Izrādījās, ka draudzene ir māsa Elizabete, un pirmais, ko Waldorf tumšzilajā vestibilā ar lielo, grezno pulksteni, kurš rādīja tieši desmit vakarā, es ievēroju, bija tas, cik viņas ir līdzīgas. Biezi, viļņaini mati, mirdzošas acis, abas iesaujojušās, no abām starot staroja veselība. Tikai Veļas seja bija ovāla, bet draudzenei - sirdsveida. Mēs ar Elizabeti paspiedām viens otram roku, un viņas smaidā pavīdēja kaut kas nerātns. Viņa viegli pielieca galvu, it kā mani izaicinādama. Veļa ar cerībām mūs vēroja, un viņas skatiens pauda, ka abi esam viņai visnozīmīgākie cilvēki. Māsa Elizabete nopētīja mani no galvas līdz kājām.
- Beidzot esmu iepazinusies ar atkritēju jezuītu.
Es uzmetu skatienu Velāi.
- Tenku vācele acīmredzot bijusi uzdevumu augstumos.
Elizabete iesmējās, un viņas balsī jautās siltums.
- Tā taču gluži nebūs, ka mēs viens otru nespēsim ciest, vai ne?
- Vismaz nevarēsim teikt, ka nebijām brīdināti.
Vakars beidzās ar kokteiļu ballīti, ko rīkoja kāds jezuītu draugs, manas māsas cienītājs. No dzīvokļa pavērās skats uz Gremersi- parku. Istabā, kur vērpās cigarešu dūmu stigas, mēs malkojām vīnu un risinājām rotaļīgas sarunas, kam pa vidu izskanēja dzēlīgi joki par pāvestu. Veļa bija uzanibas centrā.
līs piegāju pie pavērtā loga, no kura plūda spirdzinošs vēsums. Nupat bija aizvadīta Pateicības djena, bet pilsētu jau ietina sniegputenis. Viss bija balts, un Gremersipārkas ainava atgādināja Ziemsvētku apsveikuma kartīti. Māsa Elizabete, nostājusies man blakus, jautāja, vai, manuprāt, kāds jutīsies aizvainots, ja mēs izlavīsimies laukā un pastaigāsimies pa sniegu. Es atbildēju, ka diez vai kāds to pamanīs. Kad izgājām priekšnamā, tēvs Džons šīhans, juridisko zinātņu doktors, kuru pazinu gadiem ilgi, manai pavadonei veltīja atzinīgu skatienu, bet man parādīja no īkšķa un rādītājpirksta izveidotu aplīti. Viņam nebija ne jausmas, ka Elizabete ir mūķene.
Bija sasnidzis dziļš sniegs, un viņa priecājās kā maza meitene, kam atļauts neiet gulēt. Ar ādas puszābakiem spārdīja kupenas, samīcīja mīkstas, lielas pikas un, pāri dzelzs žogam notēmējusi, svieda ar tām pa kokiem. Gremersipārka atgādināja klusu sniega valstību, kurā paretam uz baltā fona iznira kāds gājējs, steidzīgs un tumšs ka mūks, kas dodas uz kapelu. Mēs pagājām garām blāvi apgaismotajām kluba Players bara durvīm, tad aizsoļo- jām līdz Ērvingpleisai, kur uz rindā novietotajām automašīnām bija sasnigušas augstas sniega cepures.
Beidzot mēs iegriezāmies bārā "Pie Pītera" un, nostājušies pie saskrāpētas koka letes, palūdzām pa kausam alus. Gluži kā ikona vai kāda īpaša ordeņa abats, no fotogrāfijas uz mums stingri, ar vieglu pārmetumu noraudzījās Sinatra. Māsa Elizabete stāstīja man par savu darbu Romā, par žurnālu, un es atzinos, cik savādi jūtos katoļu sabiedrībā. Viņa apvaicājās, kā klājas manai sievai Antonijai, un es atbildēju, ka Antonija vairs nav mana sieva. Viņa klusēdama pamāja un iedzēra malku alus, no kura uzaugš- lūpas palika putas.
Izgājuši no bāra, mēs saskrējāmies ar Veļu un Šīhanu, un, smiedamies un aušodamies kā bērni, visi četri pa Leksingtona avēniju devāmies uz pilsētas centru. Mums ne reizes neienāca prātā, ka Veļa ir Nobela miera prēmijas kandidāte. Uz brīdi no jauna atgriezās bērnība, un mēs izlikāmies, ka beigas šai pasakai katrā ziņā būs laimīgas. Taču tie bija maldi, un mana māsa bija mirusi.
- Ben, mums jātiek skaidrībā par galveno. Es mīlēju tavu māsu, taču vēl neesmu izraudājusies. Es nezinu, kas īsti notika un kāpēc. - Māsa Elizabete noslaucīja no augšlūpas alus putas un tad samīcīja salveti mazā, stingrā bumbiņā.
- Es arī nezinu. Varbūt viņa negribētu, lai mēs…
- Cilvēki vienmēr tā saka. Varbūt tā ir. Taču es nespēju raudāt tāpēc, ka esmu nikna.
- Es arī, māsa.
