - beidzot viņa paziņoja. - Vai jums ir zirgs? Es varētu apēst zirgu ar visu jātnieku.
Pec desmit minūtēm mēs sēdējam virtuvē pie uzkodām apkrauta galda un ieturējāmies. Māsa Elizabete nebija no tām sievietēm, kuras mulsina viņu ēstgriba. Pēc briža viņa pacēla skatienu no šķīvja.
- Man jau ir pienācis rīts. - Izskatījās, ka viņa gatavo sev četrkārtīgu sviestmaizi. - Kad sāku ēst, man vienmēr vajadzīgi aizbildinājumi. Ilgi noderēja paskaidrojums "meitene aug", bet nu šai "meitenei" jau ir trīsdesmit gadu. Vai jums ir diētiskā kokako- la? - Viņa sāka ziest uz savas sviestmaizes sinepes.
- Laikam nebūs vis.
- Nūja, tas jau būtu par daudz gribēts. Varbūt ir alus?
Sameklējis viņai alu, es pagatavoju sev sviestmaizi. Kad tas bija
izdarīts, viņa sacīja:
- Vai drikstu apēst vēl vienu… vismaz pusīti?
-Jums ir alus ūsas, māsa.
- Kā vienmēr. Mani tās netraucē, ja netraucē jūs. Bārs "Pie Pīte- ra". Ērvingpleisa. Neesmu aizmirsusi.
- Jūs mani pārsteidzat.
- Kāpēc gan? Paklausieties, ja esmu mūķene, tas nenozīmē, ka neesmu dziva būtne. Man patīk ne tikai labi pavadīt laiku, bet a to atcerēties. Ben… - Viņa atkorķēja vēl vienu Rolling Rock pudeli un ielēja dzērienu glāzēs.
Es ari atcerējos.
Veļa pirms diviem gadiem ieradās Ņujorkā, lai saņemtu balvu no starptautiskas sieviešu apvienības par savu humanitāro darbību. Viņa teica runu apzeltītajā viesnīcas Waldorf Asturia zālē, kurā vienu reizi biju piedalijies pieņemšanā par godu Yankees komandai, kad tā bija atgriezusies no pavasara treniņu spēlēm. Pēc runas tūkstoš viesu ēda cāli ar krējuma mērci un zirnīšiem, un Veļa, juzdamās kā mājās, pastaigājās starp šiem cilvēkiem un vilka mani sev līdzi, iepazīstinādama ar viesiem, un nekādu prieku, jāteic, man tas nesagādāja.
Pēc tam Veļa man paziņoja, ka pēc vakariņām viņai jāsatiekas ar kādu draudzeni no Džordžtaunas, arī mūķeni, kura pēdējā laikā dzīvojot un kalpojot Romā. Veļa saņēma mani pie rokas.
- Jums jāiepazīstas, jo viens otru jūs nevarēsiet ciest! - viņa sacīja un iesmējās savus blēdīgos smieklus, ko es labi pazinu jau kopš bērnības.