Viņa gribēja zināt visu, un es stāstīju. Par Lokhartu un Hefer- nanu, par Veļu un savu tēvu. Par tēvu Dannu un viņa versiju par slepkavu garīdznieku. Par visu.
-Jā… - māsa Elizabete domīgi novilka. - Par portfeli tev ir taisnība. Viņa to ņēma līdzi visur. Pēdējo reizi, kad Veļu redzēju, tas bija pie viņas. Piebāzts ar papīriem, piezīmju grāmatām, kopijām, pildspalvām, flomāsteriem, vēstures atlantiem, pat šķēres tur bija. Viss viņas darbs bija tajā portfelī.
- Vai Veļu nogalināja, lai nozagtu šo portfeli? Ar ko gan tik svarīgu viņa nodarbojās?
- Ūn kam tas bija svarīgs? Ko Lokharts, Hefernans un Veļa apdraudēja?
- Kas bija prātā Lokhartam un Hefernanam?
Elizabetes skatiens pauda izbrīnu.
- Tu patiešām neesi lietas kursā par Baznīcas aktualitātēm! Vari man ticēt - šie vīri runāja par nākamā pāvesta vēlēšanām. Romā patlaban neviens ne par ko citu nerunā, un Lokharts ar He- fernanu, lai ietu, kur iedami, ņēma Romu visur sev līdzi. Ko viņi atbalstīja? Lokhartam vienmēr bija savs, īpašs viedoklis. Esmu dzirdējusi, ka viņš spējis nosvērt svaru kausus uz vienu vai otru pusi. Patiešām.
- Kāds sakars ar to Veļai? Vai viņas atbalsts kādam kandidātam varēja viņai kaitēt?
Elizabete paraustīja plecus.
- Kas to lai zina… Viņai bija tuvas attiecības ar d'Ambrici. Tas sākās jau bērnībā… tavs tēvs un Svētais Džeks, visi tie notikumi…
- Līdz šim es nezināju, ka viņa piedalās Baznīcas politiskajās spēlēs…
- Šīs spēles toties bija Lokharta joma.
- Bet portfelis piederēja Veļai!
- Jā, - Elizabete atzina. - Tiesa kas tiesa.
- Varbūt Hefernanu novāca, jo viņš bija liecinieks? Varbūt mērķis bija Veļa un Lokharts?
- Kāpēc tad Lokhartu nogalināja tik nepiemērotā vietā, ja jau viņš bija mērķis? Padomā, Ben! Patiešām jāsecina, ka slepkava zināja par pilī norunāto tikšanos! Tas jau kaut ko nozīmē! - Viņa i unāja ātri un satraukti. - Tātad sekretāre ir pilnīgi pārliecināta, ka tas bijis priesteris… Varbūt viņai taisnība. Kas gan cits, neizraisīdams aizdomas, varēja uzzināt par dižvīru Lokharta un Hefernana tikšanos? Veļa sacīja, ka Lokharts esot noslēpumainākais cilvēks pasaulē, nu vēl, protams, jūsu tēvs. Lokhartam jomā, kur viņš darbojās, bija jāievēro slepenība, citādi nemaz nevarēja but. - Elizabete, ievilkusi elpu, turpināja: - Tāpēc diez vai viņš kādam par tikšanos teica. Hefernans, viltīgs lapsa un azartisks pokera spēlētājs, bija ciešāk saistīts ar Baznīcas aprindām. Patiešām - šīs slepkavības ir savējo darbs. - Viņa apklusa, it kā šis secinājums būtu viņu pārsteidzis. - Slepkavošana bija vecās Baznīcas tradīcija. Mūsdienās mēs uzskatām tādu izrēķināšanos par senu vēsturi un neticam, ka kaut kas tāds vēl notiek.
- Kad Veļa man zvanīja, viņa bija nobijusies un gribēja kaut ko pārrunāt ar mani. Persiks teica, ka viņa nodarbojusies ar sarežģītiem pētījumiem un kaut kas tajos viņu satraucis. Jūs bijāt tuvas draudzenes. Kas viņu biedēja? Varbūt vismaz ar pušplēstu vārdu viņa par to ieminējās?
- Pēdējo reizi mēs redzējāmies Romā. Tas bija pirms kādām trim nedēļām. Viņa strādāja kā apmāta. Parīzē. Romā. Vatikāna bibliotēkā, slepenajos arhīvos. Viņa nestāstīja, ko pēta. Tas attiecoties uz seniem laikiem, patiešām seniem, četrpadsmito vai piecpadsmito gadsimtu, tas ir viss, ko viņa pateica…
- Es nesaprotu, pie joda! Kāpēc kādam par to vajadzēja viņu nogalināt? Un ko viņa darīja Parīzē? Biju pārliecināts, ka viņa gatavojas rakstīt grāmatu par Otro pasaules karu…
- Parīzē viņa strādāja visu vasaru. Viņai bija dzīvoklis. Reizi pa reizei ieradās Romā, nozuda arhīvos, tad atkal atgriezās Parīzē. Kad pēdējo reizi tikāmies, viņa bija ceļā uz Ēģipti, uz Alek- sandriju. Es jokodama nosaucu viņu par Tuksneša Lapsu - kā Rommelu, pa kura pēdām viņa acīmredzot gāja.